Ko ikdienā dara paši onkologi, lai samazinātu savu risku saslimt ar vēzi?

Nesmēķē

"Vienīgais drošais smēķēšanas daudzums ir nesmēķēšana," saka onkologs Čārlzs Svontons, kurš ārstē pacientus ar plaušu vēzi. 

“Plaušu vēža slimnieki ir spēcīgs atgādinājums par to, cik postošas var būt smēķēšanas sekas.”

Svontons piebilst: "Smēķēšana izraisa ne tikai plaušu vēzi, bet arī sirds un asinsvadu slimības, sirdslēkmi, insultu, demenci."

Centies saglabāt veselīgu svaru

Džo O'Salivans, onkoloģijas profesors apgalvo, ka lielākais dzīvesveida faktors prostatas vēža gadījumā ir svars. "Pārāk daudz tauku, pārāk daudz gaļas, pārāk daudz ogļhidrātu.”

Marks Saunders, onkologs no Mančestras, apgalvo: “Arvien palielinās gadījumu skaits tam, ko saucam par “agrīni sākušos vēzi” — vēža gadījumiem vecumā līdz 50 gadiem, un es domāju, ka galvenās lietas, kas to veicina, ir fizisko aktivitāšu trūkums, nepareizs uzturs, aptaukošanās un rietumniecisks dzīvesveids.”

Samazini gaļas patēriņu

Marks Saunders norāda, ka aptuveni 13 % zarnu vēža gadījumu ir saistīti ar pārmērīgu pārstrādātas vai sarkanās gaļas lietošanu uzturā. 

Ārsti ir piesardzīgi attiecībā uz gaļas patēriņu: O'Salivans neēd sarkano gaļu, un Svontons ir samazinājis savu gaļas patēriņu līdz minimumam. 

Izvairies no īpaši apstrādātiem pārtikas produktiem

"Apstrādāta pārtika varētu būt iemesls tam, ka arvien jaunāki cilvēki saslimst ar vēzi," saka Dr. Šivans Sivakumars, onkologs, kurš Birmingemā ārstē pacientus ar aizkuņģa dziedzera vēzi. 

“Mēs zinām, ka pārstrādātā pārtika kopumā satur daudz vielu, ko parastie pārtikas produkti nesatur,” skaidro Sivakumars. 

“Mēs ļoti reti, ja vispār pērkam apstrādātu pārtiku,“ par savu diētu saka Saunders. “Lielāko daļu laika mēs ejam uz pārtikas preču veikalu pēc dārzeņiem, pie vietējā miesnieka pēc gaļas, un ēdam daudz zivju. Es darbā ēdu cepumus, bet mums mājās to nav. Es noteikti neesmu ideāls, bet cenšos kontrolēt sevi, lai samazinātu vēža risku.“

Nepietiekams šķiedrvielu daudzums ir zarnu vēža riska faktors. "Augļos un dārzeņos ir daudz šķiedrvielu," saka Saunders, piebilstot, ka vajadzētu ēst vairāk dārzeņu nekā augļu.

Dzer mazāk alkohola

Onkologs O'Salivans ir atteicies no alkohola, taču Svontons un Saunders laiku pa laikam to lieto.

Sivakumars saka, ka ir pierādījumi, ka smēķēšana un aptaukošanās ir daudz lielāki vēža riska faktori. "Nedzeriet pārmērīgi," viņš saka, "bet izbaudiet savu dzīvi."

Ja pamani kaut ko, kas tevi uztrauc, apmeklē ārstu

Profesore Pata Praisa, onkoloģe, kura palīdzēja uzsākt kampaņu “Catch Up With Cancer”, saka: “Ja pamani aizdomīgus simptomus —klepu ar asinīm vai asinis urīnā, dodies pie sava ģimenes ārsta."

“Kolorektālā vēža gadījumā svarīgākie simptomi ir asiņošana un izmaiņas zarnu darbībā. Ejiet pie sava ģimenes ārsta, iespējams, šie simptomi norāda uz pavisam citu, vieglāku saslimšanu, bet, ja tie atkārtojas, noteikti nekautrējaties sazināties ar ārstu vairākkārt, uzstājot uz pienācīgu izmeklēšanu.”

Neaizmirsti par skrīningiem

"Esmu centusies regulāri veikt profilaktiskās pārbaudes: dzemdes kakla, krūts un zarnu vēža skrīningu - es to visu vērtēju ļoti atzinīgi," saka profesore Pata Praisa.

“Mums visām ir saspringta dzīve. Pēdējais, par ko mēs vēlamies domāt, ir mūsu simptomi vai skrīninga tests, kas varētu kaut ko atklāt. Taču atcerieties, ka ir liela iespēja, ka viss būs pilnīgā kārtībā. Turklāt, ja vēzis ir atklāts laikus, tas ļoti labi padodas ārstēšanai!”

Piekop aktīvu dzīvesveidu

Mīlestību pret skriešanu daktere Praisa atklāja 50 gadu vecumā: “Izkļūt svaigā gaisā, dabā ir vislabākā lieta pasaulē.” Praisa vingro sešas stundas nedēļā. "Es domāju, ka vajadzētu vairāk," viņa saka. 

“Fitness ir lieliski piemērots kauliem, muskuļiem un garīgajai veselībai. 

Lieto saules aizsargkrēmu

Praisa saka: "Es ļoti labi apzinos ādas ļaundabīgo audzēju risku, tāpēc vienmēr ievēroju piesardzību atrodoties saulē – lietoju saules aizsargkrēmu un cepuri.”

Pārvaldi stresu

"Dzīve ir ļoti saspringta, un daudziem no mums ir jāmēģina labāk tikt galā ar stresu," saka Praisa. "Nav pierādīts, ka pats stress izraisa vēzi, taču tas noteikti palielina risku ar to saslimt."

Par tiešu saikni starp stresu un vēzi Sventons piebilst: "Viens no iemesliem, kādēļ mēs vēl nezinām atbildi uz šo jautājumu, ir tas, ka mums trūkst labu modeļu, lai simulētu cilvēka stresu laboratorijā, lai to varētu izprast un pētīt. Taču, zinot, ka parādās jauni pierādījumi par to, kā centrālā nervu sistēma maina imūnsistēmas vidi, mani nemaz nepārsteigtu, ja pastāvētu funkcionāla saikne. Nākamo piecu līdz desmit gadu laikā mēs varētu sākt redzēt, ka parādīsies dati, kas pārbaudīs saikni starp stresu un vēzi."

Novērtē ģenētisko risku

"Apmēram 7% prostatas vēža gadījumu ir ģenētiski pārmantoti," saka O'Salivans. 

Viņš arī apgalvo, ka, ja vīriešiem ir kāds radinieks, kurš ir miris no prostatas vēža jaunā vecumā, ir svarīgi veikt prostatas specifiskā antigēna testu ik pēc dažiem gadiem, sākot no 50 gadu vecuma. Jo agrāk to noķer, jo vieglāk to ārstēt," viņš saka. 

“Un jums var būt BRCA gēna mutācija, kas ir saistīta ar krūts vēzi un prostatas vēzi. Cilvēkiem ar gēnu BRCA1 vai BRCA2 defektu ir daudz lielāks risks saslimt ar krūts un olnīcu vēzi,” skaidro Dr. Praisa. 

Saskaroties ar diagnozi, zināšanas ir spēks

Neviens savas dzīves laikā nevēlas, lai viņam tiktu diagnosticēts vēzis, bet, ja tas ir atklāts, jāuzzina pēc iespējas vairāk informācijas par to. “Bieži vien pacienti uzskata, ka lielākā problēma ir bailes no nezināmā. Tāpēc, ja jūs varat uzdot visus jautājumus un zināt, ar ko jums ir darīšana, tas var palīdzēt. Ieinteresētība savā diagnozē var palīdzēt kopā ar ārstiem izstrādāt pašu veiksmīgāko ārstēšanas plānu,” saka profesore Praisa. 

Nebaidies no ārstēšanas

Daudzi cilvēki baidās ne tikai no vēža diagnozes, bet arī no pašas ārstēšanas. “Daudziem cilvēkiem ir radinieki vai paziņas, kas cietuši no šīs diagnozes, un viņi ir redzējuši, cik smaga var būt pati ārstēšana. Taču mūsdienās blakusparādības vēža ārstēšanai ir daudz mazākas, tiek izmantotas pašas modernākās tehnoloģijas un cilvēki tuprina normālu dzīvi arī pēc šīs diagnozes apstiprināšanas,” skaidro O'Salivans.

Runā par to

“Dažreiz mēs no tā pārāk baidāmies un domājam, ka, ja par to nerunāsim, tas ar mums nenotiks. Mums savā sabiedrībā par to ir jābūt daudz atvērtākiem," teic profesore Praisa. 

“Lai gan vēzis ir nopietna un smaga slimība, tas ne vienmēr nozīmē nāvi. Daudziem cilvēkiem vēzis, iespējams, nozīmē sarežģītu ārstēšanu, un ikviena pacienta ceļš ir atšķirīgs, taču, kā onkoloģijas speciālisti, mēs esam ieinteresēti, lai katram pacientam būtu pēc iespējas labāks ārstēšanas rezultāts," piebilst Praisa. 

Avots: theguardian.com