Šausmas pirms 100 gadiem jeb spāņu gripa. Koronavīrusa radinieks, kas nogalināja no 50 līdz 100 miljoniem planētas iedzīvotāju

No kurienes nāca spāņu gripa (Latvijā to sauc arī par "influenci" un "spāņu iesnām"), kāpēc ārsti nemācēja tai pretoties, cik nāvējoša tā bija – to nesen lieliski aprakstījis Krievijas portāls Znak.com, apkopojot visu šobrīd zināmo par spāņu gripas pandēmiju, kā arī to, cik mūsdienu medicīna ir spējīga atvairīt jaunu gripas vīrusu uzbrukumus. Savukārt Jauns.lv papildina šo rakstu ar Latvijas vēsturnieku pētījumiem par spāņu gripas upuriem Latvijā un to, kāpēc Latvijai izdevās izvairīties no plašas inficēšanās ar citām lipīgām slimībām.
 

Nomira 5% planētas iedzīvotāju
Kurš no mums nav slimojis ar gripu? Gandrīz katrs ir. Mūsdienās tā tiek uztverta kā vienkārša slimība: caurvējā sapūta, saaukstējies, pacēlās temperatūra, uznāca klepus. Tā bija arī senajos laikos. Angliski gripu sauc par “Influenza” – šis nosaukums parādījās XVIII gadsimtā no itāļu Influenza di freddo, kas nozīmē aukstuma ietekmi. Šodien cīņa ar šo slimību ir vienkārša. Vakcinācija, antibiotikas (ja uz imunitātes samazināšanas fona parādās arī bakteriālā infekcija), gultas režīms, temperatūru pazeminošas zāles...  Nedēļa vai maksimums divas, un - cilvēks atkal ierindā. Ja, protams, nenotiek kādas komplikācijas.

Taču pirms 100 gadiem īpašs gripas vīruss kļuva par draudiem visai cilvēcei. Ticīgie cilvēki to uztvēra kā sērgu – Dieva sodu, kas aprakstīts Bībeles apokaliptiskajos pareģojumos. Spāņu gripa izplatījās strauji un burtiski sagrauza veselas pilsētas. Pārsteidza vīrusa izplatības ģeogrāfija. Kā siseņu pulks tas aptvēra Zemi no Barselonas līdz Keiptaunai un Aļaskai līdz Austrālijai, atstājot aiz sevis līķus. Tā laika medicīna bija bezspēcīga - 18 mēnešu laikā - no 1918. līdz 1919. gadam spāņu gripa skāra aptuveni 550 miljonus cilvēku, tas ir 29,5% Zemes iedzīvotāju, bet bojā gājuši no 50 miljoniem līdz 100 miljoniem cilvēku, tas ir 2,5 –5% iedzīvotāju. Mirstība bija 10–20% no inficētajiem (no parastās gripas mirst tikai 0,1%), turklāt pārsvarā tie bija jauni un veselīgi cilvēki vecumā no 15 līdz 40 gadiem!

8 FOTO

Spāņu gripas epidēmija fotogrāfijās

+ 4

Skatīt visus

Vīruss no Ķīnas?
Kaut arī šo vīrusu nosauca par spāņu gripu, Spānijai ar to saistība ir tikai tāda, ka Spānija pirmā aprakstīja nāvējošo epidēmiju un, visticamāk, tāpēc vīruss tika pie šāda nosaukuma. Tobrīd pasaulē plosījās I Pasaules karš un karā iesaistītās valstis centās noslēpt, ka tās karaspēku un mierīgos iedzīvotājus skārusi nāvējoša slimība. Spānija karā ievēroja neitralitāti, tās presē nebija kara cenzūras, tāpēc 1918. gada maijā, kad gripa Spānijā jau bija skārusi 40% iedzīvotāju, un slimība plosījās arī citās lielākajās Eiropas pilsētās, Spānijas prese vienīgā par to rakstīja atklāti, kamēr citu valstu prese vien atrunājās, stāstot par parastu saaukstēšanos.

Visticamāk, spāņu gripas dzimtene, tāpat kā tagadēja kronavīrusa epidēmijas dzimtene ir Ķīna, kur jau 1917. gadā parādījās spāņu gripas simptomi. Tiesa, vēsturnieks un bioloģijas zinātņu kandidāts Fjodors Lisicins skaidro, ka šis vīruss tika atklāts jau 1904. gadā, taču toreiz to nesaistīja ar cilvēku slimību, bet gan kā “vistu mēri”. “Lieta tajā, ka dabā gripa pastāv kā ūdensputnu slimība, kas galvenokārt skar pīles. Ķīnā, Guandunas provincē (tur, starp citu, 2002. gadā sākās koronavīrusa SARS epidēmija – Jauns.lv) ir milzīgs purvs. Tur dzīvo neskaitāmas pīļu populācijas. Starp šīm pīlēm gadu tūkstošiem, vismaz no ledus laikmeta, ja ne agrāk, izplatās slimības izraisītājs, kas izraisa putnu mirstību. Un, ja šis ierosinātājs nonāk cilvēkā, tad sākas gripas epidēmija. Mēs un putni slimojam ar vienu un to pašu, taču tolaik neviens par to pat neaizdomājās,” stāsta zinātnieks.

Kā tad šī gripa izplatījās pasaulē? Kā uzskata virkne vēsturnieku, pie vainas ir lētais darbaspēks no Ķīnas. Strauji pieaugošajai ASV rūpniecībai bija vajadzīgs darbaspēks, un jau kopš XIX gadsimta beigām ASV ieveda strādniekus no nabadzīgajām Austrumāzijas valstīm, tostarp no Ķīnas, kuri bija gatavi strādāt par grašiem. Pastāv versija, ka, visticamāk, ar kārtējo Āzijas viesstrādnieku partiju jaunā gripa nonāca ASV.
 

Transportēšanas laikā daži no viņiem sūdzējās par slimību, kas līdzinājās gripu simptomiem, bet ārsti to uzskatīja par simulāciju. Slimnieki tika apārstēti ar rīcineļļu un nogādāti atpakaļ vagonos.

Līdzīgi tas notika arī ar Eiropu - 1918. gada sākumā Lielbritānija sāka vervēt desmitiem tūkstošu ķīniešu darbam Antantes karaspēka aizmugurē. Transportēšanas laikā daži no viņiem sūdzējās par slimību, kas līdzinājās gripu simptomiem, bet ārsti to uzskatīja par simulāciju. Slimnieki tika apārstēti ar rīcineļļu un nogādāti atpakaļ vagonos.

Tā vīruss izplatījās visā pasaulē, līdz nonāca frontē. Militārā situācija veicināja vīrusa vairošanos: slikta personiskā higiēna, antisanitārie apstākļi, medikamentu un pārtikas trūkums, imunitātes samazināšanās, ievainojumi. Sākās epidēmija.
Tiesa, pirmais oficiāli fiksētais spāņu gripas gadījums notika nevis frontē Eiropā, bet ASV, Kanzasas štatā. 1918. gada 11. martā ASV militārajā bāzē Rilejas fortā Kanzasā karavīrs Alberts Hitčels uzrunāja ārstus, sūdzoties par sāpēm rīklē, spēcīgu klepu un drebuļiem. Mediķi domāja, ka viņš ir saaukstējies. Taču pēc dažām stundām ar līdzīgiem simptomiem sāka griezties desmitiem citu karavīru, un drīz vien lazaretē pietrūka slimniekiem vietas.

Nedēļas laikā, kopš fiksētā pirmā saslimšanas gadījuma, slimība prasīja 500 dzīvības. Tie, kuri izdzīvoja, cieta trīs vai četras dienas. “Mēs to saucam par “trīs dienu drudzi”, bet to nevar apmānīt, jo reizēm tas ilgst nedēļu vai pat ilgāk. Saslimšana iestājas pēkšņi, un slimniekam temperatūra uzlec tā, ka dzīvsudraba stabiņš gandrīz vai norauj termometram galu, slimniekam seja pietvīkst, katrs kauliņš sāp, bet galvu vienkārši plēš pušu. Tā notiek trīs vai četras dienas, bet tad, pamatīgi izsvīdis, pacients atveseļojas, lai gan “paģiras” var vēl izjust nedēļu - divas,” rakstīja viens amerikāņu kareivis vēstulē no Francijas.

 

“Viņi mira kā mušas”. Saslimušie nežēlīgi mocījās
Ar spāņu gripu inficētie izjuta briesmīgas ciešanas. Tās nebija tikai sāpes kaklā, nespēks un kaulu laušana, kā mūsdienu gripas laikā. Toreiz līdz ar temperatūru, klepu un vājumu slimniekiem asiņoja gļotāda, viņi spļāva asiņainas krēpas, ķermeni pārņēma izsitumi. Daudzi cieta no sirds un asinsvadu un nervu sistēmas bojājumiem.

Interesanti, ka viena no versijām ir tāda, ka daļa cilvēku varēja nomirt no aspirīna pārdozēšanas. Medicīnas dienesti, šajā pandēmijā, būdami bezspēcīgi, slimniekiem ieteica lietot ieteica līdz 30 gramiem aspirīna dienā. Šodien maksimāli pieļaujamā diennakts deva ir četri grami. Tiesa, daudz mirušo bija arī vietās, kur aspirīns nebija pieejams, bija līdzīgi, tāpēc versija par medikamentu ietekmi joprojām nav pierādīta.

Lūk, kā aprakstīja Spāņu gripas uzliesmojumu 1918. gada septembrī viens no ārstiem, kurš uzturējās ASV armijas nometnē netālu no Bostonas. Pēc viņa vārdiem, slimība izplatījās šausmīgi ātri un demoralizēja visu personīgo sastāvu. “Viņiem attīstās visļaunākais plaušu iekaisums no visiem medicīnas zinātnē zināmajiem. Divas stundas pēc ierašanās lazaretē uz vaigu kauliem parādījās sarkani plankumi, bet pēc dažām stundām var vērot, kā cianoze sāk izplatīties no ausīm pa visu seju līdz tādai pakāpei, ka balto vīrieti pēc tam nav iespējams atšķirt no melnādainā. Pēc tam tuvojas nāve. Elpa kļūst arvien grūtāka, un pacients mira no elpas trūkuma. Tas ir briesmīgi. Var pārciest viena, divu vai pat divdesmit cilvēku nāvi, bet šie nabagi mirst kā mušas, un šis skats vienkārši padara traku. Vidēji mēs šobrīd reģistrējam aptuveni simt mirušo dienā, bet to skaits turpina pieaugt.”
 

Toreiz līdz ar temperatūru, klepu un vājumu slimniekiem asiņoja gļotāda, viņi spļāva asiņainas krēpas, ķermeni pārņēma izsitumi. Daudzi cieta no sirds un asinsvadu un nervu sistēmas bojājumiem.

Kāpēc spāņu gripa tik ātri nogalināja slimnieku? Saskaņā ar vienu no aprakstiem, vīrusam bija liela radniecība ar plaušu epitēlija šūnām, kas tika iznīcinātas daudz ātrāk nekā tad, ja inficējās ar kādu no citiem gripas veidiem.


Nāve uzbruka trīsreiz
Pasauli plosīja spāņu gripas pandēmijas trīs viļņi. Pirmais vilnis sākās Kanzasas štatā, no kurienes ar amerikāņu karavīriem nonāca Eiropā. Bioloģisko zinātņu kandidāts Mihails Supoņickis uzskata, ka, epidēmisko raksturu gripa sasniedza Francijā - 1918. gada aprīļa beigās gripas epidēmija aptvēra Parīzi, vienlaikus tā uzliesmoja Itālijā. Maijā tā jau izplatījās Spānijā, Šveicē, Portugālē, Itālijā, Serbijā, Grieķijā. Jūnijā — Anglijā, Rumānijā, Zviedrijā, Vācijā. Jūlijā - Dānijā, Holandē, Beļģijā, Skandināvijas valstīs un Polijā. Maijā spāņu gripa bija arī Ziemeļāfrikā, bet jau jūnijā nokļuva Indijā. Augustā saslimušo skaits strauji samazinājās, bet jau rudenī spāņu gripa atgriezās ar vēl nāvējošāku spēku un no oktobra līdz decembrim nomira visvairāk sasirgušo.

Pandēmijas otrajā vilnī gripa izplatījās visā Āfrikas rietumu piekrastē, 1918. gada oktobrī, tā pārņēma Bostonu un visu Poliju, bet viskatastrofālākās sekas bija Indijā, kur tika fiksēti ap 5 miljoni mirušo - daži ciemi bija izmiruši pilnībā.

Trešais vilnis sākās 1919. gada februārī. Šoreiz vīruss aizsniedzās līdz pat Austrālijai. Sākotnēji šajā valstī visiem kuģiem, uz kuriem tika novēroti gripas gadījumi, tika ieviesta stingra karantīna. Bet 1919. gadā karantīnas noteikumi tika pārkāpti saistībā ar to, ka no kara mājās atgriezās ļoti liels skaits karavīru. Arī spāņu gripas uzliesmojuma trešajā vilnī bija liela mirstība, bet pakāpeniski gripa vājinājās, daži saslimšanas gadījumi tika fiksēti vēl 1919. gada jūnijā un augustā, bet pandēmija pilnībā beidzās tikai 1920. gadā, kad vīruss evolūcijas ceļā kļuva mazāk nāvējošs, nespēja vairs izplatīties un gāja bojā dabiskās atlases ceļā.

Cieta arī Latvija. Bet, kā Latvija izvairījās no nākamās epidēmijas?
Krievijas Impērijas teritorijā un Latvijā gripa atnāca ar pandēmijas otro vilni. Sākumā epidēmija izplatījās Ukrainā, inficējot Kijevā līdz 700 tūkstošiem cilvēku, tas ir, gandrīz visus iedzīvotājus, no kuriem mira 1,5 procenti.

Pakāpeniski spāņu gripa sāka savu uzvaras gājienu uz austrumiem un ziemeļiem - jau 28. augustā tā tika reģistrēta Permas un Vjatskas guberņās, septembra beigās vīruss aptvēra visu Centrālo Krieviju, oktobra vidū parādījās Krimā.
Latviju spāņu gripa sasniedza 1918. gada septembrī-oktobrī, bet epidēmijas kulminācija bija novembrī-decembrī. Toreiz līdz gada beigām Rīgā saslima vairāk nekā 3000 cilvēku, Liepājā mēneša laikā nomira 82 cilvēki, bet sevišķi smagi klājās lauku rajonos, kur nebija pieejama kvalitatīva medicīniskā palīdzība, un daudzviet gripa iznīcināja veselas ģimenes.

Pilsētās slimības izplatība lika mainīt teātra un koncertu programmas un slēgt skolas, taču tas neglāba no nāves vairākus pazīstamus Latvijas kultūras un sabiedriskos darbiniekus.1919. gada martā no gripas izraisītajām komplikācijām mira rakstnieks Fricis Bārda, bet 1920. gada februārī Parīzē - viens no talantīgākajiem latviešu māksliniekiem Jāzeps Grosvalds. No gripas mira arī viena no lielākajiem Latvijas laikrakstiem “Rigasche Zeitung” redaktors Gregors Brucers, aktieris Jānis Staliņš, žurnālisti Fricis Vītoliņš un Ādolfs Dobelis, kā arī daudzi citi.

Tai pašā laikā var uzskatīt, ka spāņu gripas pandēmija zināmā mērā paglāba karos un atbrīvošanas cīņās nomocīto Latviju no citām epidēmijām. Jo nule kā jaunizveidotās valsts amatpersonas lieliski apzinājās, kādu postu var nest ļoti lipīgas slimības, tāpēc jau savas pastāvēšanas pašos pirmajos mēnešos pieņēma stingrus mērus, lai novērstu epidēmijas. Runa ir par Latvijas Armijas sanitārās pārvaldes cīņu ar “neredzamo ienaidnieku” – slimībām.

Vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs raksta, ka, pateicoties 1919. gada 19. jūlijā nodibinātās un venerologa, Dr.med. ārsta – pulkveža Pētera Sniķera vadītās Armijas sanitārās pārvaldes apņēmīgai un pārdomātai rīcībai, 1920. gadā Latvija izcīnīja vēl vienu kauju, uzvarot tīfa un dizentērijas epidēmijas, kas apdraudēja ne tikai katru valsts iedzīvotāju atsevišķi, bet arī visas valsts pastāvēšanu kopumā.
Toreiz, atbrīvojot Latgali, mūsu karaspēks iegāja novadā, kas bija dažādu lipīgu slimību epidēmiju aptverts – šeit plosījās tīfs un asinssērga jeb dizentērija. Pēc tam, kad Latvijas armijas karavīri uzsāka Latgales atbrīvošanu, izsituma tīfs sāka strauji izplatīties arī pārējā valsts teritorijā, ar to slimoja ne tikai karavīri, bet arī civiliedzīvotāji. Cīņā pret sērgu iesaistījās armija, konkrēti – Armijas sanitārā pārvalde.

Latgales atbrīvošanas kauju laikā Armijas sanitārās pārvaldes uzdevums bija ne tikai nodrošināt medicīnisko palīdzību kaujās cietušiem karavīriem, bet arī sevišķu vērību pārvaldes personālsastāvs pievērsa cīņai ar lipīgo slimību epidēmiju, kas plosījās šajā novadā un sāka izplatīties visā Latvijā. Pa Latgales dzelzceļiem sāka kursēt speciāli aprīkoti dezinfekcijas un atutošanas vagoni – pirts, kas, ierodoties kādā apdzīvotā vietā, ierīkoja tur karantīnas zonu, sniedzot palīdzību ne tikai militārpersonām, bet arī Latgales civiliem iedzīvotājiem, cenšoties izolēt un ierobežot epidēmijas izplatības rajonus.

Karaspēka daļas tika apgādātas ar dezinfekcijas līdzekļiem un dezinfekcijas aparātiem, kurus arī lietoja tīfa un dizentērijas izplatības ierobežošanai ne tikai starp karavīriem, bet arī civilistiem. 1920. gada janvāra vidū, kad sākās Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē, Armijas sanitārās pārvaldes priekšnieks pulkvedis P. Sniķeris ieteica karaspēka vienībām izvairīties no apstāšanās atpūtai apdzīvotās vietās un sādžās, tādejādi cerot samazināt risku karavīriem saslimt ar šajā apvidū izplatīto izsitumu tīfu. Tomēr šis ieteikums ne vienmēr tika pildīts, jo tieši šajā laikā sākās bargs sals; termometra stabiņš noslīdēja līdz – 30 C. Daudz saslimušo bija ne tikai kaujas daļās, bet arī Latvijas armijas medicīniskā personāla vidū. Tendence turpinājās arī pēc Latgales atbrīvošanas operācijas noslēguma.

Par izsituma tīfa izplatīšanos karaspēkā liecina statistikas dati: 1920. gada janvārī konstatēti 163 saslimšanas gadījumi, februārī – 492 saslimšanas gadījumi, martā – jau 528, aprīlī – 434, maijā – 454 saslimšanas gadījumi. Tālāk statistika rāda, ka latviešu militāro mediķu pūles mazināt tīfa epidēmiju vainagojās panākumiem: jūnijā – 169, jūlijā – 29, augustā – 12 un septembrī – 5. Pavisam 1920. gadā bija saslimuši un militārajās ārstniecības iestādēs no izsituma tīfa ārstēti 2329 karavīri, no vēdera tīfa un atguļas tīfa – vairāk nekā 1000 karavīru, no dizentērijas – 1799, no gripas – 1689, pārējām lipīgām slimībām – 802 karavīri.

Tiesa gan, ja ar tīfa epidēmiju Latvijas kara ārstiem izdevās tikt galā salīdzinoši ātri, tad to nevar teikt otru nikno ienaidnieku, ar kuru nācās cīnīties Armijas sanitārai pārvaldei. Saskaņā ar statistiku 1920. gadā no venēriskajām slimībām ārstējās 10 746 cilvēki jeb 14% no armijas personālsastāva, bet 1921. gadā – 21% no armijas personālsastāva.

Vakcīnas būs tikai 1% iedzīvotāju!
Tā tas bija pirms 100 gadiem, kad spāņu gripa bija pati nāvējošākā cilvēces vēsturē, upuru skaitā pārspējot par lielo mēri. Bet tā nebija pēdējā reize, kad gripa pļāva cilvēku dzīvības - gripas pandēmijas planētu skar ik pa laikam - 1957., 1968., 1977. un 2009. gadā, arī tagad, kad ir jau izgudrota vakcīna pret gripu, katru gadu no gripas vīrusa mirst 250 tūkstoši līdz 650 tūkstoši cilvēku.

Bet, kā ir tagad? Vai ir iespējama tikpat nāvējoša pandēmija, kā spāņu gripa? Minesotas Universitātes Infekcijas slimību pētījumu centra direktors, biodrošības un infekcijas slimību eksperts Maikls Osterholms uzskata, ka, neraugoties uz vakcīnas izgudrojumu, gripas pandēmijas atkārtošanās ir iespējama. “Gripas pandēmijas ir vulkāna izvirdums, viesuļvētra vai cunami - tie vienkārši notiek, un daži no tiem ir briesmīgāki nekā citi. Domāt, ka ar mums nevar notikt nekas līdzīgs 1918. gada notikumiem, tas ir muļķīgi,” uzsver Maikls Osterholms, paskaidrojot: “Gripas vīrusi nemitīgi piedzīvo mutācijas. Pat pašreizējo vakcīnu efektivitāte no sezonas gripas labākajā gadījumā ir 60%. Lai izveidotu reāli derīgu vakcīnu, vispirms jānosaka, kāda veida vīruss uzbruka cilvēkiem. Vakcīnas izveide var ilgt vairākus mēnešus. Tad tās jānogādā uz dažādām pasaules daļām, tas arī prasīs laiku. Proti, nevar teikt, ka šodien farmaceiti izgudrojuši kaut kādu brīnumzāles pret gripas vīrusu. Absolūtais ierocis vēl nav. Turklāt, pat ja šāds preparāts tiks izveidots, tad būs gandrīz neiespējami saražot visai pasaulē pietiekami daudz devu. Pirmajos sešos līdz deviņos mēnešos piekļuve vakcīnai būs tikai 1 –2% iedzīvotāju!”
Nu pasaulē izplatās nāvējošais koronavīruss COVID-19. Vai cilvēce spēs tikt galā ar to galā?