"Tas ir pazemojoši, kā Latvijas tauta jūtas," - ārsts Pēteris Kļava nikns uz valdību

Par bērnu reanimāciju

Padomju laikos Pasaules Veselības organizācija pārmeta PSRS, ka Turkmenistānā bērnu mirstība ir lielāka nekā Āfrikas zemākajās valstīs. Tad mūs sūtīja pie Afganistānas robežas vienā turkmēņu ciematiņā strādāt. Tur mirstība uz 1000 jaundzimušajiem bija 300 – 400 bērnu. Normāli būtu 3 – 5 bērnu uz 1000 jaundzimušajiem, kā tas bija citās valstīs. Tur nevienu nereanimēja. Bērns bišķīt paklepoja vai laringīts un mira. Izdzīvoja tikai tie, kam bija galēji spēcīga imunitāte. Līdz ar to tur sabiedrībā nav garīgi slimie, nav fiziski slimie, nav ratiņos. Tur ir ļoti vesela sabiedrība. It kā nav slikti. Es tur tiešām mēģināju divus bērnus atdzīvināt. Viens bija noslīcis bērns, viņš bija jau kādu stundu kā miris. Es vienkārši rādīju, ko nozīmē  reanimēt šiem mežoņiem (es atvainojos). Un es saņēmu visādus pārmetumus. Tur neiejaucas. Dievs deva, Dievs ņēma. Līdz ar to tur nomirst bērni no elementārām slimībām, ko mēs šeit ārstējam 2 stundu laikā.
Taču neviens vecāks tur nedomā, ka viņi grib, lai tu atdzīvini to bērnu. Bet ir kaut kāda sadaļa, kur ir bio - ētika, kur pasaulē spriež, kur tas (atdzīvināšana) vairs nav jādara. Tas mums iet kopā. Kad ir jāatdzīvina, un kad tas vairs nav jādara. Tu izdari to, kas tev jāizdara, bet Dievs izdarīs to, kas viņam jādara. 

Par vīriešiem

Cilvēki grib ņemties, bet negrib mācīties [..] Vīrieši nemācās, bet jūtās... Bet jūtās viņi aprobežoti. Viņi ir forši cilvēki – tie vīrieši, bet sievas viņus piļī, dzīve un valdība ir slikta, bet viņi nemācās. Neattīstās. Viņi jūtās tā, kā viņi jūtās 14 gados – aizvainoti, mīļi, nenovērtēti. Un tā ir aprobežotība. 

Par pašnāvībām

Pašnāvība ir vājums vai spēks? Gan, gan... Es satiekos katru gadu ar kādām 12 – 15 mammām, kurām bērni pakārušies vai zem sliedēm metušies. Es personīgi bez maksas ar šiem cilvēkiem tiekos. Tādu cilvēku ir daudz arī pasaulē, kad jauni puikas – smuki, gudri, izglītoti, taisa pašnāvības. Šīs pašnāvības ir konflikts starp to, kā tu domā – kas esi tu, kā tu spēj uztver to, kas ir,  un šī neatbilstība, ka nevari pieņemt to, kas ir, un savas sajūtas, veido dubultkonfliktu. Tu domā, ka vajag pārtraukt to. Bet tā ideja tiem, kas šogad domā taisīt pašnāvību, un skatās šo raidījumu – pašnāvība neko neatrisinās. Cik tu esi debils ķermenī, tik tu būsi debils bez ķermeņa. Tu iziesi no ķermeņa, bet tas neko neatrisinās. Ķermenis ne pie kā nav vainīgs. Tāpēc šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka visa pamatā ir izglītība – gan to, kas ir eksistence, gan par to, kas uztver eksistenci. Bet cilvēki nodarbojas ar eksistences menedžēšanu, bet ne attīstās. Kā es saku saviem kolēģiem - studentiem, topošajiem ārstiem – lūdzu, neesiet gaļas elektroķīmiskie menedžeri, kas uzrauga gaļas ķīmiju. Esiet ārsti, kas attīstās gan profesionāli, gan holistiski. 

Par izglītību 

Ko vēl vajag mācīt? Šai cilvēcei pietrūkst jēgas virzība. Jēga nav nauda, tehnoloģija un bauda... Modernajā kapitālismā nav definēta jēgas virzība izglītībai. 

Par seksu un kakāšanu 

Pakakāt smadzenēm ir sarežģītāk nekā sekss.  Punkts. Tas ir tas pats, kas pakakāt, bet mēs tagad šo kakāšanas aktu pataisījām par biznesu. Smadzenēm pakakāt ir grūtāk aprēķināt nekā tikt pie orgasma. Tas ir dabiski. Tas, kas ir dabiski, tas nav interesanti. Sekss mums ir tāpat kā dzīvniekiem. Bet kas mums ir savādāk nekā dzīvniekiem? 

Par dažādu veidu nāvēm 

Tu vari nomirt kā bērns, kas nezina, vai viņš nezina, vai grib dzīvot vai mirst, it kā...
Tu vari nomirt kā suns. Sunītis pazūd pirms nāves, viņš trīs dienas pirms nāves aiziet, klusi nomirt, lai  nevienu nesāpinātu. Iedomājies, kāda ētika un morāle ir iekodēta šajā sunītī. Viņš aiziet, lai nesāpinātu saimnieku. 
Tu vari nomirt kā karalis, vai Brežņevs, vai kā tas Ziemeļkorejas idiots. Visiem bija jāraud, ja neraudāji, tevi nošāva. 

Par naudu

Amerikāņi bija skaitījuši, ka 3000 dolāru uz cilvēku ģimenē – tad ir labi. Kā naudas ir vairāk, tā atkal sākas problēmas. Cilvēkam Latvijā... man pietiktu, lai mammai varu nomaksāt, ko vajag. Šajā valstī mana mamma nostrādāja par zobārstu vairāk kā 40 gadus, pensija kādi 300 eiro. Tev pat īsti paēst nesanāk. 
Tātad mammai zāles, man dzīvoklis, mammai dzīvoklis, ko vajag uzturēt, kādu mašīnīti vajag, benzīnu vajag, paēst vajag. Tas ir tūkstotis (eiro) pāri kā minimums, ko vajadzētu nopelnīt, ko es arī daru. Bet tikko tev ir bērni, vajag vairāk. Tāpēc cilvēki aizņemās... Tas ir pazemojoši, kā Latvijas tauta jūtas. Piedodiet, vīri, ko jūs esat izdarījuši pa šiem 25 gadiem ar Latvijas tautu. Es saprotu, bija krievu laiki un tā tālāk. Bet visi jau cerēja, ka kaut kas būs labāks. Bet ja 40 procenti cilvēku ir zem nabadzības sliekšņa, tad par kādu demokrātiju, emocionālo inteliģenci, par kādu valsts vadību mēs runājam?