Ja mūsdienu vecākiem ir pieejamas gan autiņbiksītes, gan veļas mašīnas, kāpēc viņi ir tik noguruši?

Mūsdienu jauno vecāku pieredze nenoliedzami atšķiras no iepriekšējās paaudzes, kas savus bērnus audzināja, iespējams, vēl komunālajā dzīvoklī bez vienreizlietojamām autiņbiksītēm un bezgalīgas izvēles bērnu apģērbā un aksesuāros, nemaz nerunājot par sociālo fonu, drošību, demokrātiju un nosacītu dzīves stabilitāti. Lai gan vidējais dzīves līmenis pēdējo 30 gadu laikā neapšaubāmi ir cēlies un sabiedrība aprod ar Rietumeiropas standartiem, līdz ar jaunām iespējam ir radušās jaunas, nebijušas problēmas, par kuru esamību un nozīmi indivīdiem ārpus bērnu burbuļa, iespējams, nav ne jausmas. 

Atšķirības no iepriekšējām paaudzēm un kultūras fons
21. gadsimta jaunās māmiņas vidējais vecums, piedzimstot pirmajam bērnam, šobrīd Latvijā ir 28,0 gadi. [1] Arī citur Rietumeiropā sievietes, ja vispār nonāk līdz mātes lomai, bērnus rada tad, kad ir nostabilizējusies karjera, iegūta izglītība. Jaunās ģimenes mūsdienās dzīvo atsevišķi no saviem vecākiem, tā savā ziņā zaudējot sasaisti un sociālu palīdzību savu bērnu audzināšanā. Daudzām jaunajām māmiņām (un tētiem) nav bijis tieša kontakta ar maziem bērniem un līdz ar to nav arī “pieredzes zināšanu” jeb praktisku iemaņu bērna aprūpē, kas palīdzētu pašpārliecināti pieņemt individuālus lēmumus attiecībā uz savu ģimeni.[2]

Tehnoloģiskais progress ir būtiski samazinājis mātes un bērna mirstību, tomēr medicīniska rakstura informācija nereti iegūst pilnīgu pārākumu pār cita veida zināšanu modeļiem, ieskaitot to, kā pati sieviete sajūt un pazīst savu ķermeni un bērnu.

Vēl ir jāņem vērā kultūras fons. Mūsu “medikalizētā”, tehnocentriskā sabiedrība bieži vien veselības aprūpē akcentu liek uz bērna un mātes “tūlītējo fizisko veselību”, atstājot novārtā pašu sievieti un viņas emocionālās vajadzības (nemaz nerunājot par tēviem, kuru loma bērna audzināšanā tikai salīdzinoši nesen izpelnījusies atzīšanu).[3] Tehnoloģiskais progress ir būtiski samazinājis mātes un bērna mirstību, tomēr medicīniska rakstura informācija nereti iegūst pilnīgu pārākumu pār cita veida zināšanu modeļiem, ieskaitot to, kā pati sieviete sajūt un pazīst savu ķermeni un bērnu.[4] 

Ne mirkli nešauboties par mūsdienu medicīnas neaizstājamo ieguldījumu sabiedrības labklājībā, laikā, kad par visu iespējams pārliecināties ar ekspertu palīdzību, sievietes ironiskā kārtā izjūt tieši lielāku risku un izteiktāku neskaidrību nekā iepriekšējās paaudzes.
Iespēja visu racionāli un zinātniski noskaidrot jaunajās mātēs ir radījusi “riska-novēršanas uzvedību”, kuras dienaskārtībā ir sava viedokļa nebeidzama apšaubīšana.

Tā kā bērna sagaidīšana un audzināšana 21. gadsimtā ir ne tikai izteikti privāts, bet vienlaikus arī publisks notikums, sievietes nonāk viedokļu sadursmē starp sabiedrību, sabiedrības gaidām un sevi, savām jūtām un šaubām. Dominējošais uzskats mūsu vidū vēl joprojām sakņojas sievietes nenovēršamajā liktenī kļūt par māti un pārliecībā, ka visām sievietēm būtu jājūtas dabiski savā mātes lomā. [5] Mūsdienu ideāli, kas uzsver “maksimālu mātes laika un enerģijas veltīšanu bērna aprūpei” jaunajās māmiņās var radīt vainas sajūtu, nespējot kļūt par šādu “perfektu” tēlu. [6] Lai gan, dzīvē ienākot bērnam, sieviete piedzīvo nebijušas pārmaiņas un var pilnīgi loģiski justies izolēta, dusmīga vai pat depresīva, šīs sajūtas bieži vien tiek paturētas slepenībā, jo neatbilst pieņēmumiem par atbilstošām emocijām vai savām personīgajām gaidām saistībā ar mātes lomu. [7]

Visu rakstu lasi šeit.

[1] Centrālās statistikas biroja statistisko datu krājums 2019. 62.–72. lpp. Sk.:  https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/meklet-tema/387-demografija-2019
[2] Miller, T. (2005). Making Sense of Motherhood: A Narrative Approach. Cambridge: Cambridge University Press. P. 140.
[3] Dennis, C.-L., Fung, K., Grigoriadis, S., Robinson, G. E., Romans, S. & Ross, L. (2007). Traditional Postpartum Practices and Rituals: A Qualitative Systematic Review. Women’s Health, 3(4), 487–502.
[4] Miller, T. (2005). Making Sense of Motherhood: A Narrative Approach. P. 30.
[5] Turpat. 46.–55. lpp.
[6] Prikhidko, A. & Swank, J. M. (2018). Motherhood Experiences and Expectations: A Qualitative Exploration of Mothers of Toddlers. The Family Journal, 26(3), 278. https://doi.org/10.1177/1066480718795116
[7] Dubus, N. (2014). Permission to be Authentic: An Intervention for Postpartum Women. Affilia, 29(1), 43. https://doi.org/10.1177/0886109913509539