15 profesora Danilāna atziņas, kas mainīs jūsu dzīvi

Par pašu veselības pamatu dakteris atzīst iedzimtību. „Ko nu kuram liktenis vai Dievs ir devis,” saka Danilāns un atceras piemērus, kad teju 100 gadu ar labu veselību nodzīvojuši cilvēki, kuru rūpes par sevi varētu būt bijušas labākas.

„Cilvēkiem nav jāpiesaista sevi pie gadu skaita. Neviena cita radība pasaulē bez cilvēka tādas muļķības nedara, un nevajag!” strikti teic dakteris un negatavojas atmest savu jauneklīgo kustību prieku kaut kādu ciparu dēļ pasē.

Kā jau gremošanas sistēmas dakteris, Danilāns arī pats ievēro to, ko iesaka saviem pacientiem un līdzcilvēkiem. „Jāgrauž daudz dārzeņu un augļu. No visa plašā klāsta var izvēlēties tādus, kas katram labāk garšo un nepūš vēderu. Augļos un dārzeņos ir šķiedrvielas, un zinātnieki atklājuši, ka tās dziedē ne tikai zarnu traktu, bet arī pasargā no diabēta, uzlabo aknu, ādas, smadzeņu veselību. Pats labprāt graužu tomātus, kāļus, brokoļus,” stāsta Danilāns.

Rituāls

Nostaigāt vismaz astoņus līdz desmit kilometrus dienā – bez tā nevar. Svarīga ir iknedēļas pirts diena. Vispirms ledainā ūdenī, tad, nosalis kā duraks, grabēdams uz lāvas izkarsēties. Bet sajūta lieliska. Pirts atrodas pie Ziedoņdārza. Tikko darbi beigsies, tā soļošu no Stradiņiem uz Ziedoņdārzu.

Par apvainojumiem

Kuram gan puikas gados negadās, ka tevi apsaukā vai nepatiesi apvaino? Bet es ātri aptvēru, ka nevajag atbildēt ar to pašu vai apvainojumu klusi norīt. Mēģini noskaidrot, kāpēc cilvēks tā rīkojas, un meklē veidu, kā konfliktu nolīdzināt. Izrunājoties, nevis šķiežot spēkus un maitājot garastāvokli savstarpējos apvainojumos.

Par sapratni

Latvijā bieži vien cilvēks nesaprot otru. Īpaši jau tad, ja tas otrs kaut ko nodarījis. Nevar ļaut sevi pavisam izcūkāt, bet vajag noprast, kas tur ir apakšā. Tad atkrīt vajadzība uzvilkties.

Par bagātību un lielību

Piedodiet, bet mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz tādu, kas staigā kā piepūsti baloni: esmu baigais kadrs, nenāciet klāt, jo man ir daudz naudas, liela vara un augsts postenis. Beidz šito muldēt! Staigāt lielībā piepūstu vēderu – tas jau ir pat veselībai kaitīgi. Lieluma ziņā neviens nav pārāks par otru. Tu vienīgi esi citāds ar to, kas tev kaut kādā jomā dots vairāk nekā citiem.

Par medicīnu

Ārsta profesija ir tik sarežģīta, ka neviens tajā visu nevar prognozēt līdz sīkajām niansēm. Vislabākais speciālists var uzdurties jautājumiem, uz kuriem tajā mirklī atbildes nezina. Tāpēc sarežģītās situācijās nekad neesmu kautrējies lūgt palīgā arī kolēģus vai citus konsultantus – man nav bijis kauns atzīt, ka pats nevaru tikt galā. Tas manu autoritāti nepazemina. Jo viss jau ir slimnieka labā. Un cilvēks vienmēr spēj novērtēt, cik godīga ir attieksme pret viņu.

Diemžēl mums pat no ārstiem bieži dzirdams, ka nemediķi ir stulbi – viņi tik un tā nesapratīs tās svarīgās lietas, kas tikai kompetentu speciālistu ziņā. Cilvēks saprot visu, kas viņam jāsaprot, ja vien ārsts to saprātīgi izstāsta.

Par vientulību

Vientuļš cilvēks ir bīstama lieta. Vientuļam ir ļoti slikti kā ķermenī, tā domāšanā.

Par draudzību

Man ir mazliet citāds uzskats, nekā pieņemts daudzināt. Daudzi kolēģi priecājas: ui, man simtiem draugu internetā un neinternetā, pa labi un kreisi. Man viņu daudz nav, labi, ja pieci seši, varbūt septiņi. Tādi, par kuriem zinu, ja ieradīšos naktī, pamodīsies no miega, bet nikni nebūs. Zinu, ka varēšu izrunāties. Un esmu pārliecināts, ka man palīdzēs labākajā veidā, kāds būs iespējams. Varēšu uzticēt arī tās lietas, kas nav klaji izpaužamas.

Tādu ir maz. Bet par tādiem var teikt: draugu tu vari laist klāt tuvu, pavisam tuvu.

Par sievu

Lai cik neparasti, man vistuvākais draugs ir sieva, ļoti mīļš draugs. Reizēm citi man uzknābj: kā tad tā – tu šad tad par skuķiem runā, vai sieva nepiktojas? Nē, nepiktojas! Kas tur slikts, ka es joprojām redzu, ka tas skuķis skaists? Priecāšanās par skaistu cilvēku ir priecāšanās par skaistumu. Emocijām jābūt – kas tas par cilvēku, kurš vairs to neredz?

Par viedokli

Muļķim jābūt, lai nesaprastu, ka bravūrīga lēkšana uz ecēšām nevienam nav vajadzīga. Tāpat kā nav pieļaujama atteikšanās no sava viedokļa tikai tāpēc, ka vairākums domā citādi.

Par skolotāju

Mans īstais skolotājs, kura vadībā izstrādāju kandidātu, bet vēlāk kļuvu par profesoru, bija Nikolajs Skuja. Es šo cilvēku cienu līdz asarām – Dieva miers viņa pīšļiem. Skuja bija lielisks un gudrs ārsts, tāds, kādu maz. Toties kāds viņam bija raksturiņš! Vizītes laikā varēja tā uzbraukt, ka cienījamām dakterēm pēc tam bija jāskrien uz ārstu istabu izraudāties. Nevis pūķis bija, bet tipisks psiholoģiskais vampīrs. [..]

Mani vampīri neaiztiek, jo ātri vien pamana, ka Danilānam tas ir kā pīlei ūdens.

Joprojām esmu pateicīgs savam skolotājam par visu, ko no viņa iemācījos. Arī par atziņu, ka tāda attieksme pedagoģiskajā darbā neder.

Par bērniem

Attiecībā uz savu bērnu audzināšanu gludi negāja. Pats to neapzinādamies, dažbrīd izturējos kā tas seno laiku skolotājs: kārtība, bezierunu paklausība. Ar meitu jau nekādu problēmu nebija, bet puika mums stūrains, vismaz man tā likās. No augstskolas aizgāja, pierunāšanai mainīt lēmumu nepakļāvās. Tikai vēlāk nonācām līdz ļoti labām attiecībām. Un laikam tikai brīdī, kad sapratu, ka mani bērni savus bērnus audzina daudz gudrāk. Jo jau kopš mazuļa ienākšanas pasaulē viņi ir draugi.

Par lepnību

Pašlepnumam jābūt, lepnumam tāpat, pašcieņai. Ja tās pārāk daudz, var parādīties uzpūtība, un tā nekur neder: tikai sevi celt, pat nepelnīti, atbīdot malā otru. Bet lepoties un plātīties, ja esmu ko labu izdarījis, vajag. Ja esmu kādu izārstējis, kā man patīk plātīties! Es to daru. Un arī savu pacientu mudinu – abiem kopā mums izdevies! Urā! Gan slimniekam tas palīdz, ka Danilāns ar šito uzvaru lielās, gan es caur tādu plātīšanos kļūstu stiprāks.

Par jubileju

Gēniem liels paldies, bet ļoti daudz ir arī paša meklēts un atrasts. Par savu veselību visvairāk varu pateikties tam, ka daudz esmu svaigā gaisā. Ka neesmu sevi pārbarojis, kaut īpaši ēdienreizes neievēroju. Ka esmu ļoti labu darbu dabūjis, brīnišķīgu sievu noprecējis, ka krietni bērni izauguši. Lepojos, ka esmu latvietis un varu dzīvot savā zemē. Ka esmu čangalis. Tas viss kopā. Un, ja tā, kāpēc lai es nedzīvotu tikpat labi vēl ilgi? Kāpēc lai nejustos laimīgs?

Par smaidu un vaimanām

Man šad tad pārmet, ka tik daudz smaidu, – cilvēkiem apkārt grūti, bet tu kā tāds muļķis. Tad saku: to gan nevajag – kā muļķim smaidīt. Ja ir iemesls bēdāties, sērot, skumt, neviens nesmaidīs, jo notikušais jāpārdzīvo, jāizsāp. Bet pēc pārdzīvojuma jāmēģina pēc iespējas ātrāk atgriezties dzīvē. Jo tur vairs neko darīt nevar, tāpēc sevi mocīt vairs nevajadzētu. Apdomājies, ar sevi parunā! Sāc darīt citas lietas. Un izbeidz vaimanāt! Lai kāda bijusi nelaime, no šā konkrētā brīža viss var aizvirzīties uz labo pusi. Spēks nav ārpusē, nav gēnos, nav liktenī, tas jāmeklē sevī.

Par organisma darbību

Taču to gan der atcerēties: kuņģa un zarnu trakts ir ļoti jutīgs, vēders reaģē un ietekmē it visu, kas organismā notiek. Un ļoti bieži mēs paši to bendējam.

Bet tas lielākais pāridarījums mūsu gremošanas traktam ir nekontrolēta zāļu rīšana – medikamenti, pārtikas piedevas, liksim to visu vienā maisā. Un brīnumu gaidīšana, mēģinot visādas aplamības ēšanā.

No žurnāla "Ko ārsti mums nestāsta"