Kāpēc ir svarīgi apvienot profesionālo "es" ar personisko "es". Darba devējas viedoklis

Kādā pētījumā tika atklāts, ka 61% darbinieku apslēpj savu personīgo identitāti un darbā dod priekšroku profesionālajai identitātei nevis, piemēram, iesaista sevi kā bērnu vecāku, jo baidās, ka viņus diskriminēs vai uzskatīs par darbiniekiem, kuri neuztver savu darbu pietiekami nopietni. Diemžēl ir pētījumi, kuri pamato šīs bažas. Viens pētījums parāda, ka mātes (bet ne tēvi) tiek bieži diskriminēti darba vietā. Un, protams, pieņēmums, ka mātēm ir mazāka iesaiste  darbā nekā darbiniekiem, kuriem nav bērnu. 

Šī jaunā normalitāte - darbs no mājām - tomēr ir sapludinājis kopā šīs divas identitātes. Vecāki tagad ir ne tikai darbinieki, bet arī mamma un tētis, padomdevēji, izpilddirektori, sievas, vīri, meitas un dēli (nesen bijām arī skolotāji, šefpavāri un dzimšanas dienas svinību plānotāji). Mēs esam bijuši spiesti pilnībā atklāt sevi, ikvienu mūsu iekšējo vecāka, skolotāja, darbinieka slāni. Tas ir bijis, lai arī bailīgs, tomēr nozīmīgs pagrieziena punkts.

Šeit ir daži padomi, kā vieglāk un vairāk atklāt savu iekšējo ‘’es’’ arī darbā, kā arī dažas idejas, kas mudinātu arī tavu darba komandu rīkoties tāpat.

Jaunā normalitāte - darbs no mājām - tomēr ir sapludinājis kopā šīs divas identitātes. Vecāki tagad ir ne tikai darbinieki, bet arī mamma un tētis, padomdevēji, izpilddirektori, sievas, vīri, meitas un dēli (nesen bijām arī skolotāji, šefpavāri un dzimšanas dienas svinību plānotāji). 

Rādi piemēru! Kad sākās ‘’paliec mājās’’ periods, es sāku katru rītu filmēt tiešraides feisbukā manas komandas grupas sarakstē, lai uzturētu vienotības garu un ieviestu kaut kāda veida darba rutīnu. Caur šiem ikdienišķajiem video mana komanda patiesi ir redzējusi manu ‘’es’’ no visām iespējamajām pusēm: sapinkājušos matus, pidžammu, bērnus skraidam uz riņķi virtuvē un visu pārējo, kas tam pa vidu.  Es runāju par darbu - izsaku atzinību par paveikto darbu, motivēju un informēju savu komandu par uzņēmuma statusu. Bet es nerunāju tikai par darbu. Patiesībā es runāju daudz mazāk par darbu nekā par citām lietām, piemēram, par to, ko šobrīd gatavoju, cik esmu kļuvusi aktīva un reizēm sūkstos par to, ka šobrīd netieku apciemot mammu.

Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka mans pienākums kā vadītājai ir noteikt mūsu komandas toni. Es nevaru sagaidīt no saviem darbiniekiem jušanos pietiekami komfortabli, lai viņi kļūtu atvērtāki un godīgāki viens pret otru, ja es pati to nedaru. Un, kā atklājas, šī ir viņu mīļākā lieta, ko jebkad esmu darījusi. Pēc viņu atsauksmēm spriežot, kad atklāju savu ‘’es’’ dažādās dzīves jomās, tas ir ļāvis viņiem sajusties daudz ērtāk, lai atklātu arī savas dažādās personības, ne tikai tās, kas saistītas ar darbu.

Dalies nekā tikai labajām lietām. Kad mans vīrs izlēma dibināt pats savu uzņēmumu un es pārņēmu izpilddirektores amatu, es cīnījos ar savas līdera identitātes atrašanu. Mans vīrs bija ekstroverts un ar savu nostāju, kamēr es biju radusi tikt galā ar visu, kas notika ‘’aizkulisēs’’. Man vajadzēja kādu laiku, lai atrastu savu nišu kā līderei, un patiešām sajustos komfortabli šajā lomā.

Tas bija kaut kas, ko es savai komandai nebiju atklājusi, bet es domāju, ka svarīgāk ir ar to dalīties mazliet vēlāk, kad pati šajā jomā esmu visu salikusi pa plauktiņiem. Es neizliekos, ka man veicas it visā, ko daru, iztiekot bez neveiksmēm, jo realitāte tāda nav. Mana komanda man bieži saka, cik ļoti viņi novērtē manu godīgumu un spēju pārredzēt uzņēmumā notiekošo, jo tas mazina viņu bailes rīkoties tāpat.

Protams, ne vienmēr ir jādalās ar savas dzīves sīkākajām detaļām un ne vienmēr būs īstais laiks par kaut ko personīgu runāt ar kolēģiem. Taču neaizsargātībā ir spēks; bieži vien tad, kad mēs dalāmies ar kaut ko sev personīgu ar citiem, rodas jauna sapratnes un uzticības pakāpe starp mums.

Aktīvi iedrošini! Ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs tiešāks iedrošinājums un uzmundrinājums. Pagājušajā gadā es par vienu no sava uzņēmuma pamatvērtībām padarīju līdzsvaru. Kad paziņoju to savai komandai, es uzsvēru faktu, ka vēlos, lai viņiem ir dzīve arī ārpus darba. Un es vēlos, lai viņi justos ērti, daloties viens ar otru ar kaut ko personīgu. Es paudu savu pārliecību, ka darbam būtu jābūt dzīves daļai nevis visai viņu dzīvei. 

Nav noteikti jāmaina vērtības, kas jūsu uzņēmumā ir bijušas jau kopš paša sākuma, taču būs jāpieliek mazliet lielākas pūles, lai parādītu savai komandai, ka atvērtība ir svarīga. Piemēram, kopā sanākšanas pasākums reizi trijos mēnešos, kurā darba komanda sanāk kopā un runā par visu, izņemot darbu. Vai arī iknedēļas sapulcēs veltīt tik vien kā 10 minūtes laika, lai vienkārši aprunātos viens ar otru.

Izveido darba vidi, kurā ikviens jūtas brīvi būt viņš pats. Tas mazinās spriedzi un vairos sapratni kolēģu starpā. Varbūt tu juties sarūgtināts par to, ka kāds kolēģis regulāri dodas no darba prom ātrāk nekā pārējie, bet tad tu uzzini, ka viņa bērns cīnās ar savu mentālo veselību, tāpēc viņi kopā apmeklē psihologu. Varbūt kāds cits kolēģis šķita ar visu neapmierināts un tāds, kurš ātri aizsvilstas, līdz tu uzzini, ka šobrīd viņa ģimene pārdzīvo kāda tuvinieka nāvi. Vai arī tu uzzini, ka kādu kolēģi iedvesmo tās pašas lietas, kuras iedvesmo tevi, un jūs atklājat, ka kopā varat radīt ģeniālas idejas.

Kad  komanda jutīsies ērti, atklājot savas personības šķautnes arī darbā, būs jūtams uzticības, produktivitātes un sinerģijas pieaugums. Un pats galvenais - jūsu darba komandai izveidosies lielāka empātija un ciešāka sadarbība vienam ar otru. Kad nevienam vairs nav jāuztraucas par savas formālās darba ‘’maskas’’ noturēšanu visas dienas garumā, tas atbrīvo vairāk vietu, lai koncentrētos uz darbu, kas jums pašiem kā organizācijai šķiet svarīgs.