Kā psihologs var palīdzēt bērnam, kuram diagnosticēta smaga slimība?

“Tu tikai neraudi! Viss būs labi!” Vai tiešām? -Šādas frāzes vecāki, kuru bērnam atklāta smaga slimība, nereti dzird no apkārtējiem pirmās.

Pateikt tieši šos vārdus ir dabiska reakcija, jo tie, kuri ir blakus, cenšas mierināt, nezinot, ko citu – palīdzošāku vai sirsnīgāku –, varētu izdarīt. Taču ierastās frāzes ne tikai nepalīdz, bet reizēm pat sāpina un sadusmo. Bērnam un vecākiem visbiežāk vajag, lai kāds vienkārši ir blakus.

Dzīve piespēlē dažādas situācijas, kurās lielākoties psihologa palīdzība nav vajadzīga, jo paši tiekam ar visu galā, turklāt mums ir tuvinieku un draugu atbalsts. Taču ir brīži, kad spriedze ir pārāk liela vai ieilgusi, tad emocionāli situācija var būt grūti izturama. 

Tāpat šī spriedze var traucēt skaidri domāt un meklēt labākos risinājumus, lai rīkotos. Nereti pirmā reakcija krīzes situācijās ir noslēgšanās. 

Labākais risinājums krīzes brīdī ir – sākt runāt ar kādu, kurš patiešām klausās. Runāt arī tad, ja negribas. Kāpēc? Runājot cilvēkam nereti pašam kļūst skaidrs, par ko viņš visvairāk satraucas, un tas ir pirmais solis, lai sev palīdzētu. 

Ja šādā brīdī ir iespēja saņemt profesionāla psihologa palīdzību, sarunas laikā, daloties ar saviem pārdzīvojumiem, emocijām un domām, parasti mazinās saspringums, rodas kaut neliela atvieglojuma sajūta.

Cilvēkam ir dabiski meklēt veidus, kā pielāgoties vistrakākajām dzīves situācijām, ar psihologa palīdzību šo ceļu var veikt ātrāk un mazāk sāpīgā veidā.

Bērnu slimnīcā vienmēr iespēju robežās esam centušies ne tikai ārstēt, bet arī sniegt psiholoģisko palīdzību

Nu jau vairāk nekā gadu psihoemocionālais un sociālais atbalsts bērniem ar smagām slimībām un viņu ģimenēm tiek piedāvāts visiem, kam tas nepieciešams.

Mazākajiem pacientiem Bērnu slimnīcā ir pieejama smilšu terapija, bet, ja bērns jau sasniedzis pusaudža vecumu, ar viņu strādājam līdzīgi kā ar pieaugušajiem.

Taču atbalstīt ģimeni ir tikpat svarīgi kā pacientu, dažkārt pat svarīgāk. Tāpēc Bērnu slimnīcā lielu vērību pievēršam vecāku emocionālajam stāvoklim.

Palīdzība dzīvesvietā – Bieži psiholoģiskais, sociālais un nereti arī garīgais atbalsts bērnam un visai ģimenei ir nepieciešams pēc izrakstīšanās no stacionāra, jo slimības radītās problēmas dzīvē nebeidzas līdz ar došanos mājās. 

Projekta ietvaros ar pacienta vecāku atļauju atbalsta sniegšanā šīm ģimenēm iesaistām pašvaldības, kas palīdz ģimenēm saņemt dažādus sociālos un rehabilitācijas pakalpojumus, tai skaitā psiholoģisko palīdzību. 

Ir svarīgi, lai palīdzība ģimeni sasniegtu pēc iespējas ātrāk. Redzam, ka ir pašvaldības, kur, aktīvi sadarbojoties, situācija dinamiski mainās pozitīvā virzienā un ģimenēm palīdzība tiek sniegta arvien plašāk.

Aicinām ģimenes drošāk paust savas vajadzības pašvaldību sociālajiem dienestiem – tas var būt labs pamats, lai attīstītu nepieciešamos pakalpojumus nākotnē. Tas ģimenēm viņu sarežģītajā situācijā samazina transporta izdevumus un laiku.

Turklāt, kaut arī konsultācijas ar psihologu ir iespējamas arī attālināti, tas ne vienmēr ir labākais risinājums. Maziem bērniem attālinātas konsultācijas diemžēl vispār nav piemērotas. Un pat pusaudžiem un pieaugušajiem ne vienmēr derēs konsultāciju attālinātā forma.

Kāpēc atbalsts var būt nepieciešams brāļiem un māsām – Par to vispirms ir jāaizdomājas, ka, iespējams, ne tikai bērnam, kuram ir smaga slimība, bet arī viņa māsām un brāļiem ir emocionāli grūti. 

Pamanīt to visdrīzāk var vecāki, kuri var ikdienā pavērot, kā katrs bērns jūtas, vai kāds nav kļuvis noslēgtāks, satrauktāks, varbūt biežāk raud vai biežāk neklausa. Varbūt kāds no bērniem bieži uzdod jautājumus par brāļa vai māsas slimību vai slimnīcā piedzīvoto. 

Tāpat periodos, kad vecāki vairāk laika pavada ar bērnu, kurš ārstējas slimnīcā vai mājās, māsa vai brālis var sākt justies nemīlēts. Galvenokārt jāpievērš uzmanība tam, vai bērns runā par jauno situāciju ģimenē, vai viņam ir kādi neskaidri jautājumi, kāda ir viņa uzvedība, emocionālā pašsajūta. Dažkārt bērni reaģē arī ar pastiprinātām sūdzībām par veselību, piemēram, sliktāk guļ, biežāk sūdzas, ka sāp vēders vai galva. 

Visiem šim signāliem vajadzētu pievērst uzmanību, aprunāties ar bērnu, mēģināt atrast laiku, ko regulāri pavadīt kopā situācijās, kurās pielāgošanās jaunajai dzīves situācijai kļūst apgrūtināta, kā arī pārrunāt to ar psihologu. 

Kā dzīvot tālāk, ja bērnam ir smaga slimība – Ir jādzīvo uz priekšu, jārūpējas par saviem bērniem un jādara viss, lai mēs, pieaugušie, kas esam svarīgākais viņu atbalsts, nesabruktu.

Krīzes periodā būs tā, ka šķitīs – neko nav iespējams risināt, jo neviens nespēj mainīt diagnozi. Šādos periodos psihologa atbalsts var palīdzēt, lai viss noritētu nedaudz vieglāk un saudzīgāk.

Dažkārt Bērnu slimnīcā, kad atnāk sociālais darbinieks un piedāvā atbalstu, viņš vispirms ierosina iepazīties ar speciālistiem, kuri to var sniegt. Gadās, ka tieši iepazīšanās mēdz iedrošināt pieņemt palīdzību. 

 Bērnu slimnīcā īstenotais un ES līdzfinansētais projekts “Atbalsta sistēmas izveide bērniem ar smagām diagnozēm un viņu ģimenes locekļiem” turpināsies līdz 2027. gada vidum.