Kā veidojas motivācija un kāpēc tā mēdz pazust?

Arī viņiem var mazināties vēlme mācīties. Kā veidojas cilvēka motivācija un kādi ir iemesli tam, ka tā var pazust, stāsta ārste - psihoterapeite Inta Zīle.


Motivācija – dabiska vēlme iepazīt pasauli
Motivācija ir dabiska, instinktīva vēlme un vajadzība iepazīt pasauli, kas veidojas jau pirmajā dzīves gadā. Ja jau no paša sākuma bērnam ir sajūta, ka dzīve ir interesanta, tad neradīsies problēmas ar motivāciju, un vēlme mācīties nebūs atkarīga no apkārtējās vides. Proti, pat, ja skolā vai starp vienaudžiem pastāvēs uzskats, ka mācīties nav stilīgi, bērns turpinās mācīties, jo viņam tas šķitīs interesanti. 

 

Katram savi cēloņi motivācijas zudumam
Ja motivācija ir bijusi un kādā brīdī pazūd, jāatceras, ka, pirms sākt bērnu audzināt, vajag saprast, kas ir mainījies. Izplatītākie motivācijas zuduma cēloņi ir dzīvesvietas maiņa, vecāku šķiršanās, skolas vide. Tieši apkārtējā vide ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē vēlmi mācīties visos vecumos. Visiem bērniem ir nepieciešama cieņpilna attieksme un individuāli piemērota vide, savukārt dažādiem bērniem nepieciešamas atšķirīgas pedagoģiskās metodes vielas apgūšanai. Piemēram, ne katram derēs 30 bērnu klase vai vide, kurā no katra skolēna tiek sagaidīti tikai augsti rādītāji. Arī problēmas vienaudžu vidū un draugu trūkums kolektīvā var būt gana nozīmīgs iemesls motivācijas trūkumam un vēlmei neiet uz skolu. 

Ir bērni, kuri septiņos gados ir spējīgi adaptēties patstāvīgi, un ir bērni, kuriem šad un tad iet lēnāk. Ja skolas vidē būs prasības, kas ir neadekvātas vecumam, daļa bērnu būs ar “biezāku ādu” - viņiem būs vienalga, ko dara citi. Savukārt tie bērni, kuri būs jūtīgāki, uztvers visu emocionālāk. Viņi var nonākt stresā, kas tālāk var radīt neirotiskus traucējumus vai novest pie tā, ka bērns sāk biežāk slimot.

Lielākā kļūda – skolas izvēle, balstoties uz savām vēlmēm
Tā kā tieši apkārtējā vide ir ļoti nozīmīga bērna motivācijai, tad, izvēloties skolu, vecāki nekādā gadījumā nevar aizmirst par bērna interesēm un spējām. Proti, jāizvēlas tāda izglītības iestāde, kas atbilst bērnam, nevis paša vecāka subjektīvām vēlmēm. Katram bērnam ir savas stiprās un vājās puses, kas noteikti jāņem vērā. Ne katram skolēnam būs pa spēkam mācīties ģimnāzijā, un ne katrs no pusaudžiem ir gatavs mācīties vienā klasē ar vēl 29 citiem skolēniem. Kādam, iespējams, piemērotāka ir tieši vidusskola ar mājīgāku atmosfēru. Pārāk lielas sloddzes gadījumā bērni līdzīgi kā pieaugušie var izdegt. Savukārt izdegšanas sindromam pēc tam var sekot depresija, spēka trūkums, bieža slimošana, uzvedības problēmas un dažādu vielu lietošana.


Sevis motivēšanai vajadzīgs apkārtējo atbalsts
Bērnus motivē atgriezeniskā saite. Mazajās klasēs no skolotāja puses tās var būt uzlīmes, uzslavas par labi padarītu darbu vai zvaigznītes, kas dod motivāciju mācītites. Nozīmīga ir centības atbalstīšana. Tomēr jāsaglabā realitātes sajūta – nedrīkst nemitīgi slavēt par elementārām lietām. Motivācijai jābūt iekšējai, balstītai priekā par pasaules izpēti. Jāskatās, uz ko bērns reaģē, - kāds reaģēs uz uzslavām, kāds uz vecāku prieku, bet galvenais motivators ir prieks un emocijas. Tas, ko vecākiem noteikti nevajag darīt, - maksāt bērnam par to, lai viņš mācītos. Šādos gadījumos bērns iegūst manipulācijas iespējas, turklāt vēlme mācīties tiek uzturēta mākslīgi – ar naudas palīdzību. Taču tā nevajadzētu būt. Bērnam pašam ir jāsaprot, ka ir nepieciešams mācīties, lai dzīvē varētu sasniegt savus mērķus. Svarīgi ir arī tas, lai vecāki būtu zinātkāri un nenoniecinātu izglītības vērtību, jo bērni var no vecākiem šādu attieksmi pārņemt. 
 

Vienīgais un efektīvais veids, kas patiesi spēj motivēt pusaudzi, ir tas, ka viņam pašam rodas atklāsme par to, ka viņš dzīvē vēlas kaut ko sasniegt. Jādod pusaudzim iespēja pašam izlemt, ko viņš vēlas. Un arī šeit ir jāsaglabā saikne ar realitāti: “Ja negribi mācīties, lai tā būtu. Cienu tavu izvēli. Bet tad ej strādāt un pats sevi uzturi.”

Tāpat vērts atcerēties arī to, ka skolotāja cieņa pret bērniem, ar kuriem viņš strādā, ir ārkārtīgi svarīga. Turklāt šī cieņa jāizrāda gan tad, kad bērnam ir septiņi gadi, gan tad, kad viņam ir jau desmit vai septiņpadsmit. Ja skolotājs ciena bērnu, tad ir pilnīgi cita attiecību kvalitāte.


Pusaudža vecumā viss atkarīgs no paša gribas
Pusaudža vecums ir pārsteigumiem bagāts laiks. Nereti šajā vecuma posmā jau ir par vēlu meklēt motivāciju, vai arī tās atgūšana ir daudz sarežģītāka nekā pirmskolā vai sākumskolā. Par iemeslu tam var būt tas, ka metodes, ko izmanto pieaugušie, ir neefektīvas, jo tās pusaudžos nostiprina uzskatu, ka vecāki tikai moralizē un lasa “lekcijas”. Turklāt jāatceras, ka, ja pusaudzis pārāk viegli ļaujas vecāku viedoklim, tas nozīmē, ka viņš vispār nav izveidojis savus mērķus. Vienīgais un efektīvais veids, kas patiesi spēj motivēt pusaudzi, ir tas, ka viņam pašam rodas atklāsme par to, ka viņš dzīvē vēlas kaut ko sasniegt. Jādod pusaudzim iespēja pašam izlemt, ko viņš vēlas. Un arī šeit ir jāsaglabā saikne ar realitāti: “Ja negribi mācīties, lai tā būtu. Cienu tavu izvēli. Bet tad ej strādāt un pats sevi uzturi.”

Daudz kas atkarīgs arī no skolotāja, kam jāprot sabalansēt atbalstu ar realitāti.  Proti, nevar skolēnu visu laiku “izvilkt” vai “piesegt”, jo viņš pie tā pieradīs un zudīs gan motivācija censties, gan realitātes sajūta. Nostiprināsies ilūzija: “Viss jau nokārtosies pats no sevis”. Rezultātā neizveidojas cēloņu - seku izpratne: ja neko neizdara, tad neko arī nesaņem. Skolotājiem nebūtu “jāvelk” tie, kuri necenšas, bet gan jāpalīdz tiem, kuri cenšas. Jāpiedāvā laiks konsultācijām vai reizēm vienkārši jāparunā ar skolēnu par dzīvi. Ja skolotājs būs atvērts un saprotošs, nevis noraidošs un kritizējošs, tad skolēna vēlme mācīties būs daudz lielāka. Un skolotājs var kļūt par autoritāti, uzticamu pieaugušo un resursu jaunietim pat tādos apstākļos, ja ģimenes pieaugušie jaunietī negribot rada vilšanās vai pretestības sajūtu.