Krustceles, krustojumi un to maģiskā enerģija. Latviešu ticējumi par krustcelēm

Mūsdienās jēdzienu dzīves krustceles visbiežāk lieto, lai raksturotu krasu pārmaiņu brīdi dzīvē, kad cilvēkam paveras vairākas iespējas un jāveic izvēle. Taču šī metafora, visticamāk, radusies no sensenā priekšstata par krustcelēm kā brīnumu un dīvainu parādību vietu, kur tiekas visādi viņpasaules gari, raganas un burvji, kā arī intensīvi tiek veikti dažādi maģiskie rituāli un buršanās.

Krustceles simbolizē reālās un garu pasaules sastapšanos, tieši pa šīm caurlaidīgajām vietām gariem visvieglāk iekļūt mūsu pasaulē. Kur savienojas un šķiras ceļi, ir sakopota ļoti jaudīga enerģija, kas var būt gan pozitīva, gan negatīva.

Senos laikos ļaudis patiesībā baidījās no krustcelēm – ticējumi par to nelabo slavu ir krietni biežāk sastopami nekā par to labvēlīgo pusi. Nevienam nebija noslēpums, ka tieši krustcelēs tika veiktas vismelnākās maģiskās lietas.

Krustceļu dievi
No okultisma viedokļa krustceles iemieso vietu, kur tiekas laiks ar telpu, kā arī tiek saglabāts savdabīgs līdzsvars starp pretpoliem – labo un ļauno, savu un svešu, dienu un nakti, svētumu un grēcīgumu, dzīvi un nāvi.

Ar krustcelēm cieši saistīts sengrieķu dievietes Hekates kults. Tiek uzskatīts, ka tas radies jau daudz agrāk trāķiešu ciltī. Hekate bija mēnessgaismas, nakts, noslēpumu, maģijas un buršanās dieviete, raganu un burvju aizbildne. Saskaņā ar grieķu mītiem pazemes dievietei Hekatei – trīsgalvainai sievietei ar melniem matiem – naktīs patika doties mežonīgās medībās elles suņu pavadībā un krustcelēs sarīkot jautras izklaides ar spokiem un citiem gariem. Tāpēc grieķi krustcelēs uzstādīja Hekates statuju un upurēja tai suņus.

Uzskata arī, ka krustceles uzkrāj lielu maģisko spēku, ja tās ir vismaz simts gadu vecas. Ja vēl šādā krustojumā aug varens ozols, šīs vietas maģija ir teju likumsakarīga.

Savukārt senajiem romiešiem krustceļu un pazemes dieviete bija Trīvija, kā sākumā dēvēja Diānu – vienu no galvenajām romiešu panteona dievībām. Šis vārds bija atvasināts no latīņu trivium, kas nozīmē trīskāršs ceļš un simbolizē Diānas aizbildniecību pār ceļiem, it sevišķi Y veida jeb trīs ceļu krustojumiem. Krustceļu simbols ir būtisks aspekts Diānas, kas bija arī medību dieviete, varas sfērā – tas atspoguļo ceļus, pa kuriem mednieki staigā mežos un ko apgaismo tikai pilnmēness. Tas arī simbolizē izvēles veikšanu tumsā – bez kādas vaduguns.

Arī vairākām citām pagānu tautām bija dievības, kas valdīja tieši pār krustcelēm. Piemēram, senajiem slāviem par tādu uzskata Velesu – otru svarīgāko dievu pēc Peruna, mājlopu aizbildni un viņpasaules pārzini. Veless zināja citu pasauļu noslēpumus un sargāja robežu starp pazemes un mūsu pasauli. Bieži vien viņš palīdzēja izvēlēties pareizo ceļu, parādoties īstajā vietā un īstajā laikā. Tāpēc Velesa koka elkus nereti uzstādīja trīs meža ceļu krustojumos.

Krustojumu maģiju godāja ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē. Vudū, hudū un citās afroamerikāņu praksēs krustceles izmanto maģiskos rituālos, lai cilvēks iegūtu dažādas fiziskas prasmes, piemēram, mūzikas instrumenta spēli vai dejošanu. Šajā nolūkā jādodas uz krustcelēm noteiktu skaitu reižu vai nu pusnaktī, vai pirms ausmas un tur jāsatiekas ar melno vīru, kā pieņemts dēvēt velnu, kurš tad dāvās šīs spējas. Vudū reliģijā krustceles pārvalda Papa Legba – Krustceļu kungs, kurš nav ne ļauns, ne labs gars, bet ir taisnīgs. Ja pie viņa vēršas pēc palīdzības ar visu cieņu un pēc noteikumiem, tas palīdzēs sasniegt mērķus, izpildīs vēlēšanās un reizēm pat izmainīs likteni.

Kristietības laikmetā krustceles tika pilnībā demonizētas – tās uzskatīja par vietu, kur var izsaukt sātanu un noslēgt ar viņu kādu līgumu. Tā kā baznīcas kristītajā zemē bija aizliegts apbedīt ar nāvi sodītus noziedzniekus un pašnāvniekus, krustceles kļuva par vietu, kur apglabāja šo cilvēku mirstīgās atliekas; sevišķi izplatīts tas bija Anglijā. Faktiski viduslaikos krustceles bija otra lielākā apbedīšanas vieta pēc kapsētām.

 

Jerlepas krustceles Igaunijā
Viena no interesantākajām senvietām Baltijas valstīs ir Jerlepas krustceles Igaunijas ziemeļos, netālu no Jerlepas ciema. Kopš senseniem laikiem šīs krustceles izmantotas dziedināšanai un maģijai, un atšķirībā no citām krustcelēm, kurās šī prakse aizmirsta, Jerlepā joprojām šī tradīcija tiek uzturēta. Tādēļ arī šajā vietā bieži vien stāv kāds autobuss un apkārt klīst tūristi ar fotoaparātiem vai videokamerām, kas cer iemūžināt kādu Jerlepas krustceļu brīnumu.

Sievietes šajās krustcelēs ieradās slepeni, tērpušās baltās drānās, ar līdzi paņemtu vērpjamo ratiņu. Maģiskais brīdis, kad Jerlepas krustceles atvēra savu portālu, bija pilnmēness ceturtdienā. Runā, ka šajās maģiskajās naktīs arī mūsdienās šeit darbojas balti tērpušās sievietes, kas veic maģiskus rituālus.

Nostāsti vēsta, ka igauņi nesuši uz krustcelēm dažādas lietas, tādā veidā veicot ārstēšanās rituālus vai lūdzot palīdzību, turklāt viņi mēdza paņemt sev līdzi no krustcelēm sauju grants. Vecie ļaudis zināja teikt, ka Jerlepas krustcelēs vienmēr kaut kas notiek.

Šo maģisko vietu bieži izmantoja krata (kratt) izgatavošanas maģijai. Krats ir maģisks radījums seno igauņu mitoloģijā, dārgumu nesējs. To parasti izgatavoja no salmiem vai siena, lupatām un nosēja ar sarkanu dzīparu. “Lai pagatavotu kratu, dodies uz krustcelēm trīs ceturtdienas un ziedo trīs piles asiņu no sava rādītājpirksta velnam,” sacīts igauņu folklorā. “Pēc tam, kad būsi atdevis šīs asinis, kļūsi par viņa pavēlnieku, un, kad nomirsi, no tevis nepaliks nekas cits, vien trīs asins lāses.”

Krats bija vieglākais veids, kā kļūt bagātam. Tas izpildīja visas sava saimnieka vēlmes, galvenokārt zogot un nesot tam visādas mantas. Uzskatīja, ka krats spēj lidot apkārt. Interesanti, ka kratu vajadzēja nepārtraukti nodarbināt, citādi tas kļuva bīstams pašam saimniekam. Kad krats kļuva lieks vai no tā vēlējās atbrīvoties, saimnieks tam uzdeva nereālu uzdevumu, piemēram, izgatavot kāpnes no maizes. Nespēdams to paveikt, šis problemātiskais radījums saķēra uguni un sadega.

Vispār igauņu reliģiskajos priekšstatos krustcelēm ierādīta svarīga vieta līdzās pirtij, svētbirzij un kapsētai, jo šeit visvairāk varēja sastapties ar pārdabiskām parādībām. “Neviens neuzdrošinās apstāties krustcelēs ceturtdienas vakarā – vismazāk jau spoku stundā [pusnaktī], kad pats Vecais Velns parādās vēja virpulī,” vēsta kāds 1906. gadā pierakstīts ticējums. Lai krustcelēs nepazaudētu galvu un atrastu pareizo ceļu, igauņi ieteica šādu paņēmienu: “Iespļauj plaukstā un papliķē ar otras rokas rādītājpirkstu. Dodies tajā virzienā, uz kuru pusi izšļakstās lielākā daļa siekalu.”

Līdzīgi latviešiem arī igauņi mēdza krustcelēs zīlēt nākotni. “Jaunā gada naktī meitenes paņēma nedaudz sniega no krustcelēm, un, kad tas izkusa, tās skatījās, cik tīrs tas bija; ja bija tīrs, nākamais gads būs labs, bet ja netīrs un zemjains – gads būs slikts.” Cits ticējums par jaungada zīlēšanu: “Ļaudis iet uz krustcelēm un klausās; kurš sadzird koka dēļu grabēšanu, tas mirs.”

 

Velna dakša un citi krustojumi
Kaut arī krustcelēm piemīt dažas pozitīvas īpašības, tomēr visos laikos un visās vietās tās uzskatītas par vietu, kur daudz lielākā mērā mājo negatīvā enerģija. Tāpēc arī krustojums ir viena no iecienītākajām buršanās vietām. Burvji un raganas aktīvi izmantoja – un joprojām izmanto – šīs maģiskās vietas iespējas. Kas tikai tur nenotiek! Krustcelēs atbrīvojas no lāstiem un slimībām, nolād cilvēkus (līdz pat septītajai paaudzei), noņem dzimtas lāstus, zīlē, iztaujā garus... Īpaši ļaunām lietām – nāves lāsta uzsūtīšanai un melnajai pieburšanai – kopš seniem laikiem izmantotas kapsētu krustceles.

Līdz mūsdienām nonācis daudz informācijas par to, kā izsaukt garus, taču saglabājies maz liecību par sātana izsaukšanu krustcelēs. Runā, ka pastāv speciāls rituāls, ar kuru melnie magi spēj atsaukt sātanu krustojumā un saņemt atbildes uz trim jautājumiem. Dēmons vienmēr stāsta šim magam patiesību un nekad nekļūdās. Taču no šīs sastapšanās baidās arī paši burvji, un mūsdienās reti kurš uzdrošinās veikt šo rituālu, kas notiek kapsētā pusnaktī.
 

Krustceles ir vieta, kur mūs sagaida visādas varbūtības. Kas zina, kur nogriezīsies, ko satiksi, ko izdarīsi vai pateiksi…

Bez kapsētu krustcelēm sava specifika piemīt arī pārējiem krustojumiem, jo maģiskās īpašības atkarīgas no tā, cik un kādā veidā ceļi krustojas. Piemēram, klasiskais divu ceļu krusta veida krustojums der visādiem rituāliem, bet T veida krustceles īsti pat neuzskata par krustojumu un neizmanto maģijā. Tomēr, ja trīs ceļi iziet no viena punkta apmēram vienādos leņķos vai izveidojies Y veida krustojums (tieši šajos valda Hekate), vieta ir piemērota buršanās rituāliem, lai gan riskanta, tāpēc jāņem vērā arī citi nosacījumi: krustceļu maģiskais spēks, paša maga spējas un pat noteikta Mēness fāze.

Taču vispiemērotākā un enerģētiski spēcīgākā vieta, lai izsauktu velnus un citus ļaunos garus no pazemes vai elles, ir tā sauktā velna dakša – zvaigznes veida krustceles, kurās satiekas un turpinās trīs ceļi. Ļoti spēcīga, lai neteiktu – brīnumaina enerģētika ir vietās, kur krustojas pieci vai septiņi ceļi, bet tādas ir ļoti grūti atrast. Ja paveicas, tā ir liela veiksme, jo visas vēlēšanās, kas izteiktas šādās krustcelēs, piepildoties.
 

Zemes un gājēju ceļi
Nav vērts baidīties no pilnīgi visiem krustojumiem – ir vairāki nosacījumi, lai krustcelēm vispār varētu piedēvēt maģiskas īpašības. Pirmkārt, jākrustojas zemes ceļiem, bez asfalta seguma, un vislabāk, lai tie būtu gājēju ceļi. Asfalts un grants slāpē krustceļu spēku (lai gan ne pilnībā). Visvairāk tādi ceļi sastopami laukos vai vecpilsētās. Magi uzskata, ka autoceļu krustojumos gandrīz nav maģiskās enerģijas. Tikai atsevišķos gadījumos – ja krustojumā notiek aizdomīgi daudz katastrofu un nāves gadījumu – tajā vietā ir kāds aspekts, saistīts ar gariem, piemēram, tur apakšā var būt kāds sens ceļš vai pat kapsēta.

Uzskata arī, ka krustceles uzkrāj lielu maģisko spēku, ja tās ir vismaz simts gadu vecas. Ja vēl šādā krustojumā aug varens ozols, šīs vietas maģija ir teju likumsakarīga.

Vēl jāpievērš uzmanība, kurp ved ceļi no krustcelēm. Piemēram, ja kāds ceļš ved uz baznīcu vai kapsētu, šajā krustojumā, visticamāk, mājos velni un zemākie gari. Šīs krustceles ieteicams šķērsot prātīgi un neļauties maģiskām provokācijām, kas var izpausties, piemēram, kā zemē nolikti dažādi priekšmeti (nauda, adatas u. tml.) vai arī dīvaini notikumi krustceļu tuvumā. Toties krustceles, kas ir pa ceļam uz tirgu vai līdzīgām tirdzniecības vietām, var palīdzēt atrisināt naudas problēmas, ja tajās veic attiecīgus rituālus.

 

Nežāvāties, nesapņot, neatskatīties, nerunāt!
Kopš seniem laikiem ļaudis izstrādājuši maģisko drošības tehniku, ko ievērot krustcelēs, lai nesagādātu sev lielas nepatikšanas. Šos tautas ticējumus var uzskatīt par māņticību, tomēr līdzīgas to variācijas ir izplatītas visā pasaulē, un tas vedina domāt, ka savs patiesības grauds tajos atrodams. Turklāt vairums ekstrasensu atzīst, ka, pārejot krustojumu, jūt kāda neredzama spēka klātbūtni. Ko tad neiesaka darīt krustcelēs?

Nedrīkst neko pacelt no zemes, pat ja tās ir zelta vai sudraba lietas un nauda; visbiežāk tās ir sudraba dakšiņas vai karotes, spožas rotaslietas, monētas. Šis ir pamata noteikums krustcelēs, jo tādā veidā ir atstāta kāda cita cilvēka problēma vai slimība. Ja kāds atradumu paceļ, viņš šo problēmu piesaista sev, turklāt vēl smagākā mērā. Uzskata – jo dārgāku lietu paceļ, jo lielāku nelaimi sev piesaista.

Nedrīkst žāvāties un ēst. Krustcelēs cilvēkā pa atvērtu muti var viegli iekļūt ļaunie gari, kuri pēc tam nodara milzīgu ļaunumu gan fiziskā, gan psihiskā, gan sociālā līmenī. Un izdzīt šos astrālos parazītus ir ļoti sarežģīti. Pat zinātne ir pierādījusi, ka žāvāšanās laikā cilvēkam ir mikro-samaņas zudums vai kaut kas līdzīgs transam. Tādā stāvoklī, atverot muti, nelabais var viegli ieperināties cilvēka ķermenī. Savukārt ēdot vienlaikus ar barību tiek apēsta arī tās enerģētika, kurai var pieķerties krustojumā mītošie zemākā līmeņa gari. Tie pēc iekļūšanas cilvēkā bojās tam dzīvi.

Neskaitīt naudu, jo krustcelēm ir tieksme iesūkt visu cilvēka naudas enerģiju, un pēc tam viņa, trūks naudas. Nereti ļaudis, steidzoties uz sabiedrisko transportu, pa ceļam sameklē naudu biļetei, nemaz nemanot, ka atver maku tieši krustojumā.

Nedrīkst spļaudīties – tā var arī izspļautsavu dzīvību. Mūsdienās to var izskaidrot pat zinātniski – spļāviens saglabā DNS, kam var viegli pieķerties nelabie gari. Jebkurā gadījumā visā, ko cilvēks atstāj aiz sevis spļāvienā, pēdas nospiedumā un tamlīdzīgi, glabājas daļa viņa enerģētikas. Nospļaujoties viņš turklāt atstāj tiešu saikni ar savu ķermeni un zemapziņu. Izmantojot šo saikni, ļaunums var iedarboties uz cilvēku pat no attāluma un novest līdz stāvoklim, kad cilvēks zaudē dzīvību – iespējams, pat tajā pašā krustojumā, kur kādreiz nospļāvās.

Nedrīkst šķērsot krustceļu centru. Centrā satiekas četru debess pušu spēki, tas ir unikāls punkts. Nostājoties tajā un pasakot īpašus buramvārdus, var piesaistīt sev laimi, veiksmi un pārticību no visām pusēm. Taču, ja šajā punktā nonāk, nezinot īstos vārdus, tad, gluži otrādi, var palaist savu laimi uz visām četrām pusēm. Protams, vienreiz šķērsojot krustojuma centru, cilvēks visu nepazaudēs, taču, ja tas kļūst par ieradumu, viņš pa drusciņai vien var zaudēt visas labās lietas dzīvē.

Ir vēl daudzi citi noteikumi, ko nedrīkst darīt krustcelēs: nedrīkst domāt par kaut ko svarīgu, arī par finansēm, nedrīkst runāt pa telefonu, sapņot par nākotni, piesmēķēt no kāda, apdzīt citus. Ja krustcelēs kāds sauc jūsu vārdu, nekad nevajag atskatīties – arī ļaunie gari zina jūsu vārdu...
 

Atrast savu ceļu
Ne jau visi krustojumi ir vietas melnajai maģijai – krustceles iespējams izmantot arī savā labā. Pēc sena ticējuma, ja šķērso trīs krustceles pēc kārtas un katrā izsaka vienu un to pašu vēlēšanos, tā piepildīsies. Citā variantā šī vēlēšanās jāizsaka trīs dienas pēc kārtas katru reizi citā krustojumā. Krustceļu varenā enerģētika piedod jūsu vēlmei spēku.

Ļoti izplatīta tradīcija ir krustcelēs atbrīvoties no slimības; to cilvēki piekopa jau pagānu laikos. Šim nolūkam, piemēram, senie slāvi visu mēnesi, sākot ar pilnmēness nakti līdz jaunam mēnesim, gāja uz tukšām krustcelēm un izkliedza savas slimības nosaukumu. Pēc tam cilvēks uzreiz gāja prom – neatskatoties un nebilstot ne vārda. Svarīgi bija no sirds ticēt, ka slimība pazudīs.

Krustceļu maģija tomēr ir tik spēcīga, ka ne katrs var – un ne katram vajag – to praktizēt, pat ja tā ir šķietami nekaitīga. Jārēķinās, ka sevišķi jauna mēness un pilnmēness laikā maģiskais spēks tur vairākkārt pieaug. Taču katras vēlmes izteikšanai ir savs piemērotākais laiks, piemēram, lai atrisinātu sadzīviski finansiālas problēmas, uz krustcelēm jāaiznes attiecīgais priekšmets (piemēram, nauda) gaišā dienas laikā, bet romantiska rakstura rituāli jāveic laikā pēc saules rieta līdz jaunas dienas sākumam.

Lai jebkurš rituāls nestu augļus, cilvēkam jābūt ar labu veselību, labā noskaņojumā un jāapzinās savi spēki. Un ieteicams atrast savu krustojumu, kurš atsaucas cilvēkam un viņa enerģētikai. Citās krustcelēs var piedzīvot neveiksmi vai vēl ko ļaunāku.

Latviešu tautas ticējumi par krustcelēm
* 1730. gadā vācu ceļotājs Vēbers novēroja: “Latvieši sanāk kopā pie krustceļa, sakur tur lielu uguni un iemet no vaskiem taisītus mājas lopus iekšā. Tas nav nekas cits kā upurēšana no pagānu laikiem.”

* Naktī ejot pa krustceļu, nevajag skatīties atpakaļ, jo citādi ieraudzīs vellu.

* Krustceļos raganas apmetas un bieži maldina ļaudis.
* Krustceļos nedrīkst apstāties; ja apstājas divi cilvēki un tad izšķiras, tad tam, kas iet uz kreiso pusi, gadās nelaime.

* Ja uz krustceļa sasveicinās, tad sastrīdēsies tie, kuri tā dara.

* Ziemassvētku naktī meitenes stāv krustcelēs un, domājot par savu nākamo līgavaini, sev apkārt ar plūškoka zaru apvelk apli. Tad nostājas un uzmanīgi klausās. Ja dzird smieklus un dziesmas – drīz būs kāzas, ja raudāšanu un vaimanas – sēdēs meitās vēl gadu.

* Jauna gada vakarā stāv uz krustceļiem, lai nauda būtu.

* Kūķu naktī pulksten divpadsmitos iznes un izber uz krustceļiem istabā saslaucītos netīrumus, bet meita pati nostājas uz tiem virsū un klausās, kurā pusē ries suns. Ja suns ieriesies trīs reizes austrumos, tad jauniķis jeb vīrs ieradīsies no austrumu puses;
ja dienvidos, tad no dienvidiem utt. To pašu var darīt arī Jaungada naktī.
 

Latviešu tautas ticējumi par krustcelēm
* 1730. gadā vācu ceļotājs Vēbers novēroja: “Latvieši sanāk kopā pie krustceļa, sakur tur lielu uguni un iemet no vaskiem taisītus mājas lopus iekšā. Tas nav nekas cits kā upurēšana no pagānu laikiem.”

* Naktī ejot pa krustceļu, nevajag skatīties atpakaļ, jo citādi ieraudzīs vellu.

* Krustceļos raganas apmetas un bieži maldina ļaudis.
* Krustceļos nedrīkst apstāties; ja apstājas divi cilvēki un tad izšķiras, tad tam, kas iet uz kreiso pusi, gadās nelaime.

* Ja uz krustceļa sasveicinās, tad sastrīdēsies tie, kuri tā dara.

* Ziemassvētku naktī meitenes stāv krustcelēs un, domājot par savu nākamo līgavaini, sev apkārt ar plūškoka zaru apvelk apli. Tad nostājas un uzmanīgi klausās. Ja dzird smieklus un dziesmas – drīz būs kāzas, ja raudāšanu un vaimanas – sēdēs meitās vēl gadu.

* Jauna gada vakarā stāv uz krustceļiem, lai nauda būtu.

* Kūķu naktī pulksten divpadsmitos iznes un izber uz krustceļiem istabā saslaucītos netīrumus, bet meita pati nostājas uz tiem virsū un klausās, kurā pusē ries suns. Ja suns ieriesies trīs reizes austrumos, tad jauniķis jeb vīrs ieradīsies no austrumu puses;
ja dienvidos, tad no dienvidiem utt. To pašu var darīt arī Jaungada naktī.

Ilgu laiku tur atradās tikai kaudze akmeņu, ko ceļotāji bija sakārtojuši, atzīmējot traģiskās slepkavības vietu. Arī tagad šeit atrodas tikai pieticīga piemiņas plāksne uz mūra. Bet aiz tās slejas Apolona svētā kalna Parnasa milzīgais stāvs.

Edipa krustceles uzskata par pieminekli 3000 gadu ilgajai Rietumu teātra vēsturei, kas aizsākās ar traģēdijas rašanos Grieķijā. Nomaļus no galvenajām tūrisma takām, pamesta aizmirstībā, šī vieta savā ziņā simbolizē arī krustceles, kurā tagad nonākusi Eiropas kultūra.
 

Anglija – krustceļu apbedījumu fenomens
Vismaz kopš anglosakšu laikiem līdz pat Viktorijas laikmetam sodīto noziedznieku un pašnāvnieku (pašnāvība arī tika pieskaitīta noziegumam) apbedījumi krustcelēs Anglijā bija izplatīta parādība. Bail pat iedomāties, kam ik dienas iet un brauc pāri cilvēki!

Tikai 1823. gadā krustceļu apbedījumi tika aizliegti ar likumu, un pēc tam pašnāvniekus drīkstēja glabāt kapsētās, taču tikai laikā no pulksten 21 līdz 24, un bez mācītāja izvadīšanas. Šo valdības lēmumu lielā mērā diktēja gadījums, kad karaļa Džordža IV kariete tika aizturēta kādā Londonas krustojumā, jo tur bija sapulcējies liels skatītāju pūlis.

Grosvenorpleisas un Lejas Grosvenorpleisas ielaskrustojumā tika apglabāts pašnāvnieks Ābels Grifitss – jauns vīrietis ar psihiskiem traucējumiem, kurš bija nogalinājis savu tēvu. Tolaik cilvēki jau sāka izprast depresiju un citas garīgās slimības, tāpēc daudzi londonieši bija šokā. Grifitsa apbedīšanu vietā, kur tagad atrodas ieeja Viktorijas autoostā, oficiāli uzskata par pēdējo krustceļu apbedījumu Anglijā.

No žurnāla "Patiesā dzīve"