Papēžu pieši – problēma un risinājuma iespējas

Papēža piesis – sīks, kalcinēts izaugums – spēj sagādāt asas sāpes, kas visbiežāk nerimst pat miera stāvoklī. Rentgenuzņēmumā uz papēža redzami izaugumi – mazi, bet tik spici kā pīķi. Šie uzkaļķojumi kairina apkārtējos audus – kaula plēvi, muskuļus, kādu blakus esošu nervu, tāpēc rodas sāpes. 

Aug ilgi
Šo veidojumu rašanās nav saistīta ar nepareizu ēdienkarti vai vecumu, kā nereti uzskata. Cēloņu var būt daudz – ķermeņa svara pieaugums, vielmaiņas traucējumi, pēdas uzbūves īpatnības (plakanā pēda u. c.), izmainīta gaita gūžas, ceļu vai muguras problēmu dēļ, neatbilstošu apavu valkāšana ikdienā. Tas rada nepareizu slodzi uz pēdu. Papēžos piestiprinātas daudzas cīpslas, kas nepareizas noslodzes dēļ tiek stieptas un velk līdzi kaula gabaliņu, pie kura tās piestiprinātas. Rezultātā izveidojas blīvs kalcinātu veidojums. Piesis veidojas vairākus gadus, bet sūdzības izraisa, kad izaudzis un sāk kairināt apkārtējos audus.

Ko darīt
Vispirms – ņemt vērā ārsta ieteikumu ikdienā valkāt ērtus apavus ar 2–3 centimetrus augstu papēdi. Ja tas pārāk augsts vai, gluži pretēji, valkāsi apavus ar līdzenu zoli bez jebkāda paaugstinājuma, ar laiku iedzīvosies pēdas deformācijā, kas var veicināt blīvu kalcinātu veidošanos papēdī. 
Ja ikdienas gaitas sāk apgrūtināt iepriekš nebijušas sajūtas papēdī, ieteicams uzreiz doties pie ģimenes ārsta, kurš ieteiks, kā rīkoties tālāk. Parasti papēža piešus diagnosticē, veicot rentgenu. Ieteicams pārbaudīt uzreiz abas kājas – ja piesis ir sācis veidoties, parasti skartas ir abas kājas, tikai vienā tas var izraisīt sāpes, bet otrā vēl ne.

Triecienviļņu terapija
Šī fizikālās terapijas metode palīdz veiksmīgi cīnīties ar nevēlamiem kalcija sāļu veidojumiem kaulu un locītavu sistēmā. Triecienviļņu terapiju izmanto sporta un estētiskajā medicīnā, arī uroloģijā nierakmeņu skaldīšanai un kustību balsta aparāta saslimšanu gadījumos. Tās ir ultraskaņas svārstības ļoti lielās amplitūdās, kas mērāmas vairākos tūkstošos hercu, tādēļ terapijas iedarbība ir dziļa. Bet papēža piešu gadījumā izmanto izkliedētos triecienviļņus, kuru iedarbība nav dziļāka par diviem centimetriem, bet procedūras laikā skar gan ādu un zemādu, arī zemādas tauku slāni, muskuļus un saistaudus. Svarīgi, lai procedūru veic speciāli apmācīts mediķis. Ja visu dara pareizi, metode ir nekaitīga, tāpēc triecienviļņu terapiju var izmantot no pusaudža līdz sirmam vecumam (atsevišķos gadījumos arī bērniem, neskarot augšanas zonas). 
Triecienviļņu terapijas laikā pacients jūt tikai tādu kā spiedienu un dzird tirkšķošiem šāvieniem līdzīgas skaņas. Skarot sāpīgās vietas – trigerpunktus, sastieptus muskuļus, spazmu vietas muskuļos, iekaisušas cīpslas, kalcinātus –, var būt sajūta, it kā šo vietu durstītu ar mazām adatiņām. 

Pēc procedūras apstrādātajā vietā lokāli var īslaicīgi nedaudz palielināties temperatūra vai parādīties tūska. Nedrīkst iet pirtī un veikt sildošas procedūras, apstrādātajai vietai jāuzliek aukstuma komprese. 

Papēža piešu gadījumā lielākoties nepieciešamas 3–5 triecienviļņu procedūras, ko veic reizi četrās dienās. Efekts jūtams jau pēc pirmās reizes. 
Triecienviļņi noārda uzkaļķojumus, sadrupinot tos, mazina un ar laiku  novērš sāpes, tūsku, paātrina dzīšanas procesus, stimulē vielmaiņu, uzlabo asins cirkulāciju. Piesis kļūst irdenāks, apaļāks, bet pavisam neizzūd. Tāpēc tik būtiska ir piemērotu apavu valkāšana, īpaši sievietēm, kuras iecienījušas tā sauktās baletkurpes. Ja visu dienu kājās ir apavi ar līdzenu zoli, mazinās pēdas pamatnes kaula dabiskā arka jeb velve, un veidojas plakanā pēda. Savukārt, valkājot klikatas, papēži visu laiku saņem uzsitienus, un arī tas traumē pēdu.

Triecienviļņu terapiju izmanto, ja ir
    • cīpslu pārkaļķojumi, akūtas un hroniskas sāpes, sastiepums, pārslodzes, sporta traumas;
    • elkoņa locītavas problēmas (tenisista, golfera elkonis);
    • plaukstas problēmas (piemēram, karpālā kanāla ārstēšanai, kad sašaurinās eja, kur izvietots nervs, kas kustina otro, trešo un ceturto pirkstu); 
    • saišu pārkaļķojumi, traumas, cīpslu iekaisums u.c. plecu locītavā;
    • sāpes ceļa locītavā, pēdā vai gūžā;
    • Ahileja cīpslas bojājumi;
    • papēža kaula uzkaļķojumi (papēžu pieši);
    • hronisku muskuļu sāpes (raksturīgas sportā gūtas pārslodzes dēļ);
    • blīvas rētas.

Triecienviļņu terapiju nedrīkst veikt, ja ir
    • akūts iekaisums;
    • ādas veidojumi, tostarp kārpas, strutas iedarbības zonā;
    • varikozas vēnas;
    • sirds ritma traucējumi (piemēram, mirdzaritmija);
    • onkoloģiska saslimšana;
    • grūtniecība. 
Muguras problēmu gadījumos triecienviļņu terapijai nepakļauj pašu mugurkaulu, bet gan tikai virspusējos muskuļus, ja tie ir saspringti, vērš uz trigerpunktiem. Tāpat šo metodi neiesaka izmantot sejai un kakla zonai, kur blakus ir lielie asinsvadi. 

Avots: Izdevums Veselības Noslēpumi.