Kas mums kopīgs ar seksuālajiem maniakiem? Atklāta saruna ar psihoterapeitu

Ar psihiatru un psihoterapeitu Artūru Utinānu runājām par seksuālajiem sadistiem, atkarībām, apzinātību un sadomazohistiskām spēlēm. 

“Paraugoties uz atkarības jēdzienu plašāk, var teikt, ka seksuālie maniaki tik tiešām ir atkarīgie,” saka Artūrs Utināns. “Ir tā saucamās procedurālās atkarības, kad cilvēks ir atkarīgs no konkrētām darbībām, piemēram, no pārmērīgas ēšanas vai, tieši otrādi, diētas ievērošanas. Ir pat tāds jēdziens kā ortoreksija – kad cilvēks ir kā apsēsts ar veselīgu uzturu. Ir virkne uzvedību atkarību, no kurām daudzi nespēj atbrīvoties. Cilvēks mēģina pārvarēt šo tieksmi, taču nesanāk. Ilgstoši atturoties, rodas liels spriedzes pieaugums, kuru viņš vairs nespēj pārvarēt.  

Atkarība saistās ar dopamīna receptoriem, kas izraisa baudas sajūtu, veicot kādu konkrētu darbību – vienalga, vai tā ir ēšana vai narkotiku lietošana. Līdzīgi notiek ar dažādām seksuālajām atkarībām – arī tās ir saistītas ar dopamīna receptoriem.”

Savienojums ar baudu centriem

– Tātad var teikt, ka seksuālā maniaka sadisms – tā ir viena no daudzajām atkarībām?  
– Jā. Problēma ir tā, ka cilvēka smadzenēs var izveidoties saikne starp baudu centriem un dažnedažādām darbībām. Reizēm šīs darbības var būt diezgan dīvainas – tas labi redzams YouYube. Piemēram, kādam ir tieksme mazgāties ar veļas balināšanas līdzekļiem, citam – ēst suņu fekālijas, vēl kādam – grauzt kokus un koka gultas. Pasaulē ir ne mazums jocīgu atkarību, un tas attiecas arī uz seksuālo jomu.
 

– Vai seksuālajiem maniakiem ir kaut kas vienojošs, piemēram, smadzeņu traumas, grūta bērnība un citas problēmas?   
– Lielākā daļa maniaku pieder pie antisociālās personības traucējuma profila. Antisociāla personība nozīmē, ka cilvēkam ir traucējumi pieres daivas prefrontālajā garozā, kas atbild par emociju regulāciju, baudas atlikšanu uz vēlāku laiku un savas rīcības ilgtermiņa seku plānošanu. Šiem maniakiem gandrīz vienmēr atrod bojājumus pieres daivas prefrontālajā garozā. Bieži, bet ne vienmēr viņi ir piedzīvojuši seksuālu varmācību bērnībā. Vai arī fizisku un emocionālu varmācību.

Šeit kombinējas gan bioloģiskie, gan psihosociālie faktori. Viņiem nav vainas apziņas, trūkst līdzcietības, bet tajā pašā laikā piemīt laba intuīcija. Nereti sērijveida seksuālajiem maniakiem, kas moka vai nogalina savus upurus, ir lieliski attīstīta spēja atrast piemērotu upuri. 

Viņi labi sajūt, kurš ir naivs un nepārliecināts cilvēks, kuram grūti pateikt nē. Kurš nepretosies, kuru varēs viegli pierunāt doties līdzi. Un vēl – seksuālajam sadistam parasti ir paaugstināts fizisko sāpju jušanas slieksnis.

Tas nozīmē, ka viņam nepieciešams daudz lielāks sāpju stimuls, lai sajustu reālas sāpes. Tādējādi viņam ir samazinātas empātijas spējas, viņš nejūt tādas sāpes, kādas cieš upuris. Sadistam ir vainas apziņas deficīts – viņš neizjūt vainu, ka nodara otram ciešanas. Var būt pat pilnīgi otrādi – otra cilvēka sāpes, upura cietēja tēls var savienoties ar varmākas baudu centriem smadzenēs, un maniaks var izjust baudu. Tā ir tā saucamā sadistiskā komponente, kad otra cilvēka sāpju un ciešanu izteiksme sejā aktivizē nevis vainas apziņu, bet baudas sajūtu. Tāds sadists var intelektuāli saprast, ka tas, ko viņš dara, ir slikti, tomēr viņš nespēj atturēties no šādas rīcības. Viņam ir paaugstināts agresijas un sadisma potenciāls un tajā pašā laikā – samazināts empātijas potenciāls. Viņam ir traucēta emociju un impulsu regulācija pieres daivā, traumēta tā vieta, kas apspiež nepieņemamas tieksmes un vēlmes.
 

– Vai tāds cilvēks dzīvē un darbā nolemts neveiksmei?
– Ne gluži. Viņš var arī taisīt karjeru, lai gan vairāk būs piemērots nevis balto, bet zilo apkaklīšu darbiem. Visbiežāk viņš ir vienpatis. Protams, maniaku vidū gadās arī ģimenes cilvēki ar bērniem, taču parasti viņi dzīvo vieni. Tā kā viņu sociālās un seksuālās vajadzības netiek apmierinātas, tās realizējas perversā veidā. Viņiem nav citas izejas. Ja arī uzrastos kāds mazohists, kas būtu gatavs iesaistīties attiecībās ar sadistu, iespējams, nekāda kontakta nemaz nebūtu. Seksuālajam sadistam, visticamāk, būtu vajadzīgas īstas, reālas upura ciešanas, nevis sadomazohistiskas spēles. Viņam nepieciešams redzēt, kā upuris izjūt savu bezpalīdzību.  

Te var izpausties lielummānija un visvarenības sajūta, kad upuris atrodas pilnīgā varmākas kontrolē. Seksuālajam sadistam sagādā baudu justies kā Dievam, kad viņš var izlemt upura tālāko likteni – atstāt dzīvu vai nogalināt.

– Vai pastāv iespēja, ka šādam cilvēkam piemīt arī līdzcietība un viņš gluži kā tāds nedzerošs alkoholiķis neļauj vaļu savai postošajai atkarībai?
– Ja cilvēkam piemīt līdzcietība, tā viņu var atturēt no varmācības.

Bez brīvas gribas

– Dzirdētas dažādas versijas par to, vai vispār ir iespējams izārstēt seksuālos maniakus.   
– Lielākoties viņi ir neārstējami vai grūti ārstējami. Nav nekādu garantiju, ka seksuālajam sadistam, kurš atradies ieslodzījumā, šī atkarība atkal neaktivizējas, iznākot brīvībā. Tas ir tāpat kā ar citām atkarībām. Ne velti saka, ka alkoholiķis – tas ir uz visu mūžu. 

Būtisks ir jautājums – vai cilvēks iegūst tādas spējas, lai kontrolētu savas tieksmes? Tas atkarīgs no tā, vai ārstniecības procesā izdodas ierosināt pieres daivas impulsu kontroles centrus un vai cilvēks iemācās šo impulsus kontrolēt. Vairumā gadījumu es tomēr būtu skeptisks, jo tur ir dažādas galvas traumas, konkrēti – pieres daivas traumas. Tas nozīmē, ka šajos gadījumos ir grūti atjaunot nervu šūnu darbību. Dažreiz šie impulsi var pazust, kad cilvēks sasniedz noteiktu vecumu un viņam samazinās testosterona līmenis. Testosterons ir hormons, kas nosaka seksualitāti un agresivitāti. Tādus cilvēkus nepieciešams ārstēt gan psihoterapeitiski, gan bioloģiski – ar psihotropiskiem un  neiroloģiskiem medikamentiem, kas nomāc dopamīna izdalīšanos. Ja tas viss kombinējas ar vecuma radītām izmaiņām smadzenēs, tad, iespējams, agrākais seksuālais maniaks varētu arī nebūt bīstams sabiedrībai.

Taču visbiežāk notiek tā, ka šādus cilvēkus iesloga cietumā un nelaiž ārā. Bet, ja izlaiž, pastāv risks, ka viņi atkaļ ķersies pie varmācības. Tas jau vairākkārt pierādījies Amerikas Savienojās Valstīs, kur tādam sadistam, piemēram, piespriež daudzu gadu cietumsodu, bet vēlāk atbrīvo par labu uzvedību. Viņš iznāk brīvībā un atkārto to pašu. To varam salīdzināt ar narkotiku lietošanu, kad narkomānu par kādu noziegumu iesloga cietumā, kur viņš ir spiests atturēties no narkotiku lietošanas. Var rasties iespaids, ka viņš beidzot ir ticis galā ar savu atkarību, taču, kad nokļūst brīvībā, viņam atkal rodas iespēja tikt pie narkotikām.  
 

Seksuālie sadisti diezgan grūti padodas ārstēšanai – daudz grūtāk nekā, piemēram, pedofili. Pedofiliem ir diezgan plašs profils – sākot ar sadistiem un slepkavām, beidzot ar pieklājīgiem un maigiem cilvēkiem, kas mīl savu upuri. 

Seksuālie sadisti diezgan grūti padodas ārstēšanai – daudz grūtāk nekā, piemēram, pedofili. Pedofiliem ir diezgan plašs profils – sākot ar sadistiem un slepkavām, beidzot ar pieklājīgiem un maigiem cilvēkiem, kas mīl savu upuri. Tādiem cilvēkiem nav pieres daivas bojājumu un nav sirdsapziņas deficīta, kā tas ir seksuālajiem sadistiem.

– Kādā intervijā izteicāties, ka cilvēkam nemaz nav brīvās gribas, jo mūsu gribu vada smadzeņu programmas. Cilvēka smadzenēs nav neviena centra, kas ļautu neatkarīgi izvēlēties savas darbības virzienu. Tad jau sanāk, ka sadisti ir savu programmu upuri?
– Tieši tā. Dzīves laikā viņu smadzenes tā ir ieprogrammējušās, ka viņi nespēj rīkoties citādi.

– Kāds nespēj atmest ēšanu vakaros, bet sadists, pat ja vēlas, nespēj atteikties no spīdzināšanu un slepkavošanu?  
– Jā.

– Vai tiešām cilvēkam nav kaut neliela brīvās gribas koridora? Ne jau visu, ko sagribas, mēs darām. Piemēram, ja man sagribas atviegloties, es taču to nedaru jūsu kabinetā. Es pavisam apzināti sevi piebremzēju, lai to izdarītu vēlāk piemērotā vietā. Un tas attiecas pilnīgi uz visām darbībām. Ja ir dusmas, es nedauzu otru ar beisbola nūju.
– Mūsu smadzenēs nav neviena tāda faila, kas nebūtu atkarīgs no gēniem, audzināšanas un ārējiem. Tādas vietas mūsu smadzenēs vienkārši nav.

Neirozinātnē pastāv neirālā darvinisma teorija, kas norāda, ka savā starpā konkurē ne tikai indivīdi un grupas, mikrobi un vīrusi, bet arī smadzeņu programmas. Piemēram, ja jums gribas čurāt, bet nav piemērotas situācijas, tad viena programma piebremzē šo procesu, savukārt cita programma, kas vēlas čurāt, ar laiku kļūst arvien spēcīgāka, un, kad vēlme kļūst neizturama, jūs esat spiests atstāt telpu un meklēt tualeti. Sākumā apturēšanas programma ir stiprāka, bet vēlāk, kad vēlme kļūst neizturama, virsroku gūst otra programma. Šeit galvenais ir jautājums – kura programma ir spēcīgāka? Tieši tā notiek arī ar seksuālajiem sadistiem – viņi var iezubrīt no galvas kā dzejolīti, ka darīt pāri otram cilvēkam ir slikti un par to draud kriminālatbildība, taču tā ir tikai informācija viņa smadzenēs. Kad rodas atbilstoša situācija un viņš konfrontējas ar upuri, sadistam aktivizējas pavisam citas programmas. Tajā brīdī viņš nedomā, ka upuris cietīs sāpes un viņu pašu noķers policija. Tādos gadījumos parasti aktivizējas programma, kas vēsta – esmu baigi gudrais, mani nenoķers. Es aprakšu savu upuri un noslēpšu visas pēdas. Un programmu savstarpēja mijiedarbība bieži noved pie tā, ka tiek izdarīts noziegums.

– Psihoterapijā daudzas lietas tiek pārņemtas no garīgajām praksēm, piemēram, tā pati apzinātības metode, kad cilvēks rada sevī iekšējo vērotāju, kas visu notiekošo bezkaislīgi vēro no malas. Ar laiku tāds vērotājs nostiprinās un kļūst spēcīgāks, un tādējādi cilvēks vairs tik akli nepakļaujas savām iegribām un kaprīzēm.  
– Var teikt, ka apzinātības metode ir pārņemta no garīgajām praksēm, taču psihoterapijā apzinātība atklāta arī neatkarīgi no tām. Laika gaitā tā dēvēta dažādos vārdos, piemēram, psihoanalīzē to sauca par novērojošo ego. Ir vēl virkne citu apzīmējumu: emociju mentalizācija, pašapzināšanās, metaapziņa, emociju verbalizācija un artikulācija, refleksija par saviem impulsiem.

Tagad termins apzinātība ir ļoti moderns. Apzinātība – tā ir iemaņa, kas attīstās tajā pašā pieres daivas prefrontālajā garozā. Gan apzinātība, gan meditācija veicina pieres daivas neironu blīvumu palielināšanos. Bet ne visiem izdodas šo vietu pietiekami labi aktivizēt, turklāt, ja pieres daiva ir bojāta, nekādas apzinātības tehnikas nepalīdzēs – impulsi ņems virsroku. Apzinātības prakse nav panaceja vai brīnumnūjiņa, kas der visos gadījumos, it sevišķi, ja runājam par seksuālajiem sadistiem un maniakiem.

Kad neko vairs neatceras

– Vai nav tā, ka mēs visi sirgstam ar kaut kādām atkarībām? Atkarība no saldumiem, televīzijas ziņām, seriāliem, draugiem un daudzām citām lietām...
– Protams. Līdz šim mēs runājām par klīniskām atkarībām. Paplašinot šo tēmu – psihoterapijā ir tāds jēdziens pozitīvās atkarības. Piemēram, mīlestība, kad cilvēks jūtas atkarīgs no partnera. Vai atkarīgs no patīkama darba, kas sniedz baudu. Šādas atkarības cilvēku padara laimīgu, jo procesā izdalās dopamīns un serotonīns. Savukārt klīniskajām atkarībām ir divas galvenās pazīmes. Pirmkārt, šī atkarība ir pašdestruktīva vai destruktīva pret citiem. Tās dēļ cilvēkam rodas fiziskas vai psihiskas saslimšanas, piemēram, kad cilvēkam ir alkohola vai narkotiku atkarība. Otrkārt, šī atkarība ir vienīgais vai gandrīz vienīgais baudas avots.
 

Ja mēs esam psihiski veseli, mums ir daudzi dzīves mērķi un daudzas pozitīvas atkarības. 

Ja mēs esam psihiski veseli, mums ir daudzi dzīves mērķi un daudzas pozitīvas atkarības. Piemēram, cilvēks mīl otru cilvēku, un tā ir atkarība. Viņš arī strādā un realizējas darbā – tā ir otra atkarība. Trešā atkarība ir no bērniem, kurus viņš mīl un audzina. Tad vēl ir atkarība no vecākiem, pret kuriem izjūt pateicību. Piektā atkarība var būt no kāda hobija vai sportošanas, sestā – no attiecībām ar draugiem. Psihiski veselam cilvēkam šādu pozitīvu atkarību ir diezgan daudz, un neviena no tām nekaitē ne sev, ne citiem. Tiesa, šīs pozitīvās atkarības var kļūt arī par klīniskām. Piemēram, cilvēks kļūst par darboholiķi – darbs viņa dzīvē kļūst par vienīgo baudas avotu.  Cilvēks darbā izdeg, tādējādi nodarot kaitējumu gan savai veselībai, gan ģimenei. Gadās, ka vienu atkarību nomaina cita. Šķiet, cilvēks ir izārstējies no kādas atkarības, bet tā transformējusies citā.

– Vai nav tā, ka visiem šiem seksuālajiem sadistiem un maniakiem ir kāda pamatīga problēma – viņi nespēj veikt normālu dzimumaktu?  
– Daļai no viņiem ir impotence un erektīvā disfunkcija, taču ne visiem. Gadās, ka sadists veic savu rituālu, lai gūtu nevis seksuālu baudu, bet, piemēram, lai izjustu atriebības triumfu par bērnībā pārdzīvotiem nodarījumiem. Citos gadījumos tiešām ir tā, ka sadistam nepieciešams upuri kontrolēt un veikt kādas noteiktas darbības, lai būtu erekcija un ejakulācija. Viena no psihoanalīzes teorijām norāda – ja sadists savu upuri sadur ļoti daudz reižu, šie dūrieni ir seksuālā akta aizvietošana. Cilvēks ir impotents, bet nazis ir ereģēta dzimumlocekļa aizvietotājs. Tā ir teorija, kas dažos gadījumos, iespējams, atbilst patiesībai, taču šajā procesā ir vēl daudz citu sarežģītu mehānismu, kas noved pie konkrēta rezultāta.

Šādiem noziegumiem var arī nebūt tiešas saistības ar seksuālo temperamentu. Gadās, maniakam seksualitāte ir tāda pati kā citiem, arī testosterona līmenis ir tāds pats kā pārējiem, taču seksuālo sadismu rada spēcīgi afekti – naids, triumfs par upura pilnīgu kontroli, nicinājums, riebums un visvarenības sajūta, kas sniedz lielu baudu. Dažos gadījumos tas notiek disasociētā stāvoklī, kad patība nav viengabalaina, bet sašķelta. Piemēram, tiesā seksuālais sadists apgalvo, ka viņš neko neatceras. Viņš nenoliedz, ka paveicis noziegumu, taču uzstāj, ka to neatceras. Iespējams, dažos gadījumos tā ir mānīšanās, citos – taisnība. Afekts bijis ļoti spēcīgs, viņš atradies disasociētā stāvoklī un pēc notikušā gluži kā pamodies un ieraudzījis, kas noticis. Tāds cilvēks ikdienas dzīvē var būt mierīgs, pieklājīgs un draudzīgs. Reizēm kaimiņi vēlāk brīnās un pozitīvi raksturo seksuālo sadistu. Tik solīds cilvēks… Taču konkrētos apstākļos viņam aktivējas postošā dziņa. Kādu brīdi viņš mēģina to apspiest, bet, kad vairs nespēj, iziet ielās un meklē upuri.  

Kas ir un kas nav perversi

– Vai jums pašam ir gadījies strādāt ar seksuālajiem maniakiem, sadistiem?        
– Es konsultēju Valsts probācijas dienesta darbiniekus, kas strādā ar dzimumnoziedzniekiem. Tur gan nav seksuālu maniaku, bet lielākoties pedofili, izvarotāji un ekshibicionisti. Izņemot Staņislava Rogaļeva lietu, Latvijā nav bijis seksuālo maniaku prāvu. Tiesa gan, bijuši vairāki savdabīgi noziegumi, kas piesaistījuši sabiedrības uzmanību. Pagājušā gadsimta beigās Rīgā kāds šizofrēnijas pacients slepkavoja cilvēkus un izgrieza viņiem sirdis. Vēl agrāk, padomju laikos, kāds cilvēks dzirdēja balsis, kas ieteica dzert bērnu asinis, jo tādā gadījumā būs iespējams kļūt nemirstīgam. Arī viņu notvēra. Šie cilvēki sirga ar šizofrēniju, tie nebija klasiskie seksuālie noziedznieki.

Ja runājam par seksuālajiem maniakiem – viņiem lielākoties ir personības traucējumi un vēl kāda parafīlijas jeb seksuālās perversijas diagnoze. Piemēram, nekrosadisms – tieksme šķērst līķus. Dažreiz var būt arī neiroloģiski sindromi, teiksim, autisms.

Latvijas maniakam Rogaļevam netika noteikta neviena no psihotiskajām diagnozēm, taču jurists Andris Grūtups, kurš par viņu uzrakstīja grāmatu, uzskatīja, ka šim cilvēkam bijuši bipolārie traucējumi. To viņš man apliecināja kādā privātā sarunā. Rogoļevam bijuši periodi, kad viņš bijis aktīvs un uzbrucis cilvēkiem, un periodi, kad juties mierīgs un upurus nav meklējis. Grūtups uzskatīja, ka psihiatri vienkārši nav ievērojuši viņa traucējumus.   

Parafīliju jeb seksuālo perversiju diagnosticē tikai tad, ja kāda izpausme ir vienīgais vai pieņemamākais seksuālās uzvedības veids. 

– Kas no tā mainītos, ja būtu ievērojuši?
– Tad varētu lemt, ir vai nav Rogaļovs pieskaitāms. Cilvēkam mānijas fāzē var būt psihotiski aspekti. Kad Rogaļevs tika notverts, viņš neatradās mānijas fāzē, tāpēc, iespējams, bipolārie traucējumi viņam tiešām netika atklāti.

– Ja pieņemam, ka mums nav brīvas gribas un visi esam savu smadzeņu programmu upuri, vienalga tādus maniakus taču nevar atstāt uz brīvām kājām.
– Jā. Tas ir jautājums, kur maniaks pavadīs savu turpmāko dzīvi – cietumā vai kāda cietuma klīnikā. Reizēm gan izskan ierosinājumi, ka, lūk, ja cilvēkam nav brīvas gribas, nevienu nevar likt cietumā. Tā gluži nav. Te var pieminēt līdzību ar vecākiem un bērnu. Vecāki saka bērnam – neskaries klāt karstai tējkannai, apdedzināsies! Taču bērns nesaprot, ko tas nozīmē – apdedzināties. Kad viņš pieskaras, viņš saprot, ka labāk tomēr neskarties. Šajā gadījumā cietums daudziem ir kā karsta tējkanna.  Ir cilvēki, kas vārdus nesaprot, viņiem ir vajadzīga paša pieredze. Brīvības atņemšana rada ciešanas – tāpat kā karsta tējkanna. Un ieslodzījums koriģē domāšanu. Agrāk cilvēks bija pārliecināts, ka ir nenotverams, bet, nonākot ieslodzījumā, saprot, ka tā nav taisnība. Protams, ne vienmēr šie faktori nostrādā, jo netrūkst recidīvistu, kas cietumu sauc par savām otrajām mājām.

– Cilvēku seksuālās izpausmes mēdz būt ļoti dažādas. Ļaudis mēdz spēlēt arī sadomazohistiskas spēles. Vai ir kāda robeža, aiz kuras varam teikt, ka tas nav normāli, tas ir perversi? 
– Seksuālas rotaļas nav atkarība, bet gan seksuālas uzvedības dažādība. Ja cilvēki ir psihiski veseli, viņiem var būt gan normāli dzimumakti, gan dažādas seksa spēles, kuras tiek spēlētas, meklējot jaunus pārdzīvojumus un piedzīvojumus.

Parafīliju jeb seksuālo perversiju diagnosticē tikai tad, ja kāda izpausme ir vienīgais vai pieņemamākais seksuālās uzvedības veids. Tādu terminu kā seksuāla perversija psihoterapijā vispār nelieto, vairāk tiek runāts par parafīliju, ko var tulkot kā paralēlo mīlu. To diagnosticē ar konkrētiem kritērijiem, lai gan dažos gadījumos diagnoze nav stingri nosakāma. Par diagnozi varam runāt vien tad, kad cilvēks praktizē šo parafīlo veidu un nav spējīgs uz parastu dzimumaktu, vai arī konkrētā seksuālā aktivitāte nodara kaitējumu viņam pašam vai citiem, piemēram, tiek uzspiesta otram pret viņa gribu. Ekshibicionismu un vuārismu varam uzskatīt par perversiju, ja tas tiek darīts pret citu personu gribu. To var traktēt kā seksu bez citu cilvēku atļaujas. 

– Kā saprotu, perversi ir tad, ja to dara bez atļaujas, bet, ja otrs cilvēks to atbalsta, tad nav.
– Tieši tā. Ja cilvēki ar savstarpēju piekrišanu nodarbojas ar dažādām seksuālām rotaļām, nav problēmu. Tikai, spēlējot sadomazohistiskas spēles, jāuzmanās, lai netiktu nodarīti būtiski kaitējumi partnera fiziskajam ķermenim.

No portāla Jauns.lv