Kāpēc mēs ''dzirdam'' domas savā galvā?

Kāpēc mēs domās iekļaujam vārdu skaņas, ja mēs fiziski nerunājam? Vai balss galvā ir tikai ilūzija, ko izraisa atmiņa par runāšanu?

Šie jautājumi jau ilgu laiku ir norādījuši uz mistēriju, kas attiecas uz zinātnieku centieniem identificēt neiespējamas valodas.

Valoda sastāv no vārdiem un to kombinācijām, taču no fizikas viedokļa, valoda pastāv divās dažādās fiziskās telpās - ārpus mūsu smadzenēm un smadzenēs. Balss, kas atrodas ārpus smadzenēm, sastāv no mehāniskiem, akustiskiem saspiestu un retinātu gaisa molekulu skaņas viļņiem. Balss smadzenēs  sastāv no elektriskiem viļņiem, kas ir neironu komunikācijas kanāls. Katrā gadījumā tie ir viļņi. Konkrēti no tiem fiziski rodas valoda.

Tomēr mēs zinām, ka valoda var būt arī bez skaņas, kad mēs lasām (tieši kā tas notiek šobrīd, lasot šo teikumu) vai, kad mēs formulējam vārdus domājot. 

Pats fakts, ka lielākā daļa cilvēku komunikācijas notiek caur viļņiem, var nebūt nejaušība - galu galā viļņi veido tīrāko saziņas sistēmu, jo tie pārraida informāciju no viena cilvēka uz otru, nemainot struktūru vai to sastāvu. Tie ceļo caur mums un atstāj mūs pašus neskartus, ļaujot interpretēt ziņu. Nejaušība nav arī tas, ka termins ‘’informācija’’ nāk no latīņu valodas kā ‘’forma’’. Informēt - dalīties ar vārdu formu.

Informācija no The MIT Press Reader