Īpatnējs ādas un elpas aromāts var liecināt par iekšķīgām slimībām

Nepatīkamās smakas (ja vien tās nav toksiskas) organismam nevar kaitēt – tā ir vienkārši smadzeņu neironu reakcija uz gaisā esošām molekulām, ko uztver deguna gļotādā esošie ožas receptori. Taču smakas cilvēku var ietekmēt psihiski un emocionāli un ne tikai mūsdienu sabiedrību ar augstām higiēnas prasībām. Cilvēki ir vairījušies no smirdoņām jau kopš pirmatnējiem laikiem, tās liecināja par sabojājušos pārtiku vai ūdeni, kas var draudēt ar saindēšanos vai nāvi. Gadsimtiem ritot, ožas “protokols” tika izkopts līdz mūsdienu prasībām, kas nosaka, ka cilvēkam sabiedriskā vietā nevajadzētu slikti ost.

Katra cilvēka ķermeņa smarža ir unikāla (pajautājiet suņiem!), tāpat kā pirkstu nospiedumi, un to rada sviedru dziedzeri, kas klāj visu ādu. Taču ķermenī veidojas arī aromāti, kas izplūst no mutes (elpa) un no “otra gala” (zarnu gāzes). Dažas ādas un mutes aromātu 

nianses var liecināt par kādu saslimšanu – to gadsimtiem ilgi ir pētījuši ārsti. Ne velti vēl līdz pagājušā gadsimta sākumam viens no noteikumiem, lai kļūtu par labu ārstu, bija smalka oža, jo bieži vien, tikai paostot pacienta izelpu, ārsts varēja noteikt diagnozi.

Par ko var liecināt āda un elpa

Sāksim ar neierastiem aromātiem izelpā (nesaistītiem ar mutes dobuma higiēnu), kas var norādīt uz iekšējo orgānu slimībām. Pats cilvēks šo smaku nejūt (to var uztvert tuvu stāvošs sarunu biedrs), un bieži vien līdzīgs aromāts rodas arī ādai un sviedriem.

Tātad:

• ja ādai vai elpai ir acetonam līdzīga smaka, tas var norādīt uz cukura diabētu (smaku izraisa augstais ketonu līmenis asinīs, un acetons ir viens no ketoniem);
• amonjaka (arī urīna) smaka ādai un elpai – nopietni aknu un nieru bojājumi, var būt pat hepatīts, ciroze, nieru mazspēja (amonjaks ir slāpekļa metabolisma galaprodukts, un, ja aknas un nieres to neizvada kopā ar urīnu, tas iekļūst asinsritē). Ar amonjaka smaku mutē var būt saistīts arī gastrīts un kuņģa čūla;
• salkani saldens aromāts no mutes var norādīt uz ļoti ielaistām aizkuņģa dziedzera problēmām;
• āda ar sēņu vai pelējuma aromātu mēdz būt raksturīga onkoloģijas slimniekiem.
• Eksokrīnajiem sviedru dziedzeriem, kas klāj gandrīz visu ādu, aromāta nav – smaka veidojas tikai padušu un intīmo zonu sviedru dziedzeros (apokrīnajos), un vēl nepatīkamāks tas kļūst dažādu baktēriju ietekmē. Piemēram, baktērija Corynebacterium jeikeium veido vecam sieram līdzīgu smaku, bet Staphylococcus hominis – sīpoliem līdzīgu smaku. Izrādās, mums nemaz nevar patikt sasvīdušu padušu un drēbju smaka (īpaši sveša), jo nepatiku pret to izraisa mūsu imūnsistēma, kura šādi cenšas izvairīties no saskarsmes ar patogēniem.

Arī neierastas padušu smakas var liecināt par iekšējām slimībām. Piemēram, sviedri ar skābenu sūkalu “noti” novēroti podagras slimniekiem, bet paduses, kas ož pēc slapjas aitas vilnas, norāda uz problēmu ar virsnierēm. 

Vai tiešām eksistē vecuma smaka?

Visi, kas ir saskārušies ar sirmiem vecīšiem, ir vairāk vai mazāk sajutuši īpatnēju, diezgan nepatīkamu aromātu. Pirmā doma – vecie ļaudis aizmirst nomazgāties, taču patiesība ir daudz skumjāka – tas ir vecuma izraisītais un mainītais (senilais) ādas aromāts, kuru nevar vannā nomazgāt. Turklāt tas pamatīgi ieķeras drēbēs un gultasveļā, un no tā atbrīvoties var tikai ar ļoti karstu ūdeni un efektīvu mazgāšanas līdzekli. 

Kas īsti notiek vecā ādā? Cilvēkam pēc 40 gadu vecuma āda sāk ražot nebijušu vielu (jaunākiem tā nav konstatēta) aldehīdu 2-nonenālu, kas degunam kļūst jūtama aptuveni 75 gadu vecumā. Pēc bioķīmiķu aprakstiem 2-nonenālam piemīt vecas lūpukrāsas un sveču vaska aromāts ar zivju un darvas “noti”. Vienīgā, kas var aizkavēt šā aldehīda izplatīšanos, ir imunitāte, taču, palielinoties vecumam, tā novājinās, tāpēc nelāgā smaka ar katru gadu pieņemas spēkā. Bet ir kāda laba ziņa – 2-nonenāls līdz nāsīs jūtamam līmenim attīstās tikai aptuveni 70 % senioru. Kas ir pārējie izredzētie? Izpēte turpinās.

Purkšķu diskriminācija

Ne viss, kas veselīgs, ir vienmēr izdevīgs… Tā varētu teikt par pākšaugiem un sēru saturošiem dārzeņiem kā brokoļi, kāposti, sīpoli, ķiploki, kas ēdājam var radīt neērtas situācijas, liekot pastiprināti “gāzēt”. Skaidrs, ka gāzes no zarnām jāizlaiž (tās veidojas arī kuņģī un izpaužas kā atraugas), ja vien nebūtu tās briesmīgās smakas… Diemžēl gāzes ar gandrīz nejūtamu smaku izlaiž vien tie, kas ēd tikai ogļhidrātus. Pats dīvainākais, ka pēc būtības purkšķiem nebūtu jāsmird, jo to sastāvā dominē gāzes bez smakas – slāpeklis (visvairāk), ogļskābā gāze, nedaudz skābekļa un ūdeņraža. Smirdoņu piešķir niecīgs daudzums aromātisko savienojumu kā indols, sērūdeņradis, merkaptāns, metāns. Gribas domāt, ja reiz visiem purkšķiem ir līdzīgs ķīmiskais sastāvs, visiem cilvēkiem uz šo smaku vajadzētu reaģēt vienādi – tā ir pretīga! Taču šo teoriju izjauc kāda unikāla parādība – cilvēkiem nav pretenziju pret savām vēdera gāzēm! Kāpēc?

Izpētīts, ka smadzenes sava ķermeņa radīto smaku vērtē kā daļu no sevis – nevis brīdina (kā pirmatnējiem cilvēkiem) par kaut ko indīgu vai toksisku, bet piesaka kā “savējo”, no kura nav jābaidās. Tātad pret to nav arī izstrādājusies nepatika. Te var savilkt paralēles ar sievietēm, kuras nesen dzemdējušas, – viņām savu zīdainīšu vēdera gāzes neliekas nepatīkamas.

No medicīnas viedokļa galda un kultūras etiķete (neatraugāties, neizlaist gāzes, lietot pretsviedru līdzekļus) ir ieviestas, domājot tikai par ārišķībām, – tā nesaskan ar ķermeņa prasībām. Taču, ja esat sabiedrības loceklis, vajadzētu ievērot vismaz elementāru cieņu pret citu cilvēku deguniem.

Starp citu!

Vasarā ir aktuāli ņemt vērā, ka odiem un citiem asinssūcējiem ļoti patīk siltas, sasvīdušas ādas smarža, arī alkohola klātbūtne asinīs. Turpretī ērces ir vienaldzīgas gan pret sviedriem, gan alkoholu.