Kāda bija leģendārā dziedniece Zilākalna Marta

Zinātāji stāsta, ka Zilākalna Marta bijusi samērā dūšīga un padrukna, ar apaļīgu, labsirdīgu seju. Viņai bijis vērīgs skatiens, kādu grūti ilgi izturēt. Pēc rakstura Marta bija vienkārša un strādīga, savas grūtības citiem nemēdza izrādīt, spēkus smēlās ticībā.  Viņa nekad negāja pie ārstiem, taču labprāt apmeklēja baznīcu. Jau bērnībā Marta trīs reizes bija izlasījusi Bībeli, mājās šī grāmata tika turēta lielos vākos. Viņa pauda pārliecību, ka dievnamos jāattēlo dzīvais Jēzus, nevis krustā sistais, kurš simbolizē ciešanas un sāpes. Viņa vēlējās redzēt dzīvo un spēku apliecinošo Kristu. Dziednieces interese un rūpes par dievnamiem izpaudās arī praktiski – par Martas naudu tika izremontēta Dikļu baznīca, viņa ziedoja naudu arī Raunas baznīcai un bērnunamiem.

Bijušie pacienti stāsta, ka Zilākalnas Martas dziednieciskās spējas bijušas pārsteidzošas, tāpēc nav brīnums, ka par dziednieci radušās dažādas leģendas. Piemēram, tika apgalvots, ka viņa spēj redzēt tumsā un vajadzības brīžos pati kļūt neredzama. Ka viņai ir biezi zeltaina aura, kas tumsā spīd un laistās. Tika arī minēts, ka Marta izdziedinājusi ap 75 000 cilvēku.  

Un vēl – dziedniece redzējusi vīzijas. Bērnībā Ziemassvētkos viņa skrējusi uz Dikļu dievnamu un redzējusi, kā atveras zvaigžņotā debess ar eņģeļiem, bet Augstrozes pilskalnā viņai atklājies sudraba jātnieks sudraba zirgā un nodevis vēstījumu. Bieži vien savās vīzijās viņa redzējusi Jēzu Kristu.

Bez pārsteidzošajām spējām dziedniecībā Martai bijuši arī citi talanti – viņa skaisti dziedājusi un rakstījusi dzeju, turklāt vienmēr bijusi patriotiski noskaņota. Jaunībā viņa iesaistījusies skautu un gaidu organizācijā, tikusi atzīta par labāko gaidu savā pagastā. 1992. gada maijā kādā intervijā viņa neslēpa: “Es esmu laimīga, ka Latvija mums atkal rokā. Ka varam art un sēt, un maizīte mums ir. Ko mēs citu vēl varam kārot? Es jau šitos gadus visiem teicu, ka būsim atkal reiz brīvestībā. Ticēt vajag!”
 

Martas dziedniecības spējas atklājās jau piecu gadu vecumā
Zilākalna Marta, īstajā vārdā Marta Rācene, piedzima 1908. gada 30. martā Dauguļu pagasta Mazbrenguļos. Viņas dziedniecības spējas atklājās jau piecu gadu vecumā, kad ar difteriju sasirga brālītis un vairākas dienas gulēja uz nāves gultas. Māte bija bēdu satriekta un sprieda, ka viņš vairs nebūs dzīvotājs, arī ārsts nedeva nekādas cerības.

Tad mazā Marta nosēdās pie brāļa gultas un apņēmās lūgt Dievu un neiet projām, kamēr brālītis nekļūs vesels. Tobrīd meitene bija lielā pārliecībā un ticībā, ka viņas lūgšanas noteikti palīdzēs. Un tiešām – pēc divām dienām brālītis jau piecēlies un ātri vien atlabis. Tiesa gan, vēlāk liktenis viņam nebija labvēlīgs. Kara laikā Jānis Rācenis cīnījās latviešu leģionā un pazuda bez vēsts.

Vēlāk Marta stāstīja, ka bērnībā spējusi dziedināt arī tēvu, kas bieži mocījies ar galvassāpēm. Tādās reizēs viņa likusi tēvam savas rokas uz galvas, un sāpes mitējušās.

Kad Marta pabeidza Dauguļu pagasta skolu, viņa turpināja mācības Dikļu draudzes skolā, vēlāk pabeidza medicīnas skolu un ieguva feldšeres diplomu. Tā pa īstam dziedināt viņa sāka pēckara gados, kad dzīvoja Zilākalna pagasta Zažēnos. Tad ļaudis viņu arī iesauca par Zilākalna Martu. Pēc Otrā pasaules kara Marta apprecējās un pieņēma vīra uzvārdu – Dzērbele, taču šī laulība pēc kāda laika tika šķirta.

Tagad daudzi vērš uzmanību uz to, ka dziedniece daudzus gadus nodzīvojusi Zilākalna tuvumā. Ir uzskats, ka tieši šis kalns kā spēka vieta palīdzējis Martai attīstīt dziednieciskās spējas. Daudzi zintnieki Zilokalnu uzlūko kā svētvietu un uzskata to par nozīmīgāko zemes enerģijas strāvojumu vietu Latvijā. Kā novērots, daudzās svētvietās ir izveidoti akmens krāvumi, kas veido harmoniju un neitralizē negatīvo enerģiju. Arī Zilākalna apkārtnē atrodami atsevišķi lieli akmeņi, kuru novietojums un forma liecina par cilvēku iespējamu sakrālo darbību.

Diemžēl Martai bija jāaiziet no Zāžēnu mājām, jo blakus sāka celt kūdras fabriku. To būvēja bijušie zeki, kas to vien lūkoja, kā varētu kaut ko apkārtnē nozagt. Pēdējos dzīves gadus Marta dzīvoja Raunā, arī Iecavā.

Likusi lietā savu gaišredzību, atrodot pazudušus cilvēkus
Sākumā Marta nodarbojusies ar zīlēšanu pēc plaukstas līnijām, bet vēlāk pievērsusies dziedināšanai, apvārdojot sāli, cukuru, sviestu, taukus un citus produktus. Viņa likusi lietā savu gaišredzību, atrodot pazudušus cilvēkus un lietas. Piemēram, kad 1991. gadā Vecsaules pagastā pazuda 86 gadus veca sieviete, radinieki vērsās pēc palīdzības pie Zilākalna Martas, un viņa pēc fotogrāfijas noteica sievietes atrašanās vietu.

Marta norādīja, lai pazudušo nemeklē ne mežā, ne Mēmeles krastu brikšņos, bet tur, kur rudzu lauks, zālāju aizaugusi grava un daži ozoli. Pazudušās sievietes dēls sapratis, ka runa ir par Mācītājmuižas strautu, un tiešām – tur viņš atrada savu māti, kas bija aizmigusi mūža miegā. Kādā citā gadījumā vecāki lūdza sameklēt no mājas aizbēgušo 18 gadus veco meitu. Marta aplūkoja fotogrāfiju un noteica, ka, vēlākais, pēc mēneša bēgle būs mājās. Māte vēl lūgusi dziednieci, lai to vīrieti, kas pavedinājis viņas meitu, piemeklē kas ļauns, taču Marta kategoriski noraidījusi tādu iespēju, jo viņas darbības vērstas uz labu, nevis ļaunu.

Kad dziedniece apvārdojusi produktus, viņa kaut klusi bubinājusi pie sevis un pēc kārtas katram produktam pieskārusies ar roku. Pacienti stāsta, ka viņa bieži nonākusi tādā kā transā, kas līdzinājies aizmigšanai. Tas radījis neizpratni, jo nereti bijuši gadījumi, kad dziedniece aicinājusi pacientus apsēsties un tad ieslīgusi tādā kā miegā. Cilvēki pat nodomājuši, ka viņa vienkārši ir nogurusi un tāpēc seansa laikā nolēmusi nosnausties. Tomēr tas bijis maldīgs pieņēmums. Transā dziedniecei bija iespēja ielūkoties pagātnē un nākotnē un saņemt atbildi, kā dziedināt. Daudzi liecināja, ka pēc tāda transa Marta ļoti pārliecinoši stāstījusi, kas viņiem kaiš un ko vajag darīt.
 

Viņa spējusi lasīt cilvēku domas, varējusi pateikt, ko iepriekš pacients bija iecerējis un darījis. Ja kāds cilvēks ieradies pie dziednieces ar sliktiem nodomiem, piemēram, kaitēt kaimiņiem vai radiniekiem, Marta uzreiz to pamanījusi un raidījusi prom.

Viņa spējusi lasīt cilvēku domas, varējusi pateikt, ko iepriekš pacients bija iecerējis un darījis. Ja kāds cilvēks ieradies pie dziednieces ar sliktiem nodomiem, piemēram, kaitēt kaimiņiem vai radiniekiem, Marta uzreiz to pamanījusi un raidījusi prom: “Nestāvi te, ej projām!” Vai arī:  “Es to nedarīšu, no manis to nesagaidīsi.”

Dziedniece ievērojusi savus likumus un zinājusi, kad var un kad nevar palīdzēt. Reiz pie viņas atvests bērniņš, un viņa jautājusi, kad viņš ir saslimis. Māte atbildējusi, ka viņš tāds jau ir piedzimis. Marta paskatījusies vēlreiz uz mazo un teikusi: “Es palīdzēt nevaru, jo es neeju pret Dievu.”

Dziedināšanas laikā viņa skaitījusi lūgšanas un dievvārdus, bieži uzsvērusi, ka dziedināšana nāk caur Dievu. Martai bijuši savi priekšstati par pareizo un nepareizo, viņa labi zinājusi, kad var palīdzēt un kad ne. Iespēju robežās viņa centusies neatteikt palīdzību, taču reliģiskajos svētkos un svētdienās nav strādājusi.

Marta labprāt palīdzējusi cilvēkiem, kuri dažādas traumas un slimības bija ieguvuši dzīves laikā, taču nelabprāt pieņēmusi tādus, kas jau piedzimuši ar defektiem. Viņai arī nav paticis strādāt ar cilvēkiem, kuriem veiktas operācijas. Reizēm viņa pavisam atklāti pateikusi, ka pacientam vajag nākt nevis pēc, bet pirms operācijas, jo situācijā, kad viņš jau ir sagriezts un sakropļots, viņa vairs nespējot palīdzēt.

Paciente Zelma stāsta, ka bijusi pilnībā paralizēta, bet Marta viņu izdziedējusi: “Meit, celies un ej!”
Šķiet neticami, bet Marta uz kājām dabūjusi arī paralizētus cilvēkus. Viens tāds gadījums pieminēts laikrakstā Jaunā Balss, kur atmiņās dalījās paciente Zelma. Viņa bijusi pilnībā paralizēta – kopš pusotra vecuma slimojusi ar krītamo kaiti. Zelma stāstīja: “1982. gada 30. novembrī vietējā sovhoza kadru nodaļas inspektore ieteica aizvest mani uz Raunas pagasta Renslavu mājām, kur dzīvoja Zilākalna Marta. Viņa daudziem esot palīdzējusi. Māte sarunāja šoferi, mani satina palagā un ievietoja žigulī. Mums vēl ieteica ņemt līdzi medu.

Martas tante izmasēja visu ķermeni, lūdza nosaukt gan manu, gan vecāku vārdus un dzimšanas datus. Ieteica lietot tējas. Beidzot sacīja: “Meit, celies un ej!” Es gan nodomāju, ka tas nav iespējams. Taču Martas tante mudināja: “Celies vien! Tad jau varēsi arī iet.” Tā arī notika. Piegāju pie mašīnas un šoferim lūdzu paskaidrot, kā veramas durvis. Šoferis toreiz paģība…”

Pie dziednieces ieradās pacienti ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas. Par saviem pakalpojumiem viņa nenoteica stingru samaksu – katrs maksāja tik, cik varēja. No trūcīgiem pacientiem viņa samaksu neprasīja, reizēm pati iedeva viņiem naudu. Daudziem viņa bija kā pēdējā instance, pie kuras vērsties pēc palīdzības. Un tiešām, viņa spēja dziedināt arī tos, kuriem dakteri vairs nespēja palīdzēt, kad likās – cerību vairs nav nekādu,

Lielākajai daļai pacientu Marta vispirms izklausīja pulsu un tad mācēja pateikt ne tikai par slimību, bet arī par pacienta raksturu, dzīves apstākļiem, pagātni un nākotni. Reiz viņa izteicās, ka no pulsa caur sirdi un asinsriti viss par cilvēku izjūtams.

Viņa ieteica ļaudīm būt savaldīgākiem, jo tie bieži vien dusmās ar izteiktiem vārdiem nodara ļaunumu, ko vēlāk grūti labot. 

Strādājot ar pacientiem, Marta labprāt dalījās ar padomiem. Viņa ieteica ļaudīm būt savaldīgākiem, jo tie bieži vien dusmās ar izteiktiem vārdiem nodara ļaunumu, ko vēlāk grūti labot. Marta necieta kabatlakatus – tos ieteica aizstāt ar tīru drāniņu vai mīkstu papīru, kuru pēc tam var sadedzināt.

Viņa arī mudināja veikt konkrētus rituālus, piemēram, Lieldienas rītā pirms saules lēkta vēlams doties uz kādu augstu vietu un skatīties saules ausmu. Cilvēks, kas šajā dienā vēro saules lēktu, būs vesels, stiprs un izturīgs. Vai arī – Lieldienu rītā pirms saules lēkta jāskrien uz upi, kas tek no rietumiem uz austrumiem, un jāmazgā mute. Tad arī vecumā būs svaiga un tīra seja. Savukārt kartupeļi jāstāda Svētās Trīsvienības dienā, tad laksti būs īsi, toties apakšā būs daudz bumbuļu.
 

Uzbrukums dziednieces mājām
Ar Zilākalna Martu saistīts arī kāds krimināls notikums, kas risinājās 1978. gada 1. janvāra naktī. Vecgada vakaru Marta svinēja kādās draugu mājās, savukārt viņas mājās nakšņoja paziņa Anna Kārkliņa, kura piedzīvoja laupītāju uzbrukumu. Domādami, ka Zilākalna Martai mājās ir daudz naudas, svētku naktī Zažēnos iebruka divi vīrieši. Viņu sejas klāja kabatlakati, bet rokās bija dūmu svece, lauznis un nazis. Annu viņi neaiztika, tikai pamatīgi pārbaidīja.

Marta vēlāk liecināja: “Kad 1. janvārī ap pulksten četriem naktī atgriezos mājās, ieraudzīju, ka izsistas sešpadsmit loga rūtis. Salauzts loga rāmis un slēģis, durvju atslēgas, drēbju skapis. Tas bija sabojāts tā, ka lietošanai vairs nebūs derīgs. No dzīvokļa nozaga adījumus, veļu, citas personīgas lietas un modinātājpulksteni. Lielākas naudas summas man mājās nebija.”

Drīz vien vainīgos atrada un aizturēja. Viens no viņiem bija vietējais plencis Mihails Krivonosovs, otrs – viņa paziņa Staņislavs Rogoļevs. Jā, tas pats Rogoļevs, kurs vēlāk kļuva zināms kā maniaks – sieviešu izvarotājs un slepkava. Milicija Krivonosova mājās atrada lietiskos pierādījumus, un viņš nemaz neslēpa, ka laupīšanu veicis kopā ar Rogoļevu.

Tiesa gan, vēlāk viņš liecību mainīja un apgalvoja, ka laupīšanu veicis nevis ar Rogoļevu, bet kādu citu nepazīstamu vīrieti. Krivonosovam piesprieda piecus gadus īpaša režīma kolonijā, bet Rogoļevu pierādījumu trūkuma dēļ attaisnoja. Par to, ka Rogoļevs nebija bez vainas, liecina arī fakts, ka viņa māte Jevdokija Zeļenkova, kompensējot zaudējumus par mājas apzagšanu, samaksāja dziedniecei 360 rubļu, bet Marta savā liecībā norādīja, ka viņai pret vainīgajām personām vairs nav materiālu pretenziju.

Martas tantes ekstrsensorā ietekme bijusi tik spēcīga, ka viņa spējusi apstādināt arī ugunsgrēku
Vairāk par Zilākalna Martu mēs varam uzzināt no Jāņa Arvīda Plauža grāmatām, kurās pieminētas arī kuriozas epizodes. Padomju laikā boļševikiem nav patikušas dziednieces aktivitātes. Viņa vainota, ka pievilinot un muļķojot cilvēkus, turklāt vēl labi nopelnot. Kādudien pie dziednieces atbraukuši miliči, lai aizvestu viņu uz Valmieras iecirkni un nopratinātu. Kārtības sargi iesēdinājuši Martu mašīnā un grasījušies to iedarbināt.

Tajā mirklī dziedniece nodomājusi: “Stāvi, zirgs, mierā rāms! Lai tevi sasper kaut zibeņi, ja kustēsies!” Miliči mašīnu iedarbinājuši, taču, sākot braukt, tā ar lielu troksni noslāpusi un vairs nav kustējusies. Miliči vairākkārt kāpuši ārā un meklējuši vainu, bet viss velti. Viņi daudzkārt mēģinājuši iedarbināt mašīnu, bet tas nav izdevies. Beidzot viens milicis uzbrēcis Martai: “Kāp ārā, ragana! Ar tevi mēs nekur netiksim!” Tiklīdz Marta izkāpusi no mašīnas un iegājusi savās mājās, tā miliči mašīnu iedarbinājuši un aizbraukuši. Kopš tā laika viņi likuši dziednieci mierā.  

Bet ar to stāsts nebija galā. Viens no miličiem, kas gribējis vest dziednieci uz nopratināšanu, dzīvojis Dikļos. Viņam bijis motocikls ar blakusvāģi, un viņam sanācis ik pa laikam braukt garām Martas mājām. Un vienmēr, kad milicis braucis garām Zažēniem, tā motocikls noslāpis. Katru reizi viņš bija spiests iet pie dziednieces un lūgt, lai viņa atļaujot iedarbināt motociklu. Marta vispirms nokauninājusi milici par to, ka šis gribējis vest viņu uz nopratināšanu, bet pēc tam teikusi, ka var doties pie motocikla – tas esot braukšanas kārtībā. Un tā vienmēr, kad viņš braucis garām, tā motocikls noslāpis. Nabaga milicis tā nomocījies, ka sācis braukt pa apkārtceļu, ar lielu līkumu – ka tikai tālāk no Zažēniem.

Zinātāji apliecina – Martas ekstrsensorā ietekme bijusi tik spēcīga, ka viņa spējusi apstādināt ne tikai miličus, bet arī ugunsgrēku. Par to liecina kāds reāls gadījums, kura liecinieks bija viņas skolnieks Aldis Ķeviņš. Kādā pavasarī Zilākalna puikas bija aizdedzinājuši Martas tantes pļavu, bet tālāk aiz pļavas – valsts mežs. Brieda katastrofa un nepatikšanas. Tad dziedniece apsēdās pie trijžuburu gobas, skaitīja īpašus vārdus un vilka apļus gaisā.  Pēc tam: “Dievs augstais, nāc nu man par palīgu!” Pēc kāda laika uguns tika apstādināta.

Ne mazāk īpašs bijis gadījums, kad Marta izcēlusi automašīnu no bedres. Kādā svētdienā viņa braukusi uz Dikļiem, uz dievnamu, bet pēc tam – atpakaļ. Braukuši ar žiguli, pie stūres šoferis, aizmugurē – dziednieces skolnieks Aldis Ķeviņš. Automašīna iestrēgusi dubļos, bijis skaidrs, ka ārā netiks. Aldis Ķeviņš vēlāk atcerējās: “Martas tante sēdēja priekšpusē, blakus šoferim, es aizmugurē. Martas tante atkal skaita vārdus, velk apļus gaisā. Bija tāda sajūta, ka ceļas mati gaisā, deniņos spiediens, it kā sēdētu lidmašīnā. Ausīs džinkst, un ļoti liels siltums, varēja arī just, ka ceļ uz augšu. Sviedri lija aumaļām! Sajūta vispār vienreizēja – it kā mašīnā būtu divas atmosfēras!

Martas tante saka: “Brauc!” Šoferis sāka stumt mašīnu – uz priekšu un atpakaļ, kā jau parasti mēdz iešūpot. Protams, mašīna no tās milzīgās peļķes ārā un mēs braucam! Nevarētu teikt, ka mēs vairs nekur neiegrimām, bet fakts ir tas, ka mašīna vairs neapstājās. Protams, šoferis jau nu centās tā braukt, lai netrāpītu tajās dziļākajās bedrēs, bet tur nemaz nebija iespējams citādi izbraukt. Mašīna pie mājas klāt gan! Reāls brīnums – kā tas var notikt? Bet tā tas notika! Un tādu gadījumu bija daudz.

Mājdzīvnieki labi sapratuši saimnieci un klausījuši viņu uz vārda
Dziedniecei piemita gaišredzība, viņa labi redzēja, kas notiek citās vietās. Piemēram, kad Zažēnos rakta aka, viņa sēdējusi istabā pie galda un teikusi: “Aka jau ir izrakta, jau ūdens parādās.” Pēc kāda laiciņa: “Tūlīt nāks prasīt naudu.” Un tiešām – strādnieki nākuši iekšā un prasījuši samaksu.

Ļaudis arī zināja, ka dziedniece spēj ietekmēt laika apstākļus. Kad Marta dzīvojusi Raunā, tur bijis kolhozs Sarkanais oktobris. Kolhoza zootehniķis Brunis vienmēr teicis: “Kamēr Martas tantei sienu neievedīs šķūnī, tikmēr lietu negaidiet.” Tā arī noticis. Visi lauki bija izkaltuši, ļoti vajadzīgs lietus, visur līst, bet Raunā nelīst. Lai sienu ievestu šķūnī, Marta vajadzīga mašīna, bet kolhozs nedod, jo kolhozniekiem pašiem vajag. Kad beidzot piešķir mašīnu un Martai sienu saliek šķūnī, tā lietus klāt!

Dziedniecei bija vēl kāda īpatnība – izteikti draudzīgas attiecības ar dzīvniekiem. Viņa sarunājās ar putniem un ļoti labi sapratās ar saviem mājdzīvniekiem un mājlopiem. Martas māja bijusi pilna ar kaķiem, kas gulējuši visās iespējamās vietās. Pa virtuvi staigājušas vistas un suņi. Kāda paciente zināja stāstīt, ka virtuvē apgrozījušās arī aitas, kuras brīvi staigājušas iekšā un ārā.

Viņa atcerējās: “Martai galvā bija lakatiņš. Viņai bija brūnas acis un ļoti balta, veselīga seja. Atpakaļceļā minējām, cik Martai varētu būt gadu, bet tā arī neizspriedām. Neliela auguma, apaļīga. Domās redzu viņu sēžam galda galā. Martas tante aicināja, lai saliekot uz galda, kas nu kuram paņemts līdzi novārdošanai: sāls, cukurs, tauki, pudeles utt. Martiņa šo mantu priekšā zemu nolieca galvu un kaut ko klusi, klusi skaitīja, ko mēs gan nedzirdējām. Tā tas turpinājās desmit vai piecpadsmit minūtes. Bija sajūta, ka viņa pat iesnaudusies, jo acis bija aizvērtas, pati noliekusies pie galda.

Kad Martas tante sāka skaitīšanu, visi kustīgie lopiņi un dzīvnieciņi sāka žāvāties, suņi izstiepa ķepas uz priekšu, kaķi gulēja, vistas sāka snaust. Aita gan bija izgājusi ārā, bet kustīgais auniņš stāvēja rāms.”

Kad Martai vaicāts, kāpēc viņai ir tik daudz kaķu un suņu, viņa atbildējusi, ka tie visi ir Dieva radības un tos nedrīkst iznīcināt. Viņai bijušas arī piecas vai sešas govis, kuras ganīt un izslaukt palīdzējuši pacienti, kas pie viņas ilgāk uzturējušies. Rītos, izlaižot ganībās govis, dziedniece katrai esot noglāstījusi galvu un teikusi: “Vakarā atgriezies mājās.”

Interesanti, ka dzīvnieki labi sapratuši saimnieci un klausījuši viņu uz vārda. Zirgi staigājuši nepiesieti, govis klaiņojušas bez saitēm un ķēdēm. Neviens nav bēdzis projām. Kad Marta aicinājusi govis uz slaukšanu, viņa nav gājusi tām pakaļ, tikai izgājusi pagalmā un pamājusi ar roku – un govis nākušas mājās.

Būdama liela Latvijas patriote, Zilākalna Marta ar lielu gandarījumu sagaidīja valsts atjaunošanu. Tad vairs nebija daudz laika atlicis līdz Martas aiziešanai. Izcilā dziedniece devās aizsaulē 1992. gada 22. maijā, viņu apglabāja Iecavas Sila kapos.