Perfekcionisms – milzīga slodze psihei. Kur slēpjas lamatas?

„Mēness aptiekas” farmaceite Ērika Pētersone atzīst, ka farmaceita profesija ir viena no tām, kas prasa būt vienmēr precīzai, uzmanīgai un organizētai, tātad – savā ziņā perfektai, jo darbs stingri reglamentētā profesijā nepieļauj atkāpes no priekšrakstiem. “Taču ārpus darba gan šo profesionālo perfekcionismu vajadzētu iegrožot, attīstot spēju ieraudzīt prioritātes un ļaujot vaļu arī radošumam un spontanitātei,” saka Ērika un atzīst, ka pašai nācies atrast līdzsvaru starp “perfekti” un “labi diezgan”, lai nepārvērstu savu ikdienas dzīvi par mūžīgu tiekšanos pēc ideāliem rezultātiem visās jomās, jā, arī gada nogalē, kad paveicamo uzdevumu gūzma šķiet bezgalīga.

Kur slēpjas lamatas?

Vienmēr laikā, vienmēr, ievērojot termiņus, vienmēr nevainojami, vienmēr bez kļūdīšanās. Lieliski? Jā, taču tā tas šķiet tikai pirmajā brīdī. Iedziļinoties top skaidrs, ka tiekšanās uz ideālu rezultātu prasa milzīgu piepūli – gan garīgu, gan fizisku. Turklāt paša izvirzītie augstie kritēriji ir kā sargsuns, kas vērīgi pieskata, neļaujot novirzīties.  

“Kaut kādi iedomāti augsti standarti un vēlme tiem atbilst it visā un visur var radīt stresu, kas ar laiku pāraug pastāvīgā trauksmes izjūtā un nereti vainagojas ar somatiskiem traucējumiem – nepatīkamiem fiziskiem simptomiem vai slimību.

Piemēram, var rasties sasprindzinājums sprandā, galvassāpes vai gremošanas sistēmas darbības traucējumi. Ar laiku iespējami arī miega traucējumi, izdegšanas sindroms vai kāda cita psihiskās veselības problēma. Arī pēdējo gadu notikumi pasaulē ir radījuši papildu spriedzi. Lai gan, iespējams, cilvēks sakumā tos uztvert tikai kā fonu, izjūtas un domas par tiem tomēr summējas, uzkrājas un maina gan prioritātes, gan spēju visu izdarīt ideāli,” teic Ērika Pētersone.

Kas ir atskaites punkts?

Lūk, ko ir svarīgi saprast! Īsteni perfekcionisti bieži vien ir tādi tikai tādēļ, lai kā izcilākus darbiniekus vai teicamus partnerus viņus uzlūkotu citi. “Pieļaut domu, ka tā varētu nebūt, perfekcionistam var šķist nepieņemami un neizturami. Var būt bail, ka citi neuzslavēs, paveikto neuzskatīs par vērtību vai, vēl šausmīgāk, kritizēs. Nav brīnums, ka pārmērīgā centība un tieksme pēc ideāla var dot negaidītu blakusefektu – kavēt attīstību, un tā noteikti nav pozitīva un perspektīva tendence,” atzīmē farmaceite un piebilst, ka perfekcionisms arī ar viņu savulaik ir izspēlējis kādu “ļaunu” joku – studiju gados, izstrādājot studiju darbus, allaž šķitis, ka var taču vēl labāk, ka vajag vēl iedziļināties, atrast papildu avotus, ka vajag atkal un atkal pārlasīt, labot un pilnveidot, un šis process varētu turpināties bezgalīgi, ja vien nepastāvētu noteikti iesniegšanas termiņi.

“Svarīgi, kādu atskaites punktu izvēlamies. Jo vairāk kādam gribas sacensties ar citiem un viņus pārspēt, jo grūtāk sasniegt ideālu, tādēļ vispirms perfekcionistam ieteiktu veikt korekcijas savā koordinātu sistēmā. Jāpatur arī prātā – jo augstākus standartus sev piemēro, jo lielāka iespēja, ka bargi sevi kritizēsi un noniecināsi, ja neizdosies visu izdarīt ideāli. Tas grauj pašapziņu,” saka farmaceite.  

3 pārbaudīti paņēmieni, kā “ārstēt” perfekcionismu 

1. Neļauj stresam gūt virsroku

“Stress, cenšoties izdarīt ideāli, ilgākā laika posmā var radīt pastāvīgu trauksmi, kas, savukārt, var izpausties ar dažādiem simptomiem – “savilktu” sprandu un plecu zonu, svīšanu, sirdsklauvēm, asinsspiediena paaugstināšanos, baiļu izjūtu, panikas lēkmēm. Ja parādās šādi simptomi, laiks apstāties un apdomāt, kādi tieši faktori to varētu būt izraisījusi un kas darāms, lai stresu mazinātu,” norāda farmaceite un iesaka pamēģināt fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, dziļās elpošanas vingrinājumus, ķermeņa masāžas. Dažkārt ir nepieciešama ārsta konsultācija un, iespējams, arī kāds medikaments emocionālā stāvokļa stabilizēšanai, līdz ar ko var mazināties arī fiziskie simptomi.

2. Parunā ar sevi par mērķiem 

Tiekšanās izdarīt ideāli, atšķirībā no citiem, kuri to nespēj, un par apbrīnu tiem, kuru novērtējums ir svarīgs, diez vai var būt veselīgākais mērķis savai darbībai. “Vajadzētu tikt skaidrībā, kāpēc nevainojams rezultāts tev ir tik nepieciešams. Te noderētu dialogs ar sevi, atbildot uz vienkāršiem jautājumiem: kāpēc es tiecos pēc ideāla; kas notiks, ja to nesasniegšu; kā tieši tas mani ietekmēs? Visbeidzot – vai es varētu būt apmierināts arī ar labi nevis ideāli paveiktu darbu? 

Ja atbildes būs godīgas, iespējams, izrādīsies, ka šis mūžīgais skrējiens pēc ideāla nebūt nav nepieciešams un arī ne tik perfektu rezultātu var uzskatīt par lielisku, kā sasniegšana aiztaupījusi citkārt izjusto trauksmi un bailes no izgāšanās.”

3. Atgriezies sākuma punktā

Arī tas ir noderīgi. Varbūt tieksmē pēc ideāla ir pazudis mērķis – kāpēc? 

Perfekcionisms nepieļauj kļūdas un nepilnības, taču – vai perfekts rezultāts patiešām paaugstina padarītā vērtību? Vai tās nepilnības un procesā pieļautā kļūdīšanās, ko savā darbā zina un redz perfekcionists, ir pamanāmas arī pārējiem un vai tās kaut kā maina attieksmi pret rezultātu, ko citi uzskata par labu esam? Visticamāk – nē. 

“Vajadzētu koncentrēties nevis uz citiem mazsvarīgām nepilnībām, bet gan uz konkrēta darba sākotnējo mērķi un labo rezultātu, ko izdevies sasniegt. Tu esi pelnījis uzslavu vispirms jau no sevis paša – paslavē sevi un apbalvo par ieguldītajām pūlēm. Tavi paveiktie darbi var būt noderīgi un labi arī tad, ja tie nav gluži perfekti. Un svētku laikā viss sarūpētais būs prieka avots tuvajiem cilvēkiem arī tad, ja nebūs tieši tas, ko iepriekš esam savā iztēlē novērtējuši kā obligāti nepieciešamo,” iedrošina Ērika Pētersone.