Psihoterapeite Aina Poiša: Kā iemācīties sadzīvot ar mammas demenci

Kā iemācīties sadzīvot ar šo dzīves pagriezienu, no savas pieredzes stāsta psihoterapeite Aina Poiša.

Uz zaudējumu bāzes vai priekšnojautām vienmēr mainās vērtības. Tad mēs vairāk novērtējam to, kas mums šobrīd ir.  Sadzīviski ķīviņi tādās situācijās vienkārši automātiski atkāpjas. Tu vairs nevērtē cilvēka uzvedību, jo tas ir eksistenciāls jautājums: šobrīd šis cilvēks man ir, un tas ir man dārgs cilvēks, neskatoties uz visām peripetijām. Un tad es varu pieslēgties ar emocionālu atbalstu, es vairs nevērtēju. Tas visu paceļ citā līmenī. Tāpēc arī saka, ka reizēm cilvēkam vajag zaudēt, lai vispār saprastu, ka viss nav pats par sevi saprotams, un zaudējumi mums elpo pakausī katru brīdi. Kādreiz mēs tērējam savu laiku tādiem sīkumiem, tādām detaļām, kurām nebūtu vispār jāpiešķir nozīme.

Kad cilvēks mums zūd, tad sāp un gribas viņu paturēt. Kamēr viņš vēl ir, tik ļoti gribas pieslēgties, novērtēt šīs attiecības. Es varu pastāstīt par savu pieredzi. 

 

Es esmu augusi tikai ar mammu. Un mums bija pretrunīgas attiecības, jo es diezgan ilgi esmu dusmojusies uz savu mammu. Izjutu dusmas, ka viņa bija tāda, es teiktu, bezpalīdzīga, ka viņas dzīve bija grūta un viņa ļoti daudz samierinājās. 

Ka līdz ar to es arī no viņas iemācījos ar daudz ko samierināties, neaizstāvēt savas intereses un vajadzības, bet pielāgoties apstākļiem. Un man bija sūri grūti jāanalizē, kad ieraudzīju un apjautu sevī to mantojumu no viņas šajā ziņā.

Bet to es sapratu stipri vēlāk, kad sāku sev uzdot jautājumus, no kurienes man tas. Tad atcerējos epizodes, kur to redzēju. Viņa, piemēram, bija attiecībās ar vīrieti, kurš bija mans patēvs, kas bija emocionāli vardarbīgs, – un viņa vienkārši to pacieta. Kamēr man tā sajūta, noskatoties, ka viņa to pacieš, bija: tas ir tik netaisnīgi, nu tik netaisnīgi! Kā meitene es neapzināti mācījos, kā tad jāizturas, kad esi liela, un kādas ir attiecības starp vīrieti un sievieti. Un tad liekas: nē, nu man jau nu gan tā nebūs! Bet hops! – un pēkšņi savā dzīvē pamani, ka arī pārāk daudz samierinies, pārāk daudz norij, noklusē… Man bija jāmācās nedusmoties uz mammu par to, cilvēciskot viņu. 

Bet visgrūtākais pārbaudījums bija, kad mammai sākās demence, un es sāku sajust, kā tas ir – zaudēt savu mammu nevis fiziski, bet garīgi un emocionāli. 

Tā bija liela skola – manai pacietībai, empātijai un cita līmeņa sapratnei par to, ka tā ir slimība, kas viņu maina. Ka tie nav niķi un tās nav kaprīzes, kā sākotnēji gribas domāt. Un kad tu tā kā dusmojies uz šo cilvēku par to, ka viņš vairs neuzvedas tā, kā tu esi pieradis.

Sklerozīte, kaut kas aizmirstas – tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ka “galva iet prom”. Ķermenis paliek, bet uzvedība tik ļoti mainās! Un tu nevari vairs ar savu māti komunicēt, bet ļoti gribas! Lūk, to zaudējumu pārdzīvot… Es tam esmu izgājusi cauri, varu tagad atbalstīt savas draudzenes. Bet tas ir tik lēni, kamēr iemācās ar slimību komunicēt. Kad tu redzi – jā, tā ir tava mamma, viņa ir bezpalīdzīga, dara visādas muļķības, bet tā nav viņas vaina, to visu provocē demence. 

Un tad ir jāieslēdz sevī aprūpētāja. Nevis meita, bet aprūpētāja. Jo meita tikmēr ir izmisumā, viņa redz zaudējumu. 

Turklāt nekad nevar zināt, cik ilgi tas būs, – kāds ar demenci nodzīvo garāku posmu, kāds īsāku brīdi. Bet tas vienmēr ir ļoti liels pārbaudījums tuviniekiem un ļoti bieži beidzas ar to, ka nevar izturēt un vajag profesionālu palīdzību.

Pat tagad, ar laika nobīdi to stāstot, man ir emocionāli grūti. Jo mēs visi zinām, ka kādreiz mūsu vecāki fiziski aizies. Bet šis garīgais zaudējums, kad cilvēks slīd prom… Un tev ir jāsaglabā miers un empātija. Spēja nedusmoties. Nesaukt viņu atpakaļ – jo es sākumā ļoti centos mammu saukt atpakaļ. Ja viņai likās, ka vasarā ir ziema, mēģināju viņu pārliecināt, ka ir vasara. Viņa palika arvien nervozāka un vēl sensitīvāka. Un es sapratu, ka tā ir mana nepacietība, kas visu vērš vēl skumjāku. 

Ja viņa runā pilnīgi ačgārnas lietas, man ir jāpiekrīt tam, nevajag viņu satraukt, nevajag saukt ar varu atpakaļ. Ja viņa dzīvo savā pasaulē, redz to, ko redz, un jūt to, ko jūt, – lai viņa tajā ir. Un lai atceras to, ko smadzenes ražo. Jā, tas ir kaut kāds kosmoss, bet šādā situācijā atliek to tikai pieņemt.