Desmit mīti un patiesības par dzemdes miomu

1. Dzemdes mioma ir visai spokaina parādība, jo audzējs rodas bez paredzama iemesla.

Sadzīviski sakām – dzemdes mioma, bet, runājot par histoloģiski morfoloģisko novērtējumu, jāzina, ka šis dzemdē izaugušais veidojums sastāv gan no muskuļaudu, gan saistaudu šķiedrām. Ja iztēlojamies, ka dzemde ir veidota no maisa auduma, tajā vietā, kur auduma šķiedras krustojas, atrodas šie aktīvie, hormonāli jutīgie punkti. Arī mioma ir audzējs, kas rodas hormonu stimulācijas ietekmē, bet tagad ir pierādīts, ka miomas veidošanās var būt arī ģenētiski nosacīta. Ja vecmāmiņai bijusi mioma, tā varētu rasties arī viņas meitai un mazmeitiņai.

2. Mioma ir ļaundabīgs audzējs, kas apdraud dzīvību.
Ne vienmēr. Mioma kā ļaundabīgs audzējs tiek diagnosticēts samērā reti, lai gan pēdējā laikā to skaits ir pieaudzis. Pirms 5–20 gadiem ārsti uzskatīja, ka aptuveni no 10 tūkstošiem miomas mezglu vidēji viens veidojas kā ļaundabīgs audzējs – tā sauktā sarkoma. Pēc jaunākajiem statistikas datiem, no 250 miomas mezgliem viens varētu būt ļaundabīgs. Ārstiem, strādājot ar onkoloģiju nesaistītā nodaļā, katru gadu vidēji divas reizes nākas sastapties ar pacientēm, kurām konstatē sarkomu.

3. Sāpes un diskomforts liek man domāt, ka dzemdē, iespējams, izveidojusies mioma.
Parasti miomas gadījumos izteiktu sāpju nav. Sāpes ir tikai tad, ja mezgls aug dzemdes dobuma virzienā vai arī atrodas dzemdes iekšpusē un gatavojas “piedzimt” – dzemde grasās to izstumt ārā. Tos sauc par “dzimstošajiem mezgliem”, kad varētu būt jūtamas arī sāpes. Dažkārt miomas gadījumā parādās biežāka nepieciešamība urinēt. Pacientes reizēm simptomus salīdzina ar grūtniecības laiku, kad ik pa brīdim vajag apmeklēt tualeti. Arī mēnešreižu laikā asiņošana varētu būt spēcīgāka. Ir teiciens, ka “dzemdes mioma ir kā vampīrs, kas izsūc asinis”, tāpēc miomas pacientes bieži vien saskaras ar mazasinību.

4. Kaut gan man ārsts diagnosticējis miomu, saglabājot pozitīvu domāšanu, ar audzēju var labi sadzīvot visu mūžu.
Man nepatīk šis apgalvojums – sadzīvot ar audzēju. Saprotu, ka var sadzīvot ar klibu kāju vai lielu dzimumzīmi uz sejas, bet sadzīvot ar audzēju, tostarp dzemdes miomu?... Laimīga kopdzīve tāpat neizdosies. Ja sievietei ir normālas mēnešreizes un mioma netraucē, reproduktīvajā vecumā audzējs var sagādāt citas raizes. Ja sieviete gribēs ieņemt bērniņu, miomas mezgli var būt iemesls neauglībai, priekšlaicīgām dzemdībām vai spontānajam abortam. Pat ja bērniņu izdodas ieņemt par spīti miomai, grūtniecības laikā šie mezgli mēdz sāpēt, aug līdzi grūtniecībai, mezgliem nepietiek skābekļa un tie sāk sairt, radot ginekoloģiskus sarežģījumus.

5. Neraugoties uz miomu, es varu bez problēmām palikt stāvoklī, iznēsāt, piedzemdēt un tad domāt, kā tikt galā ar audzēju.
Viss atkarīgs no miomas mezglu atrašanās vietas. Manā praksē bija paciente, kurai dzemdes dobumā bija 2,5 cm liels mezgls, viņa palika stāvoklī, un grūtniecība noritēja veiksmīgi. Citai pacientei ar samērā lielu miomas mezglu veiksmīgas bija pat trīs grūtniecības, jo šis mezgls bija izveidojies dzemdes ārpusē. Kad viņa savus bērniņus piedzemdēja, izoperējām arī miomas mezglu. Tāpēc šo sadzīvošanu ar miomu varētu mēģināt īstenot, bet noteikti jābūt ļoti regulārai kontrolei.

6. Ja ārsts ir konstatējis miomu, mani nekavējoties operēs.
Šis ir ārkārtīgi sāpīgs jautājums operējošiem ginekologiem. Bieži vien mūsu kolēģi tā arī saka: “Mioma vēl nav tik liela. Tā nav jāoperē.” Vēl pagājušā gadsimta sākuma grāmatās rakstīts: ja mioma neatbilst grūtniecības 12. nedēļas dzemdes izmēram, to neoperē. Taču jāņem vērā – jo lielāka mioma, jo sarežģītāka operācija un lielāks asins zudums ķirurģijas laikā. Mūsdienās laikus konstatētas miomas iespējams izņemt ar laproskopijas metodi, izdarot pavisam nelielu iegriezumu vēderā. Reproduktīvā vecumā rekomendējam laikus izņemt miomas mezglus, lai nerastos traucējumi, ja nolemsiet tikt pie bērniņa.

7. Kaut gan reiz mioma jau izoperēta, pastāv risks, ka pēc gadiem tā veidosies atkal.
Diemžēl jā. Ja reiz miomas gēns ir organismā, tas kādā jaunā dzemdes sienas punktā kādreiz atkal var aktivizēties, veidot jaunus perēkļus, augt. Mioma ir ģenētiski nosacīta un hormonāli atkarīga. Ja sieviete ir menopauzes vecumā, viņas organismā vairs nenotiek nekāda hormonāla stimulācija, arī no miomas draudiem viņa būs vairāk pasargāta. Miomas veidošanās noteikti nav saistīta ar veselīgu vai neveselīgu dzīvesveidu. Nedomāju, ka Čaka ielas meitenēm šī problēma ir daudz biežāka nekā absolūti svētulīgām mūķenēm, turklāt senos laikos uzskatīja, ka dzemdes mioma un mazasinība ir mūķeņu slimība.

8. Operācija nav vienīgā metode, kā tikt galā ar miomu. Ir alternatīvas.
Cīņai ar miomu iesaka lietot hormonālās spirāles, taču tās miomas mezglu augšanu var apturēt, bet tie nemēdz izzust paši no sevis. Patlaban pieejama arī cita metode – dzemdes asinsvadu embolizācija, kuras laikā ar sīku katetru iekļūst asinsvados un embolizē jeb “aizkorķē” tos ar sīkām mikrodaļiņām, tādējādi izslēdzot miomu no kopējās asinsrites. Ja dzemde nav apasiņota, mezglam būtu jāsarūk. Taču, atjaunojoties asinsritei, miomas mezgli atkal sāk aug. Šī metode noder, lai miomas mezgls samazinātos, kas ir svarīgi, gatavojot pacienti operācijai. Ir vēl citas metodes, piemēram, antihormonu ārstēšana, kad pacientei tiek dotas vielas, kas iedarbojas uz hipofīzi, un miomas mezgli tādējādi vairs nesaņem hormonālo stimulāciju. Arī šo metodi iesaka izmantot, lai sagatavotu pacienti ķirurģiskai ārstēšanai.
Vēl ir metode, kad ar augstas jaudas ultraskaņu noteiktā dziļumā ievada ultraskaņas starus, konkrētā punktā panākot augstu temperatūru, – miomas mezgli tiek uzvārīti. Tomēr tie vienalga mēdz atjaunoties, tāpēc pacientēm procedūra jāatkārto un tas nav pārāk ekonomiski. Visām neķirurģiskajām ārstēšanas metodēm ir viena nelaime – nekad nevar zināt, kas atrodas mezglos, uz kuriem iedarbojamies.

9. Esmu pārbaudījusies pie ārsta, taču viņš miomu varbūt nepamanīja...
Ja pieņem, ka dzemdei ir bumbierveida forma, izaugumi var atrasties arī virs šā bumbiera, atgādinot pat vīnogu ķekaru. Tāpat šie mezgli var būt dzemdes sieniņā, tikai nedaudz mainot orgāna formu. Miomas mezgli iespējami dzemdes dobuma virzienā, un tādējādi tie it kā nomaskējas, dzemde aizvien saglabājas gluda, tāpēc laproskopijas izmeklēšanā šos veidojumus var pat nepamanīt. Arī miomas izmēri mēdz būt dažādi – sākot no maziem, sīkiem mezgliņiem un beidzot ar tādu audzēju, kas sver 8,4 kg... Dažkārt pacientes pie ārsta atved viņu vīri, lūdzot, lai izmeklē sievu, – vēders liels, izskatās pēc grūtniecības, bet patiesībā dzemdē izaudzētas milzīgas, 2–3 kg smagas miomas.

10. Ar miomu pārsvarā saskaras gados vecākas sievietes.
Nav taisnība. Mioma var rasties pat padsmitgadīgai meitenei, lai gan, pēc statistikas datiem, visbiežāk audzēju konstatē sievietēm vecumā no 30 līdz 40 gadiem.
Atceros kādu pacienti, kurai bija tikai 28 gadi un kurai pēkšņi sāka augt miomas mezgli. Viņas dzemde ultrasonogrāfijā izskatījās vienos plankumos, gluži kā ar skrotīm sašauta. Nolēmām, ka šī mioma tomēr ir bīstama, un dažos mezglos patiešām tika atrastas ļaundabīgas izmaiņas. Paldies dievam, sievietei jau bija trīs bērniņi, tāpēc dzemdes amputēšana bija vieglāk pārdzīvojama procedūra. 
Ja mioma ir neliela (2–3 cm), tad sākas menopauze, mēnešreizes izzūd, hormonālā stumulācija vairs it kā nenotiek, audzējs netiek stimulēts, tomēr mezgli saglabājas. Ja sieviete lieto hormonālo aizstājējterapiju, mioma tiek mākslīgi apgādāta ar hormoniem un tās augšana var turpināties.

Konsultējis klīnikas "Linezers" ginekoloģijas nodaļas vadītājs Juris Vītols

Teksts: Laura Ikauniece
Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu "Veselība".