Covid-19 un neiroloģiskās slimības – izplatīta kombinācija

Veselības centru apvienības Neiroloģijas dienesta vadītājs, neirologs Jānis Mednieks.
 “Covid-19 ietekme uz neiroloģiskiem procesiem jāvērtē, nopietni domājot par to, kāda būs lielas sabiedrības daļas veselība ilgtermiņā,” uzskata neirologs. 
 

Insults – ar koronovīrusu saistītais un nesaistītais
 

“Šim vīrusam ir tendence pastiprināt trombu veidošanos, tāpēc tas potenciāli var veicināt insulta attīstīšanos. Augstāks trombu veidošanās risks ir tiem pacientiem, kuriem ir vidēji smaga vai smaga slimības norise. Lai nebūtu plaušu artērijas trombembolijas gadījumu un nepieaugtu insulta risks, Covid pacientu ārstēšanā ieviesta medikamentu – antikoagulantu lietošana,” skaidro „Mēness aptiekas” pieaicinātais neirologs.
Kopumā pagājušā gada laikā Latvijā nepieauga hospitalizācija ar insultu, taču dati vēl tiek apkopoti un precizēti. Tomēr neirologs atklāj problēmu, kas var izraisīt nevēlamas sekas: “Ja insulta simptomi ir viegli, bieži vien Covid-19 riska dēļ pacienti nevēršas pēc palīdzības stacionārā, ko noteikti darītu, ja pandēmijas nebūtu. Šī tendence nav laba, jo insults netiek laikus ārstēts. Tiesa, smagos insulta gadījumos tomēr tiek izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība.”
 

Epilepsijas lēkmes – iespējams, biežāk un smagākas

Neirologs norāda: “Daži pacienti ziņo, ka pandēmijas laikā epilepsijas lēkmes ir pastiprinājušās, pieaudzis to skaits, turklāt pat tad, ja cilvēks nav slimojis ar Covid-19. Tātad nozīmīgs ir arī psihoemocionālais faktors, piemēram, stress, kas var ietekmēt dažādu hronisku, tostarp neiroloģisku slimību norisi.” 
Epilepsijas pacienti, kuri ir pārslimojusi Covid-19, novēro epilepsijas lēkmju pieaugumu. “Pasaules mērogā pašlaik vēl nav datu par to, ka epilepsija pastiprinātos tieši vīrusa dēļ. Arī te varētu būt vērojama tā pati tendence, kas insulta gadījumā – cilvēki izvairās vērsties pēc medicīniskās palīdzības, uzskatot, ka iespējamā nonākšana medicīnas iestādē rada risku inficēties. Starptautiskā pretepilepsijas līga ir aicinājusi epilepsijas pacientus nodrošināties ar medikamentu krājumiem, jo ir ļoti svarīgi neizlaist medikamentu lietošanu un nepasliktināt slimības gaitu,” teic VCA neirologs. 
 

Kā iztikt bez ožas un garšas sajūtas?
 

Ožas un garšas zudums ir viens no izplatītākajiem neiroloģiskajiem simptomiem un skar lielu procentu Covid-19 pārslimojušo pacientu. Šie simptomi var saglabāties krietni ilgi, un ne visiem ožas un garšas sajūta atjaunojas. “Cik nozīmīga ir oža un garša, cilvēks apzinās tikai tad, kad tā ir pilnība pazudusi. Ikdienā mēs par to īpaši neiedomājamies, taču smaržas un garšas jušanai ir būtiska loma dzīves kvalitātes nodrošināšanā,” atzīst Jānis Mednieks.  

 

Covid-19 var izraisīt tiešus nervu sistēmas bojājumus un mēdz būt arī retas specifiskas neiroloģiskas izpausmes – sejas nervu paralīze, perifēro nervu bojājums rokās un kājās. Tas notiek reti, taču šādi gadījumi ir aprakstīti. 

Vispārēji neiroloģiski simptomi 

Garastāvokļa svārstības vai nomākts garastāvoklis, darbaspēju pazemināšanās, hronisks nogurums ir izplatītas sekas pēc pārslimota Covid-19. “Ja bijusi smagāka slimības norise, visticamāk būs arī lielākas sekas ilgtermiņā. Nereti cilvēki, kuri ārstējušies stacionārā, sekas jūt pat vairākus mēnešus pēc slimošanas. Jauni cilvēki, turklāt bez iepriekš konstatētām hroniskām slimībām saka, ka viņiem ir grūti veikt ikdienas mājas darbus. Kāda paciente atklāj, ka elpas trūkst pat, mazgājot traukus. Tas ir satraucoši, un ir tikai viens no iemesliem, kādēļ jācenšas ierobežot slimības izplatību. Mirstības no Covid-19 novēršana nav vienīgais arguments par labu vakcinācijai, svarīgi, ka, atšķirībā no citām respiratorām infekcijām, tieši šai ir tendence atstāt ilgtermiņa sekas,” uzsver neirologs. 
Nogurums un nespēks nav tikai psihoemocionālas izpausmes. Cilvēki, kuri izslimojuši Covid-19, nespēj veikt pat īsas distances. Arī tad, kad pārgājuši citi simptomi – klepus, temperatūra – nogurums joprojām saglabājas. Tas liecina par ilgtermiņa ietekmi uz nervu sistēmu.

“Covid-19 var izraisīt tiešus nervu sistēmas bojājumus un mēdz būt arī retas specifiskas neiroloģiskas izpausmes – sejas nervu paralīze, perifēro nervu bojājums rokās un kājās. Tas notiek reti, taču šādi gadījumi ir aprakstīti. Fiksēti gadījumi, kad jauniem cilvēkiem ir attīstījies encefalīts – smadzeņu vielas iekaisums.” 
 

Rehabilitācija vajadzīga teju katram pārslimojušajam

“Vēlos apgāzt apgalvojumu, ka Covid-19 bīstami skar galvenokārt vecus cilvēkus ar vairākām hroniskām kaitēm. Sekas var palikt arī 30-40 gadus veciem cilvēkiem bez hroniskām slimībām, un viņi vēršas pie neirologa, lai ieilgušās problēmas risinātu. Apsveicami, ka ir veselības iestādes, piemēram, Veselības centru apvienība, kas piedāvā speciālu rehabilitācijas programmu, lai pēc slimošanas varētu atlabt un atgriezties normālā dzīves ritmā.”  
Neirologs vērš uzmanību uz sabiedrības veselību kopumā: “Aina ir drūma. Jauniem cilvēkiem, kuri līdz slimošanai bija produktīvi un kam paredzamais dzīves ilgums ir garš, pārslimojot zaudē darba spējas un dzīves kvalitāti, tātad – valstij tie ir ekonomiskie zaudējumi. Covid-19 ekonomiskās sekas ir izsakāmas skaitļos un skaitļi ir pretnostatāmi vīrusa ierobežošanas tēriņiem, piemēram, dīkstāves pabalstiem.”
 

Izmeklējumi pēc slimošanas. Kādi un vai noteikti vajag?

Ja nav simptomu, plašu izmeklējumu nepieciešamību pēc atveseļošanās Jānis Mednieks apšauba: “Pilnas asins ainas izmeklējumu varētu veikt, taču, vairumā gadījumu, tas neuzrādīs būtiskas izmaiņas pēc tam, kad Covid-19 jau ir pārslimots. Taču, ja pēc pārslimošanas moka nogurums, galvassāpes, miega traucējumi, problēmas ir noteikti jārisina. Ja, piemēram, galvassāpes ir ilgstošas, tās var kļūt par patstāvīgu slimību, tādēļ vajag uzsākt adekvātu ārstēšanu, nevis ilgstoši lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus. Neiroloģiskiem pacientiem vajadzētu veikt tikai tos izmeklējumus, kas nepieciešami saskaņā ar diagnozi, par ko ir aizdomas.”  

Vakcīna un neiroloģiskas komplikācijas

Vēl aizvien par vakcinācijas nepieciešamību un vakcīnu drošumu sabiedrības viedokļi dalās, tiem īpaši saasinoties pēc ziņām par nopietniem vakcīnas blakusefektiem. Jānis Mednieks skaidro: „Vakcīnām, kā jebkurām zālēm, ir arī blakusefekti, tostarp ļoti retas, vieglas neiroloģiskas blaknes. Pirmajā pētījuma par Phizer vakcīnu 20 000 dalībnieku pētījuma grupā bija fiksēti atsevišķi neiroloģisku komplikāciju gadījumi – notirpums vienā kājā, sejas mīmikas muskulatūras paralīze. Taču šīs blaknes bija relatīvi vieglas un pārejošas. Saskaņā ar pētījumu publikācijām, blakusparādības citām Latvijā lietotajām vakcīnām (Astra Zeneca, Moderna) ir līdzīgas. Jāatzīst, ka jebkurai, ne tikai Covid-19 vakcīnai, ārkārtīgi retos gadījumos ir iespējamas arī smagas blakusparādības, piemēram, autoimūns encefalīts, kad nepareizas autoimūnas reakcijas dēļ rodas plašs galvas smadzeņu bojājums. 
Pētījumi, piemēram, par Phizer vakcīnu mudina domāt, ka diez vai pēc vakcinēšanās varētu būt ilgstošas blakusparādības, tiesa, joprojām pastāv bažas par to, cik noturīgs būs vakcīnas efekts. Tomēr apzinoties, ka pašlaik nav labāka risinājuma, jālieto tas, kas ir pieejams. Svarīgi, ka ieguvums no vakcinācijas būtiski pārsniedz riskus.” 
 

Tromboze pēc vakcinēšanās. Cik reāls ir risks? 
 

“Ja skatāmies, cik trombozes gadījumu ir citās situācijas, no Covid-19 vakcīnas trombozes risks ir būtiski zemāks. Ir svarīgi saprast, vai patiešām konstatētajiem trombozes notikumiem ir saistība ar vakcīnas saņemšanu. Loģikas kļūda ir pieņemt to, ka, ja notikums B seko notikumam A, tad notikums A to noteikti ir izraisījis. Jāizpēta arī, vai kāds nav inficējies ar vīrusu pēc pirmās vakcīnas saņemšanas, jo ir zināms, ka tieši Covid-19 veicina trombozes attīstību,” skaidro neirologs un piebilst, ka līdz šim vienīgais sakarīgais pamatojums tam, ka vakcīna varētu būt veicinājusi trombozes veidošanos, ir Norvēģijas pētnieku pieņēmums par antivielu pret trombocītiem veidošanos, organismam reaģējot uz vakcīnu. 
“Kopējais trombožu biežums vakcinētajā populācijā ir mazāks, nekā trombožu gadījumu skaits bez vakcinācijas. Zinām, ka ir citi medicīniski stāvokļi, pie kuriem trombozes risks ir krietni biežāk sastopams, tādēļ jājautā: vai tiešām tas ir pamats nelietot AstraZeneca vakcīnu? Lēmumi par vakcināciju būtu jāpieņem, balstoties uz pētījumu datiem, nevis kādu citu motīvu dēļ. Kā atsākt vakcināciju, ja uzticēšanās vakcīnai, iespējams, ir samazinājusies? Latvijā tas ir kritiski. Ir svarīgi panākt lielas sabiedrības daļas vakcinēšanos un parādīt, ka vakcīnas ir efektīvas un tām nav būtisku blakusparādību. Līdz ar to būtu apsverama visu vakcinēties gribētāju imunizācija neatkarīgi no vecuma un blakusslimībām. Sabiedrībai vajadzētu apzināties, ka Covid-19 sekas daudziem nozīmē būtiski sabojātu dzīves kvalitāti. Par to ir jārunā, īpaši, domājot par jauniem cilvēkiem, kuriem priekšā vēl vairākas dzīves desmitgades,” uzsver VCA neirologs Jānis Mednieks.