Mūsdienīgs skatījums, kā ārstējams deguna blakusdobumu iekaisums

Par iemesliem, kāpēc tā, stāsta Veselības centru apvienības un Rēzeknes slimnīcas otorinolaringologs (LOR), ķirurgs Rihards Urtāns. 
 

Jaunākās atziņas  
Mūsdienu pētījumi parāda – lai akūts rinīts jeb iesnas kļūtu par akūtu rinosinusītu jeb deguna blakusdobumu iekaisumu, liela nozīme ir cilvēka deguna gļotādas ģenētiskām īpatnībām mijiedarbībā ar attiecīgu vidi. Tas nozīmē, ka no vairākiem cilvēkiem, kuri ir saaukstējušies un kuri atrodas vienādos nelabvēlīgos apstākļos, piemēram, strādā caurvējā, viens iedzīvosies blakusdobumu iekaisumā, bet otram tikai nāksies sadzīvot ar nepatīkamo deguna tecēšanu piecu septiņu dienu garumā. Jo – abiem piemīt ģenētiskās atšķirības. Tad nav arī būtiski, vai iepriekš līdz galam izārstētas akūtās iesnas vai ne, vai lietoti pareizie vai tomēr nepareizie medikamenti, kā to parasti mēdzam domāt, meklējot vainīgo savā saslimšanā. 

Visbiežāk akūtu rinosinusītu, ko joprojām sarunvalodā mēdzam dēvēt par haimorītu (patiesībā haimorīts apzīmē tikai augšžokļa dobumu iekaisumu, taču iekaisums var būt arī citos deguna blakusdobumos), izraisa vīrusi – rinovīrusi, arī gripas vīrusi, adenovīrusi. Nav pamata uztraukumam, ja pieaugušais 2–5 reizes gadā saaukstējas vai slimo ar iesnām. 
Kā liecina pētījumi, tikai 1,5–2% gadījumu iesnas beidzas ar tādu akūtu rinosinusītu, kas ir bakteriālas dabas un kas būtu jāārstē ar antibiotikām. Klīniskie pētījumi arī parāda, ka 40% gadījumu akūti bakteriāli iekaisumi pašlimitējas, tas ir, saslimšana pāriet bez antibakteriālas terapijas. 

Protams, lēmumu – izrakstīt pacientam antibiotikas vai ne – ārsts pieņems, ņemot vērā saslimšanas ilgumu un smagumu. Lielākoties ārstēšana darbojas divos virzienos – lai samazinātu simptomus un lai no tiem ātrāk atbrīvotos. 
 

Dažādas smaguma pakāpes un izpausmes
Izšķir trīs akūta rinosinusīta veidus: akūts virāls (vīrusu izraisīts) rinosinusīts, akūts postvirāls rinosinusīts un bakteriāls rinosinusīts.

1. Akūts virāls rinosinusīts faktiski ir rinovīrusu, adenovīrusu un C gripas vīrusu vai citu izraisīta infekcija, ko vienkārši dēvējam par saukstēšanos un iesnām. Bieži vien robežšķirtne starp vienkāršu akūtu rinītu un akūtu virālu rinosinusītu nav vienkārši nosakāma, jo deguna blakusdobumu iekaisumam var būt dažādas smaguma pakāpes. Šai saslimšanai būtu jāpāriet pašai apmēram 5–10 dienu laikā. 

2. Akūta postvirāla rinosinusīta ilgums jau var būt pat līdz 12 dienām, bet dažreiz tas izstiepjas pat līdz trim mēnešiem. Tomēr arī šim iekaisuma veidam pašam vajadzētu pāriet.  

3. Bakteriāls rinosinusīts biežāk ir vienpusējs process (piemēram, iekaisums attīstās kreisās puses augšžokļa dobumā); raksturīgi bāli, zaļgani, smakojoši strutaini izdalījumi. Pacienti sūdzas par aizliktu degunu un izdalījumiem, vienlaikus spiediena sajūtu sejas apvidū (pieres un vaigu rajonā), galvassāpēm un nereti samazinātu ožu. Taču ārsts savā praksē pieredzējis arī situācijas, kad pacientam ir sūdzības tikai par strutainiem izdalījumiem, bet sāpju nav. 

Klīniskajos pētījumos ir pierādīts, ka deguna skalošana ar sālsūdeni, kur ūdens un sāls ir pareizās proporcijās, dod labu ārstniecisku efektu. Tiesa, šis efekts ir atkarīgs no tilpuma, ar kādu tiek skalots deguns, un strūklas.

Lai noteiktu diagnozi “akūts rinosinusīts”, jābūt vismaz diviem no šiem simptomiem: deguna aizlikums vai izdalījumi no deguna, ožas zudums, spiedoša sajūta sejas apvidū un gļotu krāšanās rīklē. Nereti pacienti sūdzas par sāpēm pakauša (nevis pieres) daļā vai sāpēm acu ābolos, un tas nozīmē, ka iekaisums okupējis nevis haimora, bet citus deguna blakusdobumus. Diagnozes apstiprināšanai vēlama deguna endoskopija, komplicētos gadījumos arī rentgena vai datortomogrāfijas izmeklējums. 

Jāteic, ka pacientiem ne vienmēr ir jākavē savs laiks un jātērē savi līdzekļi izmeklējumiem, jo ļoti bieži ārsts jau pēc raksturīgajām sūdzībām un pacienta apskates var saprast, kas tieši viņam par vainu. Taču, piemēram, rentgena izmeklējums palīdz ārstam pieņemt lēmumu, vai pacientam nozīmējamas arī antibiotikas. Un tikai smagākās situācijās ir nepieciešama arī datortomogrāfija. 

Kā cilvēkam pašam būtiski atvieglot savu stāvokli
Ja sanācis iedzīvoties rinosinusītā, cilvēks uzreiz var sev ļoti labi palīdzēt mājās. 

Pirmkārt, lietojot kādu no nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem, piemēram, ibumetīnu, vai pretsāpju, drudzi mazinošu līdzekli paracetamolu; tie nopērkami bez receptes.   

Otrkārt, simptomu atvieglošanai (pietūkusi deguna gļotāda traucē dobumiem dabīgi attīrīties) ieteicami deguna asinsvadus sašaurinoši līdzekļi ar ksilometazolīnu. Šos pilienus nedrīkst lietot ilgāk par 3–5 dienām. Darot to ilgāk – nedēļām un mēnešiem ilgi – izveidosies medikamentozās iesnas, deguna gļotāda pietūks un sabiezēs vēl vairāk, deguns būs pastāvīgi aizlikts, tāpēc būs nepieciešama papildus ārstēšana. 

Lai atvieglotu elpošanu caur degunu, samazinātu nepatīkamo spiediena sajūtu sejas apvidū, var lietot medikamentus, kuru sastāvā ir pseidoefedrīns, hidrohlirīds,  kas arī ir bezrecepšu medikamenti sīrupa un tablešu formā. 

Treškārt, skalot degunu ar sāls šķīdumu. Klīniskajos pētījumos ir pierādīts, ka deguna skalošana ar sālsūdeni, kur ūdens un sāls ir pareizās proporcijās, dod labu ārstniecisku efektu. Tiesa, šis efekts ir atkarīgs no tilpuma, ar kādu tiek skalots deguns, un strūklas. Tāpēc, piemēram, līdzīgas koncentrācijas degunā pūšamais fizioloģiskais šķīdums nebūs tik efektīvs, jo tam nebūs vajadzīgā tilpuma un strūklas. Svarīgi, lai sāls šķīdums nebūtu ne par stipru, ne par vāju; sāls optimālā koncentrācija vēlama tāda pati, kāda tā ir mūsu asins plazmā, – 0,9 procenti. Pagatavošanai uz 250 mililitriem silta vārīta ūdens ņem pustējkaroti vārāmā sāls, tādējādi tiks iegūts apmēram 1% sāls šķīdums, ko var droši lietot deguna skalošanai mājās. Tas minimāli kairinās deguna gļotādu, toties labi attīrīs no dažādām atkritumvielām, kas ir sakrājušās degunā, kā arī veicinās tā gļotādas skropstiņepitēlija darbības atjaunošanos. Skalošana ieteicama 1–2 reizes dienā, bet tilpumam, kas jāizlaiž caur katru nāsi, jābūt līdz pat 100 militriem. Deguna skalošanai var izmantot aptiekā nopērkamu šļirci, klizmas balonu vai arī ārzemēs (amazon.de) pasūtāmu tam domātu ierīci – Sinus rinse. Procedūru var veikt tik ilgi, cik nepieciešams. Starp citu, deguna skalošana ar sālsūdeni minēta arī Eiropas vadlīnijās par akūta deguna blakusdobumu iekaisuma ārstēšanu. 

Ārstēšanā cita, daudz mūsdienīga pieeja
Vecākās paaudzes cilvēki noteikti labi atceras, ka savulaik iekaisuma gadījumā plaši izmantoja dobumu atvēršanu (duršanu, kā to dēvē tautā) uz deguna dobuma apakšējām ejām, lai izskalotu augšžokļa (Haimora) dobumu. Mūsdienās šāda manipulācija ne tuvu nav tik aktuāla, kā tas bija pirms gadiem trīsdesmit. Tā tiešām ir nepieciešama daudz retāk, nekā to ir iedomājušies cilvēki. 
Tagad rinosinusītu ārstēšanā galvenokārt izmanto topiskos intranazālos kortikosteroīdus (tie satur pretiekaisuma hormonus), kas sniedz ļoti labus rezultātus, īpaši postvirāla iekaisuma jeb, vienkāršoti sakot, ieilgušu iesnu gadījumā. Tie ir degunā pūšami līdzekļi ar vietēju iedarbību, tāpēc nav jābaidās, ka organismā varētu nonākt liela deva nevajadzīgu hormonu. Lietošanas ilgums parasti ir 2–4 nedēļas, bet atsevišķos gadījumos, piemēram, ja ir hroniska deguna blakusdobumu iekaisuma paasinājums, – ilgāk. Tikmēr, kamēr deguna un blakusdobumu gļotāda nomierinās, tūska samazinās, uzlabojas deguna blakusdobumu ventilācija un arī iekaisums samazinās. Jāteic, ka no pacienta puses tik ilga ārstēšanās prasa līdzestību un pacietību. 

Gadījumos, kad tas ir nepieciešams, ārsts papildus izrakstīs antibiotikas, kas parasti jālieto septiņas dienas, bet dažreiz arī ilgāk. 

Ja deguna blakusdobumu iekaisumi ik pa laikam atkārtojas, vajadzētu pārbaudīt, vai nav kāds to veicinātājs, piemēram, šķība deguna starpsiena (tad ķirurģiski veic tās iztaisnošanu – septoplastiku), bet varbūt problēmas ir deguna gliemežnīcā un blakusdobumos, kam arī var veikt operāciju.