Par sevi es vairs nekaunos!
Tuvojoties pavasarim, arvien vairāk un vairāk var dzirdēt runas par izskata uzlabošanu, sevis iekšēju sakārtošanu un galvenais — sevis mīlēšanu. Jā, sevis mīlēšana… Pieļauju, ka tas ir klupšanas akmens daudziem. Pirms kāda laika tāds tas bija arī man. Taču tagad ir citādāk.
FOTO: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/
Modele attēlā nav stāsta autore.
Lasi topošās māmiņas Rasmas
pieredzi!
Lasītākais
Pirms daudziem gadiem, kad sāku satikties ar nu jau vīru, es biju vienkāršs lauku meitēns, kas pavisam nesen sācis iepazīt lielās pilsētas brīnumus. Mans puisis, lai arī tikai divus gadus vecāks par mani, savā dzīvē jau tik daudzas lietas bija piedzīvojis — neskaitāmus ceļojumus, dažādus ekstrēmus pasākumus un ekspedīcijas, piedalījies aizraujošās bezceļu braukšanas sacensībās, iemēģinājis dažādus restorānus un vēl neskaitāmas lietas. Arī viņa draugi bija izbaudījuši līdzīgas lietas. Savukārt manā pieredzes bagāžā bija vien daži studentu tusiņu apmeklējumi, dzīvošana kojās un brauciens vienai no laukiem uz pilsētu ar vilcienu.
Viņa man pajautāja, ar ko vēl es nodarbojos brīvajā laikā. Bet man īsti nebija ko teikt. Tusiņi? Grāmatu lasīšana?
Pavisam neveikla situācija izveidojās kādā nelielā puiša
organizētā ekstrēmās izklaides pasākumā. Kādā brīdī paliku divatā
ar puiša drauga draudzeni. Sākām runāt dažādus niekus, līdz viņa
man pajautāja, ar ko vēl es nodarbojos brīvajā laikā. Bet man īsti
nebija ko teikt. Tusiņi? Grāmatu lasīšana? Kas gan tas ir pretī
slēpošanai, ceļošanai ar stopiem, izpletņlēkšanai?! Jutos ļoti
neveikli un nožēlojami. Atceros, ka stostīdamās kaut ko izmetu par
teātru apmeklēšanu.
Pēc šī notikuma iegrimu pārdomās par to, kādai būtu jābūt manai
dzīvei un ikdienai, lai es nekaunētos par sevi. Atbilde neradās
uzreiz. Tikai ar laiku sapratu, ka ikviena lieta, kas sagādā man
prieku, ir liela vērtība, katra lieta, kas sagādā man prieku, ir tā
vērta, lai ar to lepotos. Nav jēgas kļūt par aktīvu kartinga
braucēju tikai tāpēc, lai citiem tas liktos nozīmīgi. Nav vērts
regulāri doties uz kino tikai tāpēc, ka visi tā dara. Tomēr sapratu
arī to, ka ir vērts turēt acis plati vaļā, lai atrastu tieši man
piemērotas lietas. Un, ziniet — laika gaitā šīs lietas arī atradās!
Tā es atklāju spēli Katanas ieceļotāji, kas tolaik vēl draugu lokā
nebija zināma. Atklāju kādu orientēšanās spēli, ar ko tagad
saslimuši daudzi draugi. Turklāt es vairs nekautrējos, ka grāmatu
lasīšana man joprojām ir ļoti mīļš laika pavadīšanas veids.
Iesūtījusi Rasma, mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā
lietotāja
