Vai epilepsija ir ārstējama?

Latvijā ir vairāk nekā 10 000 epilepsijas slimnieku, un tā ir viena no biežākajām neiroloģiskajām slimībām, bet sabiedrībā par to vēl joprojām valda daudz stereotipu un aizspriedumu.
 

Svarīga apkārtējo sapratne

„Ne tikai epilepsijas pacientiem, bet arī viņu tuviniekiem un apkārtesošajiem ir jābūt labāk informētiem par šo slimību, lai pacientu dzīves kvalitāte būtu pēc iespējas augstāka, jo ar epilepsiju saistītie sociālie jautājumi pacientiem ir daudz smagāki nekā citu slimību gadījumā. Sabiedrība nespēj pieņemt šo slimību, lai gan tā var skart ikvienu no mums, turklāt tā nav garīga slimība, kā daudzi uzskata”, saka klīnikas Premium Medical neirologs Ivars Saukāns.

Cilvēkiem ir aizspriedumi pret epilesijas slimniekiem, bieži vien epilepsija tiek saistīta ar nelabvēlīgiem sadzīves apstākļiem, nemaz nedomājot par to, kā šāda attieksme liek justies slimniekiem.

Par to, kā sabiedrība ietekmē epilepsijas slimnieka ikdienu, var spriest pēc vienkāršiem statistikas datiem:

• trešdaļai epilepsijas pacientu ir depresija;
• epilepsijas slimniekiem ir 3 reizes lielāks pašnāvību risks, pie tam uzreiz pēc diagnozes uzstādīšanas pat 6 reizes lielāks;
• epilepsijas slimniekiem ir mazāk sociālo kontaktu, draugu, mazāk partnerattiecību, viņi retāk precas un viņiem dzimst mazāk bērnu;
• epilepsijas slimnieki jūtas daudz izolētāki par saviem vienaudžiem;
• bezdarba līmenis epilepsijas slimnieku vidū ir augstāks, pie tam ar slimību saistās daudzi citi ierobežojumi, piemēram, aizliegums vadīt automašīnu vai strādāt darbus augstumā un ar kustīgiem priekšmetiem;
• epilepsijas lēkmes laikā pacienti zaudē samaņu un krīt, tāpēc traumatisma risks ir lielāks, lēkme var notikt šķērsojot ielu vai peldot, tad sekas var būt dramatiskas;
• mirstība epilepsijas slimnieku vidū ir 2-3 reizes augstāka nekā populācijā, pie tam pēkšņas nāves risks ir pat 24 reizes lielāks nekā veseliem indivīdiem.

Ne tikai morālais atbalsts ir nepieciešams no apkārtējo puses, arī fiziska klātbūtne var būt efektīvākas ārstēšanas atslēga, jo ārstam, piemēram, ir svarīgi zināt, kāds ir bijis lēkmes veids, bet pacients pats to nevar pastāstīt, jo neatceras, vai arī tās nenotiek kādam klātesot, vēl jo vairāk, ja pacients dzīvo viens.

„Minētie fakti slimniekiem rada ierobežojumus, invaliditāti un sociālu izolētību. Bieži vien pacients spēj pieņemt savu slimību, bet, piemēram, pacienta dzīvesbiedrs to nespēj, tāpēc šajā gadījumā tieši apkārtējo attieksme izrādās invalidizējoša pacientam. Daudzus no uzskaitītajiem riskiem var labot, kaut vai informējot sabiedrību un uzlabojot izpratni”, uzsver Ivars Saukāns.

Ne tikai morālais atbalsts ir nepieciešams no apkārtējo puses, arī fiziska klātbūtne var būt efektīvākas ārstēšanas atslēga, jo ārstam, piemēram, ir svarīgi zināt, kāds ir bijis lēkmes veids, bet pacients pats to nevar pastāstīt, jo neatceras, vai arī tās nenotiek kādam klātesot, vēl jo vairāk, ja pacients dzīvo viens. „Ļoti daudz palīdz gadījumi, kad pacienta piederīgie nofilmē lēkmi un vizītes laikā parāda ārstam. Ja lēkmes veids ir neskaidrs, tas bieži vien var būt par iemeslu, kāpēc netiek izvēlēts labākais pieejamais medikaments”, atzīst Ivars Saukāns.
 

Var skart jebkuru

Epilepsija ir smadzeņu darbības traucējums – smadzeņu šūnu jeb neironu pārmērīgs uzbudinājums bioķīmisku procesu rezultātā, kuru vienlaicīgas izlādes laikā rodas lēkmes. Faktiski šādus smadzeņu darbības traucējumus var piedzīvot jebkurš cilvēks, ja viņam ir iedzimta sliecība attīstīties šai slimībai, bet ir arī skaidri zināmi riska faktori, kas var noteikt epilepsijas attīstību, parasti, ja tiek radīts galvas smadzeņu bojājums, piemēram, traumas, infekciju, ķīmisku vielu, neārstētu slimību vai dzīvesveida rezultātā.

Epilepsijas lēkmju starplaikā apkārtējie lielākoties pat nevar iedomāties, ka cilvēkam ir šī slimība. Ja tiek pielietotas pareizas ārstēšanas metodes, vairāk nekā 60% gadījumu slimību var izārstēt vai panākt ievērojamu lēkmju biežuma samazinājumu

Ārstēšanas mērķis ir panākt atbrīvošanos no lēkmēm vai samazināt to skaitu līdz pāris lēkmēm gadā, kas ievērojami mazinātu ar epilepsiju saistītos riskus. Pēc tam, kad panākta stabila remisija, ārsts pakāpeniski atceļ zāles. „Jāatceras, ka epilepsijas medikamentus nekad nedrīkst atcelt strauji, jo tad var attīstīties status epilepticus - ilgstoša epilepsijas lēkme, ko bieži vien ir grūti apturēt un kam ir augsti mirstības rādītāji. Līdzīgas problēmas var attīstīties, ja pacients nolemj, ka zāles viņam vairs nav nepieciešamas un tās pārtrauc lietot pats”, brīdina neirologs Ivars Saukāns.  

Epilepsijas lēkmju starplaikā apkārtējie lielākoties pat nevar iedomāties, ka cilvēkam ir šī slimība. Ja tiek pielietotas pareizas ārstēšanas metodes, vairāk nekā 60% gadījumu slimību var izārstēt vai panākt ievērojamu lēkmju biežuma samazinājumu, diemžēl, praksē ne vienmēr tiek sasniegti tik labi rezultāti. Kāpēc tā?

Epilepsija nav viendabīga slimība, ir daudz dažādu epilepsijas veidu. Ārsts izvēlas medikamentus atbilstoši lēkmju veidam, pacienta vecumam, dzimumam, blakus slimībām, pat svaram. Latvijā ir pieejams ļoti plašs pretepilepsijas medikamentu klāsts. Arī ja izvēlēts atbilstošs medikaments, bieži netiek izmantots viss konkrētā medikamenta potenciāls, piemēram, tiek lietotas pārāk mazas medikamenta devas, vai netiek ievērots medikamenta lietošanas režīms. Ārsti un pacienti baidās lietot lielākas devas kā ikdienā vidēji ierasts minētajam medikamentam. Ja neievēro devu pakāpeniskas palielināšanas režīmu, pacients var sajust nepatīkamas blaknes un vairs negribēs turpināt lietot medikamentu.
 

Nepareiza izpratne par slimību

Ir izplatīts viedoklis, ka epilepsijas gadījumā lēkmes ir un biežāk vai retāk būs. Skumji, ja šāds viedoklis ir arī ārstiem, kas nav specializējušies epilepsijas ārstēšanā. Mērķim vienmēr jābūt pilnīgai brīvībai no lēkmēm, pacientam un ārstiem tas jāzina un jāmeklē veids, kā to sasniegt- ar lielākām medikamenta devām, mainot medikamentus vai tos kombinējot. Ir arī epilepsijas nefarmakoloģiski ārstēšanas veidi, piemēram:
• Ketogēnā diēta;
• Vagus nerva stimulācija;
• EEG (encefalogrāfijas) bio-atgriezeniskās saites jeb „biofīdbeka” tehnika (no angļu biofeedback).
Tomēr jāatceras, ka šīs metodes nevarēs aizvietot pretepileptisko terapiju, tās ir kā papildinājums, kā papildu medikaments bez farmakoloģiskā preparāta blaknēm. Pacienti nedrīkst atcelt zāles, ja uzsāk pielietot kādu no nosauktajām ārstēšanas metodēm.

„Ja pacientam nav panākta epilepsijas lēkmju adekvāta kontrole, teiksim, gada laikā, pacientam būtu jāsaņem neirologa - epileptologa konsultācija vai jāvēršas specializētā epilepsijas centrā. Latvijā šobrīd ir viens šāds centrs, kas darbojas slimnīcā „Gaiļezers”. „Konsultējot epilepsijas slimniekus no Latvijas reģioniem, bieži nākas saskarties ar faktu, ka pacienti nav informēti, par iespējām viņiem palīdzēt un panākt ievērojami labāku lēkmju kontroli vai pilnībā no tām atbrīvoties. Ja pacienti laikus vērstos pie neirologa, varētu tikt nodrošināts nozīmīgs pacienta dzīves kvalitātes uzlabojums”, saka Ivars Saukāns.
 

Pareizas diagnostikas nozīme

Ir daudzas slimības, kas izpaužas ar krampjiem, bet nav epilepsija. Vecāka gada gājuma cilvēkiem sirds slimību izraisīti ģīboņi var izpausties ar krampjiem. Jauniem cilvēkiem bieži var būt pseidoepilepsijas lēkmes, kuru gadījumā pacientiem ir izmainīta galvas smadzeņu akivitāte, un vēro epilepsijas lēkmēm līdzīgas epizodes. Nespeciālisti un bieži pat ārsti, lai gan ir specializējušies epilepsijas ārstēšanā, šādas „lēkmes” nevar droši atšķirt no epilepsijas. Ārstēšana šajā gadījumā ir kardināli atšķirīga no epilepsijas, un ir skaidrs, kāpēc pretepilepsijas terapija būs neefektīva. Drošai pseidoepilepsijas lēkmju diferencēšanai būtu nepieciešama epilepsijas lēkmju video-EEG monitorēšana, kad pacientam tiek reģistrēta elektroencefalogramma vairāku diennakšu garumā, un, attīstoties lēkmei, ir iespējams analizēt šo lēkmi izraisošo galvas smadzeņu aktivitāti. Pēc šāda izmeklējuma ir daudz vieglāk izvēlēties atbilstošāko ārstēšanu kā epilepsijas, tā pseidoepilepsijas lēkmju gadījumā. Gados vecākiem cilvēkiem būtu jāizslēdz sirds slimību pasliktinājums.
 

Svarīgi zināt!

Neirologs Ivars Saukāns atgādina arī par aspektiem, ko svarīgi ievērot:
• Pirmreizējas krampju lēkmes jauniem cilvēkiem bez provokācijas ir iemesls steidzamai padziļinātai izmeklēšanai. Lēkmi var izraisīt bīstams pasliktinājums nekad nediagnosticētai galvas asinsvadu saslimšanai, vai vēl ļaunāk, tā var būt galvas smadzeņu audzēja pirmā izpausme. Šādā gadījmā diagnostika nedrīkstētu tikt novilcināta.
• Lai gan statistiski sievietēm ar epilepsiju ir lielāks neplānotu grūtniecību skaits, epilepsijas medikamentu lietošanas gadījumā būtu sevišķi jāpievērš uzmanība grūtniecības plānošanai, jo ir medikamenti, kam ir pierādīta negatīva ietekme uz augļa attīstību, bet medikamentu atcelšana jau iestājušās grūtniecības gadījumā ir vēl bīstamāka auglim paugstināta lēkmju riska dēļ. Tādēļ medikamentus ir jāmaina pret tādiem, kam ir mazākā iespējamā ietekme uz augli vēl pirms grūtniecības iestāšanās, un tas iespējams tikai grūtniecību plānojot laikus. Lēkme grūtniecības laikā ietekmē augli daudz smagāk nekā pretepilepsijas medikamenti. Pretepilepsijas medikamenti var izmainīt kontracepcijas līdzekļu darbību, tādēļ arī šis jautājums būtu jāapspriež ar ārstu.

Informāciju sniedza: klīnikas Premium Medical neirologs Ivars Saukāns
Informāciju sagatavoja: Inguna Almbauere