Pētniece: Šobrīd bērns izvēlas atrasties tālāk no cilvēkiem un būt tuvāk tehnoloģijām

“Informācijas sabiedrības rašanās cilvēka sociālos paradumus ir izmainījusi līdz nepazīšanai,” secina Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene. Intervijā LV portālam Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece stāsta, kāpēc lielie uzņēmumi iegulda līdzekļus paaudžu pētījumos, par īssavienojumu darba tirgū un vecāku lomu digitālo tehnoloģiju laikmetā.

Paaudžu atšķirības ir mūžsena tēma, kas līdz šim vairāk iedvesmojusi rakstniekus radīt brīnišķīgas laikmeta liecības. Piemēram, Ernesta Hemingveja “zudusī paaudze” vai Duglasa Koplenda stāsti “X paaudze”. Tomēr mūsdienās šai tēmai pastiprinātu uzmanību pievērš arī pētnieki, kuri paaudžu atšķirībās meklē cēloņus mūsdienu problēmām, piemēram, darba tirgū. Kāpēc paaudžu pētniecība tādā līmenī ir aktualizējusies tieši šobrīd – 21. gadsimtā? 

Paaudžu teoriju radīja vēsturnieki Viljams Strauss un Neils Hovs, kad 1991. gadā publicēja grāmatu “Paaudzes” (“Generations”), kurā analizē ASV paaudžu īpatnības jau kopš 16. gadsimta. Pēc šo autoru domām, sabiedrības sociālās kultūras tendences vēsturiski ir attīstījušās noteiktu ciklu ietvaros, kuri iesākas un noslēdzas ar krīzi, kas iezīmē pārmaiņas. Viens cikls parasti aptver četras paaudzes.

Līdz ar to stāsts nav tikai par 20. gadsimta beigu – 21. gadsimta paaudzi. Ir iespējams izsekot līdzīgiem pavērsieniem arī iepriekšējos gadsimtos. Tomēr pēdējās desmitgadēs paaudžu pētniecība kļūst arvien aktuālāka, jo, nenoliedzami, dzīvojam pārmaiņu sabiedrībā. To veicina ne tikai globalizācijas un Rietumu sabiedrībai raksturīgās liberalizācijas un demokratizācijas tendences, bet arī zinātnes sasniegumi, kas piesātina cilvēku ikdienu.

No vienas puses, tie dzīvi atvieglo. No otras, tā sauktās informācijas sabiedrības rašanās un interneta ienākšana ikdienas dzīvē ir izmainījusi cilvēka sociālos paradumus līdz nepazīšanai, kas rada arī daudz problēmu, piemēram, darba tirgū. 
 

Vai varat minēt kādu piemēru, kā tehnoloģijas izmaina paaudžu uzvedību?
Piemēram, televizors. Līdz ar televīzijas parādīšanos vairums cilvēku pārstāja savstarpēji sarunāties pie vakariņu galda, bet nolika krēslus puslokā ap tālrādi un skatījās, kā sarunājas citi. Līdz ar interneta ienākšanu ikdienā sociālie paradumi izmainījās vēl vairāk – tagad mēs krēslu ienesam savā istabā un aiztaisām aiz sevis durvis.

Cilvēki dzīvo citādi nekā iepriekšējās paaudzes, viņiem it atšķirīgas vajadzības un vērtības. Pētījumi liecina, ka ir pat izmainījusies bērnu sociālā ekoloģija – ja mazam bērnam vienmēr bijusi vajadzība būt tuvāk emocionālas piesaistes personām, piemēram, vecākiem, tad šobrīd bērns ļoti bieži izvēlas atrasties tālāk no cilvēkiem un būt tuvāk tehnoloģijām.

Vēsturē kā būtisku pagrieziena punktu, kas mainīja cilvēku domāšanas veidu, var izcelt pāreju no mutvārdu uz rakstveida kultūru. Vai savā ziņā neesam liecinieki līdzvērtīgi unikālam pagrieziena punktam – pārejai uz digitālo kultūru?
Vēl nevajadzētu aizmirst poligrāfijas attīstību. Līdz ar to, jā, mums šobrīd ir apzināta iespēja vienlaikus pieredzēt, ko nozīmē dzīve vecajā un jaunajā civilizācijā.

Tā kā pēdējā gadsimta laikā dzīvildze ir palielinājusies vismaz divas reizes, šobrīd vienlaikus ir dzīvas sešas paaudzes. Turklāt jau tagad redzams, ka aug jaunā – tā dēvētā Alfa – paaudze. Tās pārstāvju sociālie paradumi būs vēl citādāki nekā Z paaudzes bērniem, kuri šobrīd vēl tikai iet sākumskolā un pamatskolā. Runa ir par 2013./2014. gadā dzimušajiem jeb tā sauktajiem digitālajiem zīdaiņiem. Tie ir bērni, kuri no mazotnes saskaras ar tehnoloģijām, kuru lietošanai nav nepieciešama lasītprasme. Šobrīd zīdaiņi sāk izmantot skārienjutīgās tehnoloģijas jau 0 gadu vecumā.

Par “millenium” jeb Y paaudzi sauc tos, kas dzimuši laikā no 1982. līdz 2000. gadam.  Kāpēc kā robežšķirtne milleniāļu paaudzei ir noteikts tieši 1982. gads?
Kamēr vēl nebija skārienjutīgo ekrānu, lai varētu lietot tehnoloģijas, cilvēkam vēl bija nepieciešama lasītprasme. Līdz ar to viens no pamatojumiem ir tāds, ka cilvēks, kas dzimis ap 1982. gadu, iemācījās lasīt un rakstīt ap 1988.–1989. gadu un tādējādi kļuva par vienu no pirmajiem bērniem, kas no mazotnes sāka izmantot tehnolo ģijas ikdienā. Tūkstošgades mijā pirmie no šiem bērniem sasniedza pilngadību un sāka ienākt darba tirgū.

No vienas puses, jaunā paaudze uzdrošinās pieprasīt jēgpilnu saturu ne tikai izglītībā, bet arī darbavietā, bet, no otras, “Samsung Skola nākotnei” veiktais pētījums “Skolēna digitālais IQ”, kurā jūs piedalījāties, liecina, ka jaunieši savas digitālās prasmes izmanto izklaidei, nevis jēgpilniem mērķiem.
Skolēniem patiešām tehnoloģiju lietošana ir “iekapsulējusies” brīvā laika un izklaižu jomā. Risinot šo problēmu, ir jāpatur prātā, ka interneta izmantošana jaunajai paaudzei ir prioritāte attiecībā pret bezsaistes darbošanos. Vienlaikus skolā šādas iespējas netiek plašāk nodrošinātas.

Daudzi vecāki cenšas bremzēt šo, iespējams, nenovēršamo procesu, cenšoties bērnam ierobežot tehnoloģiju lietošanu. Ko vecāki šajā situācijā vispār var darīt, ietekmēt?
Ir skaidrs – ja aizliegsim bērniem lietot tehnoloģijas, viņi saskarsies ar grūtībām tikt galā ar saviem uzdevumiem skolā, augstskolā. Līdz ar to svarīgs instruments sociālās rīcībspējas attīstībā ir medijpratības veicināšana. 

Latvijas normatīvais regulējums aizliedz bērnam līdz 7 gadu vecumam būt vienam gan publiskajā, gan privātajā telpā.  Vecāki itin bieži piemirst, ka arī internets ir publiskā telpa.

Problēma ir tā, ka tiešām neviens pēdējo 10–15 gadu laikā nevarēja vecākiem dot padomus, jo cilvēcei tādas pieredzes vienkārši iepriekš nav bijis. Septembra beigās Latvijā prezentējām kvalitatīvu Eiropas Komisijas pētījumu “Mazi bērni (0–8) un digitālās tehnoloģijas”, kas sniedz ieskatu, kā bērni, kuri vēl neprot lasīt, dažādās ES dalībvalstīs izmanto tehnoloģijas.

Piemēram, Dienvideiropā dominē aizliedzošā, aizsargājošā pieeja – vecāki mēģina tehnoloģiskas ierīces bērniem dot pēc iespējas mazāk. Turpretī Skandināvijā pret tehnoloģijām ir ļoti pozitīva attieksme un valda uzskats: jo ātrāk bērns iemācīsies darboties ar tehnoloģijām, jo labāk. Zīmīgi, ka Ziemeļvalstīs vecāki aktīvi iesaistās un bērni darbojas ar tehnoloģijām tikai pieaugušo klātbūtnē, lai nodrošinātu, ka tās tiek izmantotas ar mērķtiecīgu, attīstošu jēgu ne tikai skolā, bet arī mājās. Uz šī fona savdabīga situācija izveidojusies Latvijā, Lietuvā un Bulgārijā, ko pētnieki ir novērtējuši kā “bālo vecāku starpniecību”. Tas nozīmē, ka vecāki ļauj bērnam izmantot viedierīces, bet paši šajā procesā neiesaistās.

Savā ziņā bērnu audzināšana izslīd no vecāku rokām par labu attiecībām ar tehnoloģijām.
Taču tam tā nav jābūt. Piemēram, vecākiem ir saprotams, ko nozīmē būt kopā ar bērnu un sarunāties, lasot pasakas vai aplūkojot bilžu grāmatas. Tam pašam būtu jānotiek arī, izmantojot tehnoloģijas. Starp citu, Latvijas normatīvais regulējums aizliedz bērnam līdz 7 gadu vecumam būt vienam gan publiskajā, gan privātajā telpā.  Vecāki itin bieži piemirst, ka arī internets ir publiskā telpa.

Bērnus nedrīkst atstāt vienus pašus informācijas tehnoloģiju priekšā. Protams, par to nevienu nevar sodīt, taču pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem būtu jāpārzina, ko bērns tiešsaistē dara, jāorientējas spēlēs un aplikācijās. Tas ir arī veids, kā izveidot labāku kontaktu ar bērnu, kurš novērtēs, ka par viņu interesējas. Jau šajā vecumā var mērķtiecīgi strādāt pie medijpratības attīstīšanas, sākot ar to, ka nevajadzētu izmantot tehnoloģiju kā aukli, lai uz brītiņu bērnu “izslēgtu”, jo tādā gadījumā tehnoloģijas netiek izmantotas ar audzinošu, attīstošu mērķi. Protams, ir arī kāds noderīgs blakusefekts, piemēram, agrīna angļu valodas apguve.
 

Bērnu psihiatri norāda, ka bieži redz mazos pacientus, kuri labāk runā angliski nekā latviski, jo angļu valodu internetā dzird vairāk, nekā sarunājas ar saviem vecākiem dzimtajā valodā.
Man pašai ļoti interesants šķiet ieteikums vecākiem attīstīt jaunu paradumu ne tikai uzdot jautājumu: “Kā tev gāja skolā? Ko darījāt ar draugiem?”, bet uzdot arī jautājumu – “Ko tu šodien darīji internetā?” – un apspriest virtuālajā vidē redzēto, izlasīto, piedzīvoto.

Mūsdienu bērni un jaunieši ir ļoti talantīgi un gudri, viņi zina daudz faktu, bet saskaras ar grūtībām ieraudzīt kopsakarības, pielietot šīs zināšanas dzīvē. Kad cilvēki sarunājas, apmainās viedokļiem un domām, veidojas izpratne par dažādu notikumu mijiedarbību, paplašinās redzesloks. Tehnoloģiju ienākšana sadzīvē tomēr nav atcēlusi nepieciešamību un pienākumu vecākiem aktīvi iesaistīties bērnu audzināšanā.

Visu interviju var izlasīt portālā