Šizofrēnija – sašķeltā prāta slimība vai iespēja mainīties pašam

Šizofrēnija nepakļaujas ne materiālām, ne sociālām robežām. Neatkarīgi no sabiedrības labklājības un izglītības līmeņa apmēram 1% no cilvēkiem ir šī garīgā slimība. Tas nozīmē, ka Latvijā ar to sirgst apmēram 20–22 tūkst. cilvēku, reģistrēti – 15 tūkst. Tātad pārējie par savu saslimšanu vai nu nenojauš, vai arī to slēpj līdz brīdim, kad notiek kāda traģēdija – pašnāvība vai slepkavība. Tomēr pētījumi liecina, ka agresivitātes izpausmes psihiski veseliem cilvēkiem ir tikpat bieži kā šizofrēnijas slimniekiem. Tikai pēdējos vienmēr pamana! Toties agresija pret sevi šizofrēniķiem ir biežāk – vismaz pusei no viņiem ir bijuši pašnāvības mēģinājumi.
 

Bailes no nezināmā
Pēc Latvijas Psihiatru asociācijas (LPA) pasūtījuma veiktās aptaujas redzam, ka aizspriedumi pret šīs slimības skartajiem cilvēkiem ir ļoti spēcīgi. Patiesībā, lietojot jaunākās ārstēšanas metodes un efektīvus, jaunus medikamentus, slimnieks ļoti veiksmīgi var dzīvot mājās, uzturēties sev pierastā vidē, strādāt, mācīties. Ļoti svarīgs ir ģimenes atbalsts un sapratne.
 

Šobrīd, ievērojot Latvijas Republikas darba likumdošanu, nedrīkst interesēties par darbinieka veselības stāvokli, jo diagnoze nav iemesls atteikt darbu. Faktiski darba devējam nemaz nav jāzina, ar kādām slimībām slimo darbinieks, ja ārstējošais ārsts ir atzinis, ka darba spējas nav ierobežotas.

Redzot uz ielas cilvēku, kas skaļi sarunājas ar sevi, žestikulē un dīvaini uzvedas, vairums cilvēku sāk uztraukties, vairīties no viņa vai grib izsaukt ātro medicīnisko palīdzību. Bet ne vienmēr šāds cilvēks ir bīstams apkārtējiem. Tie ir priekšstati un nezināšana, kas biedē.
 

Balsis galvā
Terminu «šizofrēnija» 1911. gadā ieviesa vācu psihiatrs Eižens Bleulers, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē «sašķelts prāts» («schizo» – prāts un «phrenos» – sašķelt, sadalīt). E. Bleulers par šizofrēniju rakstīja: «Šī slimība ir kā orķestris bez diriģenta», kas arī izsaka šizofrēnijas būtību – cilvēka iekšējās pasaules vienotības, harmonijas un nepārtrauktības izjūtas trūkums.

Slimības gadījumā tiek traucētas cilvēka skaidras domāšanas un rīcības spējas. Tipiska slimības aina ir dzirdes, redzes halucinācijas, iedomas, ka viņam kāds seko, novēro vai vajā. Pēc tam seko norobežošanās no sabiedrības, vienaldzība, nevīžība pret sevi, sašaurinās interešu loks, iestājas apātija. Rezultātā pacients dzīvo dubultā izolācijā – savas slimības izraisītā un sabiedrības izolācijā, kas viņu nepieņem un baidās.
 

90% vīriešu un 70% sieviešu pirmie šizofrēnijas simptomi parādās 15–40 gadu vecumā, bet šizofrēnija var būt arī bērniem un 60–70 gadus veciem cilvēkiem. Vecāki cilvēki, kas saslimst ar šo slimību, var kļūt par afēristu upuriem, viņiem izkrāpj dzīvokli vai naudu. Saslimšanas risks palielinās, ja slimojis ir kāds no radiniekiem. Ja slims ir brālis vai māsas, tad slimības risks palielinās par 10–15%, ja šizofrēnija ir abiem vecākiem, risks pieaug līdz 50%, bet mazbērniem tie jau ir tikai 3%. Neraugoties uz to, ka radniecība palielina iespēju saslimt, šizofrēnijas gēns līdz šim atklāts nav un slimības cēlonis joprojām nav noskaidrots.

Var ārstēt un dzīvot pilnvērtīgi
Neraugoties uz to, ka cēloņi nav zināmi, slimības ārstēšana kļūst arvien progresīvāka un veiksmīgāka. Psihiatri Raisa Andrēziņa un Elmārs Rancāns uzsver, ka ar šo briesmīgo slimību veiksmīgi var sadzīvot, ja pacients rūpīgi ievēro ārstu norādījumus un regulāri lieto zāles. Ārkārtīgi svarīga ir līdzesība (pacienta līdzdarbošanās un atbildība par savu veselību), jo neviens nevar piespiest slimnieku ilgstoši dzert zāles, ja viņš pats uzskata, ka to darīt nav jēgas.

Savukārt, nedzerot zāles, slimība saasinās, pacients var sākt apdraudēt sevi un citus, bet sabiedrībā veidojas priekšstats, ka visi šizofrēnijas slimnieki ir bīstami. Bieži tieši ģimenes locekļi ir tie, kas aicina slimnieku «sevi nepiebāzt ar ķīmiju».

Nevēlēšanās lietot zāles, iespējams, izskaidrojama ar to, ka agrāk plaši pieejamas vecās paaudzes zāles cilvēku padarīja apātisku, viņš siekalojās, mocījās ar nespēku. Jo jaunākas ir zāles, jo mazāk ir blakņu, un visjaunākās paaudzes zāles vispār neierobežo slimnieka darba spējas.

Agrāk šizofrēnija bija diagnoze visam mūžam, pacientiem veica piespiedu pārbaudes un uzspieda viņu dzīvei neizdzēšamu zīmogu. Ja slimība nesaasinās un slimnieks nav ievietots stacionārā vismaz piecus gadus, psihiatrs var pārskatīt diagnozi.

Šobrīd, ievērojot Latvijas Republikas darba likumdošanu, nedrīkst interesēties par darbinieka veselības stāvokli, jo diagnoze nav iemesls atteikt darbu. Faktiski darba devējam nemaz nav jāzina, ar kādām slimībām slimo darbinieks, ja ārstējošais ārsts ir atzinis, ka darba spējas nav ierobežotas.

Šizofrēnijas slimnieku radiniekiem iemācīties sadzīvot ar radušos nebūt ne vieglo situāciju var palīdzēt ne tikai ārsts. Ir sabiedriskas organizācijas, kas rīko apmācību ģimenes locekļiem, viena no tādām ir «Gaismas stars».