Jaunā māmiņa dodas uz darbu

Pirms atgriezties darba vidē, godīgi atbildi sev uz jautājumu - kādēļ man tas pašlaik ir tik svarīgi? Varbūt tā ir materiālā puse, kas liek atsākt strādāt ātrāk, nekā to gribētu. Bet, iespējams, patiesais iemesls meklējams psiholoģisku apsvērumu dēļ. Piemēram, līdz ar atgriešanos darbā beidzot vairāk uzmanības varēsi pievērst sev - regulāri iet pie manikīra, friziera, lutināt sevi ar SPA procedūrām, pirkt jaunas drēbes. Šķiet, šādas sievišķīgās baudas tad atkal kļūst legālas. Taču varbūt tāpat vari darīt to visu, pēc kā tik ļoti kāro, bet darbā vienalga vēl neatgriezties?

Citreiz galvenais iemesls, kādēļ gribas atgriezties darbā, ir bēgšana no domām, ka esmu slikta māte. Katrai no mums taču ir savs priekšstats, kādai vajadzētu būt ideālai māmiņai: viņa nekliedz uz bērnu, viņa vienmēr savalda savas emocijas, lasa mazuļa domas un uzreiz saprot, ja viņš ir saslimis, grib dzert vai viņam sasāpējies vēders. Šo uzskaitījumu droši vien katra no jums papildinātu ar saviem sev vien zināmajiem kritērijiem. Reizēm domas par to, ka esi slikta māte, paspilgtina arī mīļie cilvēki, ar kuriem tiecies vai dzīvo kopā. «Tu visu dienu biji mājās ar bērnu un nepaspēji to izdarīt?», «Kā tu runā ar bērnu?», «Viņš trīsreiz naktī pamodās, bija nemierīgs, un tu vēl neesi izsaukusi ārstu?» - tik tipiski jautājumi, kas liek tev justies vēl sliktāk. Taču no šīm sajūtām darbā aizbēgt nav iespējams. Tās tikai var paspilgtināt, un tu vari sajusties vēl sliktāk, jo emocijām pa virsu var uzslāņoties arī domas par to, ka esmu slikta darbiniece. Lai atbrīvotos no šīm uzmācīgajām domām, meklē sabiedrotos. Jauki, ja kāda no tavām draudzenēm arī ir bērna kopšanas atvaļinājumā, tad savas sajūtas varat pārrunāt. Taču ir arī dažādi interneta klubiņi, kuros savā starpā sarunājas māmiņas; ir psihoterapeitiskās atbalsta grupas, kurās speciālista klātbūtnē vari atbrīvoties no sliktajām domām.

Citreiz galvenais iemesls, kādēļ gribas atgriezties darbā, ir bēgšana no domām, ka esmu slikta māte.

Ja darbā vēlies atgriezties, jo gribas sevi realizēt sociāli, gribas sākt darboties arī ārpus mājām, tad šis varētu būt īstais brīdis, lai to darītu. Vienīgi jāiemācās apvienot darbu ar māmiņas lomas pildīšanu.

Netradicionālas darba formas

Šis uzdevums nebūs viegls, jo tevi ar bērnu saista spēcīga emocionālā saite. Esi pavērojusi, kā citiem stāsti, ko ar bērniņu dienā darīji? «Mēs šodien sākām staigāt. Mēs šodien labi gulējām. Mēs šodien pirmo reizi ēdām ābolīti.» Tas ir pavisam normāli, ja gribas par bērniņu teikt - mēs. Gan māmiņai bērns, gan mazulim māmiņa ir visa viņa pasaule. Rēķinies, ka, atsākot strādāt, visu dienu tāpat domāsi par bērnu - kā viņš ēd? Ko viņš tagad dara ar auklīti? Kā viņam klājas? Arī bērns jūt diskomfortu, jo jūt, ka mammas nav klāt. Viņš var sākt slimot.

Iemīļotais darbs, kuru esi strādājusi ilgus gadus, bet bērna dēļ pārtrauci, un mazulis, kas tagad visu laiku prasa tavu uzmanību, un rūpes - divas tev svarīgas jomas, kuru dēļ viegli nokļūt lamatās, kuras sauc par iekšējo konfliktu. Par to, ka darbā atgriezties grūti, dusmoties nevajag. Nedomā, ka esi vienīgā, kurai bērns ir īpaši kaprīzs vai tu pati loti jūtīga, tādēļ darba vidē atgriezties būs grūti.

Godīgi atbildi sev uz jautājumu - vai varu strādāt divos darbos (vienā - algotā, bet otrā par māmiņu)?

Vispirms apzinies, cik daudz laika aizņem mātes pienākumu pildīšana un cik daudz laika atliek strādāšanai. Godīgi atbildi sev uz jautājumu - vai varu strādāt divos darbos (vienā - algotā, bet otrā par māmiņu)? Ja atbilde ir apstiprinoša un nolem atgriezties iepriekšējā darbavietā, ar priekšnieku pārrunā, ka tev tagad ir citas prioritātes. Tavā dzīvē ir ienācis bērniņš un virsstundas darbā nestrādāsi. Ja darbā ir svarīgs paveiktais, nevis laiks, kurā to dari, tad ar priekšnieku vari vienoties par tev piemērotākajām darba stundām. Piemēram, ja auklīte savu darbu var sākt plkst. 10 no rīta, tad ierosini, vai uz darbu tu varētu nākt plkst. 11 un strādāt līdz vakaram. Iespējams, savus darba pienākumus vari veikt no mājām ar e-pasta palīdzību. Varbūt sākumā būtu prātīgi strādāt tikai pusslodzi. Tas, ka bērns kļuvis par galveno prioritāti, nav nekas slikts. Tā nav ļauna slimība, kā varbūt kādreiz citi ar savu attieksmi tev var likt sajusties. Sakot, piemēram: «Kā tu to nevari izdarīt?»; «Vai tad auklīti nevari atrast?»

Meklē palīgus

Lielākoties atgriešanos darbā vēl grūtāku padarām tāpēc, ka psiholoģiski sev izvirzām ļoti augstas prasības. «Man vienai ar visu jātiek galā!» cik reižu pati sev ko tādu esi teikusi? Kāpēc nemeklēt citu palīdzību savas dzīves visgrūtākajā un sensitīvākajā brīdī? Baidies, ka izskatīsies vāja vai arī citi nojautīs, ka viena ar visu netiec galā? Būtu maldīgi sevi ielikt šādā pienākumu ritenī un pēc tam no daudzajiem pienākumiem tādēļ ciest. No pārstrādāšanās nav prieka ne darbā, ne attiecībās ar vīru. Nevajag arī vainot bērnu, ka viņš visu tavu dzīvi pārvērtis uz slikto pusi. Tā esi tu pati, kas nespēj pārkārtot prioritātes. Sadali pienākumus! Atceries, ir arī bērna tēvs, kas var tev palīdzēt. Dalieties pienākumos un arī grūtībās, kas rodas līdz ar tavu atgriešanos darba vidē. Atrodi sev atbalstītājus! Ja vīram ir tik svarīgs darbs, ka viņš nevar kādu darba dienu pavadīt mājās, kamēr tu strādā, varbūt ir kāds radinieks vai draugs, kurš tev var palīdzēt. Interesējies, aptaujā tuvākos! Noteikti kāds atradīsies.

Atklātas sarunas

Kā tikt galā ar sajūtu, ka esi izkritusi no darba aprites? Visbiežāk šī sajūta ir tikai tavā prātā, un apkārtējie par tevi tā nemaz nedomā. Gads vai pusotrs (tik ilgs laiks visbiežāk tiek izmantots bērna kopšanas atvaļinājumam) nav ilgs. Darba kolēģi nemaz lāgā nebūs pamanījuši, ka esi bijusi prom. Lai bailes no atsvešināšanās mazinātu, kamēr dzīvojies mājās ar maziņo, raksti e-pastus un dalies ar kolēģiem notikumos, kas ar jums abiem notiek. Interesējies, kā kolēģiem veicas ar darbiem. Aizej uz darbu ciemos, kad kāds no kolēģiem svin dzimšanas dienu vai vārdadienu.

Ja, atgriežoties darbā, redzi, ka darba kolektīvs lielākoties ir mainījies, to nevajag ļoti pārdzīvot. Dod sev pārejas laiku. Saproti, ka strādāt kā iepriekš nebūs iespējams. Iepazīsti jaunos kolēģus. Ļauj sev pie viņiem pierast. Ja vien iespējams, arī atgriešanos darbā ieteicams sākt pakāpeniski. Vispirms, strādājot dažas stundas dienā vai nedēļā, un tad šo stundu skaitu palielināt. Jauno strādāšanas kārtību pārrunā arī ar priekšnieku, jo, lai kļūtu veiksmīga darbiniece kā jaunā māmiņa, vispirms jāsaprot jaunie darba pienākumi. Nekautrējies priekšniekam un darba kolēģiem atklāti pateikt, ka pašlaik centīsies atrast sev piemērotāko darba formu, bet tāpat veiksi sev uzticētos pienākumus. Atzīsti, ka tev tagad jāiemācās apvienot darbu ar māmiņas pienākumu pildīšanu. No tik atklātas sarunas ar priekšnieku vai kolēģiem baidīties nevajag. Padomā, vai tad tādēļ, ka meklēsi sev jaunu strādāšanas veidu, cietīs darba kvalitāte? Vai tādēļ netiksi galā ar uzticētajiem pienākumiem? Tiksi taču! Tādēļ nav pamata domāt, ka priekšnieks ar tevi neatradīs kompromisu. Domstarpības drīzāk var rasties tad, ja ilgstoši cietīsi no tā, ka strādā tāpat kā pirms bērna dzimšanas un ar darbiem netiec galā. Atceries, labs darbinieks ir nevis tāds, kurš ierodas darbā astoņos no rīta un strādā līdz sešiem vakarā, bet gan tāds, kurš tiek galā ar saviem pienākumiem. Tādēļ izrunājies. Vispirms saproti savus jaunās dzīves noteikumus un informē par tiem (cik tālu tas, protams, attiecas uz darbu) arī darba devēju un kolēģus.

Padomā par citu darbu

Gads vai pusotrs, kamēr biji bērna kopšanas atvaļinājumā, ir pietiekami ilgs laiks, lai no iepriekšējās dzīves varētu distancēties un paraudzīties uz savu dzīvi no malas. Ja saproti, ka atgriešanās darba tirgū ir īstais brīdis, lai ko mainītu savā dzīvē, dari to. Vari mainīt darbavietu. Izveido savu prioritāšu sarakstu un meklē tieši tādu darbu, pēc kā tik ļoti ilgojies. Problēmas varētu rasties vien tad, ja būsi nepareizi izvērtējusi savus spēkus. Ja esi bijusi uz četrām darba intervijām uz kāda departamenta direktora vietu, bet intervijas bijušas neveiksmīgas, izvērtē - varbūt tiecies uz pārāk augstu posteni. Darbs ir ļoti atbildīgs, turklāt tev mājās ir mazs bērns, un ne pati, ne tavs bērns vēl pie darba pēc garā atvaļinājuma neesat pieraduši.

Lai labāk sagatavotos darba intervijai, tev pašai ir skaidri jāzina, cik daudz esi gatava strādāt. Ko gribi darbā darīt? Kā tikt galā ar jaunajiem darba pienākumiem? Kas varētu tev palīdzēt? Šādi tev jau būs prātā svarīgākās atbildes uz jautājumiem, kurus darba devējs tevjautās. Lai arī mūsu sabiedrībā nav likumīga sieviešu diskriminācija, tomēr labāk rēķināties, ka iespējamais darba devējs varētu kritiski raudzīties uz tevi kā jauno māmiņu. Neoficiāli šī diskriminācija pastāv. Ikvienā darba intervijā saglabā pašcieņu! Atceries, ka esi personība. Nepazemojies un neļauj citiem sevi pazemot. Ar laiku noteikti atradīsi savu ideālo jauno darbavietu, kur vadītājs sapratīs, ka tava prioritāte tagad ir bērniņš.

Ilzes (25 gadi) pieredze
Pie mums it kā nav sieviešu diskriminācija, tomēr jārēķinās, ka darba devējs varētu kritiski raudzīties uz tevi kā jauno māmiņu.

«Man bērniņš pieteicās, kad mācījos vēl augstskolā. Biju tikusi jau līdz otrajam kursam, bet dēliņa dēļ mācības pārtraucu. Domāju, ka vēlāk atsākšu, bet tā arī to neizdarīju, jo laiks, ko pavadīju mājās, ļāva uz daudzām jomām paraudzīties citādāk. Sapratu, ka jurisprudence man nemaz tik ļoti neinteresē. Kad dēliņš bija paaudzies, gribēju sākt meklēt darbu, kas ļautu man izkustēties mazliet no mājas. Lielas pieredzes darba tirgū man nebija, tādēļ meklēju pusslodzes darbu apkalpojošā sfērā. Atradu. Tas bija neliels apģērbu veikaliņš, kur man bija darbs dažas reizes nedēļā; dienās, kad bija preču pievedums. Biju atradusi arī mīļu auklīti, kas pieskata dēliņu. Taču viņam nepatika tas, ka eju uz darbu. Dēls sāka daudz slimot, un es ņēmu slimības lapu. Šķiet, divu mēnešu laikā slimības lapa man bija divas nedēļas. Pārbaudes laiku neizturēju, jo darba devējam nepatika bērna slimošana. Viņš mani lūdza rakstīt atlūgumu. Emocionāli šis man bija ļoti smags laiks, jo sapratu - mans dēls nav gatavs pieņemt, ka sāku strādāt. Izdomāju, ka došos strādāt, kad bērniņš vēl paaugsies un būs jau pienākusi mūsu rinda bērnudārzā. Man paveicās, un drīz pēc tam, kad sākām iet bērnudārzā, no paziņām uzzināju, ka tiek atvērts jauns apģērbu veikals, kur meklē preču pārzini. Darba pārrunas bija veiksmīgas un sāku strādāt. Šim darbam noderēja arī nelielā pieredze no iepriekšējās darbavietas. Taču atkal sākās tas pats. Dēls sāka iet bērnudārzā un daudz slimoja. Man atkal bija jāņem slimības lapa. Bija sajūta, ka darbā visi uz mani šķībi skatās, darba kolēģes sāka vērpt intrigas; šķita, ka arī priekšniece nav apmierināta ar manu darbu, tādēļ rakstīju atlūgumu. Bet priekšniece to negribēja pieņemt. Izrunājāmies un atradām veidu mūsu iespējamām darba attiecībām. Mēs vienojāmies, ka varu iet uz darbu tajās dienās, kad tieku, un katru pēcpusdienu priekšniece man maksāja dienas algu. Lai ari dēls joprojām ik pa laikam slimoja, vairs tik ļoti nepārdzīvoju, ka darbā jāņem slimības lapa. Turklāt arvien vairāk un vairāk iepazinos ar darba kolēģēm un sapratu, ka viņas ir jaukas sievietes. Nemaz tik lielas intrigantes, kā man sākumā izskatījās. Ar manu darbu priekšniece bija apmierināta. Dēls arī sāka pierast pie bērnudārza un vairs bieži neslimoja. Jāatzīstas, ka šis jau ir otrais gads, kopš strādāju šajā veikaliņā. Man uzticēti atbildīgāki pienākumi un nu jau strādāju pilnu darba slodzi.»

Autore: Kintija Bulava/Konsultēja Solvita Vektere, geštahpsihoteraperte, žurnāls Marta

Materiāls publicēts sadarbībā ar nacionālo ziņu portālu www.kasjauns.lv