Raimonda Vazdika: "Nezinu, kāpēc man jāmīl savas grumbas"

Izteiksmīgās sarunas ar ledusskapi
Nekad izrādei vai koncertam speciāli negatavojos ar domu – nu man ir jāizskatās labi. Nepārtraukti sekoju līdzi tam, lai man būtu – kā krievi saka – „tovarnij vid”.
Jau no laika gala man ir ideāls svars, bet ne ideāls augums. Kolīdz trīs, pieci kilogrami vairāk, pašai kļūst smagi. Neesmu arī tik bagāta, lai mainītu garderobi no viena izmēra uz otru. Ja ļautos kūtrumam, noteikti svērtu vismaz 10 kilogramu vairāk.
Man ir bijuši apātijas un depresijas brīži, kad ēšana notiek tāpēc, ka neko citu labāku tajā brīdī nevar dzīvē izdomāt. Sarunas ar ledusskapi tad ir ļoti izteiksmīgas. Tajā pašā laikā esmu dienvidnieku tips, kam vakariņas nozīmē laiku, kad jāsēž pie galda, jāēd un jākontaktējas. Nesaprotu, ko citi dara vakarā, ja pēc sešiem vairs neēd un nedzer?!
Es, nevarot aizmigt, arī trijos naktī uzēdu siermaizīti ar pienu. Man garšo kotletes, cepti kartupeļi un majonēze; ja zinātu, ka tāpēc nepalikšu divreiz resnāka, neko citu neēstu (smejas). Tāpēc man ir princips – nekad nenest mājās produktus, ko nevajadzētu ēst. Ar diētām sevi nemoku. Reiz mēģināju trīs dienas ēst olas un greipfrūtus, un jau otrajā dienā ienīdu abus. Otrs mēģinājums bija ar veģetāru pieskaņu, bet tad man sāpēja galva, jutos nelaimīga un izmisusi.

Ja būtu miljonāre, noteikti man uz mājām nāktu masiere, kosmetoloģe un friziere. Bet neesmu. Ietīšanās aļģēs vai šokolādē man ir vienreizējs pasākums.

Krūtīm, nevis vēderam jāiet pa priekšu
Māksla arī ir darbs, un man kā ļoti atbildīgai personai spēlēt muzikālās izrādes nenozīmē nekādu līksmību. Tā ir atbildība un stress. Varbūt no malas izskatās, ka esmu ārkārtīgi harmoniska, bet esmu trīsuļojoša, vibrējoša un satraukta. Tāpēc meklēju to, kas mani nomierina. Daudz staigāju, eju uz ūdens aerobiku, no rītiem pastaipos. Savulaik gāju uz jogu pie Inetas Ķirses un Ievas Salmiņas, šovasar uznāca mendele iet uz karsto jogu, jo blakus mājai. Patīk karstums, patīk izsvīst. Varbūt vasarā tas šķiet muļķīgi, bet zinu – kad sāksies apkures sezona, tā būs vieta, uz kuru vienkārši skriešu. Tajā brīdī par kilogramiem nedomāju. Kaut tiešām uzskatu, ka krūtīm jāiet pa priekšu, nevis vēderam.

Arī skumjas padara skaistu
Kad pēc izrādes saviļņota ieraugu sevi spogulī, vienmēr nodomāju: „Jā, tādam ir jāizskatās cilvēkam!” Skaists tu esi, ja par kaut ko esi sajūsmināts, iemīlējies, dari patīkamu darbu. Arī cēlas skumjas var padarīt skaistu, bet ne sapīkums, dusmas, īgnums un skaudība. Manuprāt, visneglītākie cilvēki ir tad, kad viņi ir nekādi. Pazaudējušies. Man tā arī ir bijis – apdziest skatiens, un nezini, ko ar sevi iesākt.

Kad pēc izrādes saviļņota ieraugu sevi spogulī, vienmēr nodomāju: „Jā, tādam ir jāizskatās cilvēkam!” Skaists tu esi, ja par kaut ko esi sajūsmināts, iemīlējies, dari patīkamu darbu.

Kāpēc jāmīl savas grumbas?
Ir tāds teiciens – kas mūs nesalauž, tas mūs stiprina. Es teiktu – līdz brīdim. Labi, tu gūsti kaut kādu emocionālu pieredzi. Taču esmu piedzīvojusi arī tādus dramatiskus brīžus, pēc kuriem esmu nofiksējusi, kā man mainās skatiens. Un, protams, sejā ievelkas jauna krunciņa, kas man nez kāpēc tagad jāmīl. Es labāk gribētu pilnīgi citu pieredzi. Braukt uz Itāliju apskatīt arhitektūru, izzināt Amazones dzīvnieku pasauli. Ir tik daudz interesantu pieredžu, kuras vari gūt sev par prieku. Es tiešām nezinu, kāpēc ir jāmīl savas krunkas vai izkritušais zobs. Es vienkārši pieņemu, ka ir skaisti jānoveco. Un sevi jāpasniedz pasaulei labākajā veidā, lai viens otram mēs būtu kā dāvana. Tas jau nenozīmē, ka visu laiku jāstaigā krāsotai. Dabiskumā ir skaistums un arī – kā krievi saka – epotāžā.

Spogulis un pudeļu attaisāmais
Ja būtu miljonāre, noteikti man uz mājām nāktu masiere, kosmetoloģe un friziere. Bet neesmu. Ietīšanās aļģēs vai šokolādē man ir vienreizējs pasākums. Ar ķermeņa krēmiem neaizraujos, jo neatceros, ka manā bērnībā mammai tāds būtu bijis. Tāpat kā dušas želeja ar attiecīgu ph. Tas viss ir tikai bizness, ko negribu pabalstīt. Toties spogulis manā somā ir vienmēr. Reiz, braucot vilcienā no saviem Majoriem uz Rīgu, man kaut kas iebira acī. Visu ceļu grauza. Toreiz domāju – ja būtu spogulis, vismaz varētu apskatīties, kas iebiris.
Un vēl visi zina, ka man vienmēr var prasīt pudeļu attaisāmo. Tam arī savs stāsts. Bija nolīgoti Jāņi, un rīta gaismiņā braucu uz mājām. Biju vēl līdzi paņēmusi vienu pudeli alus gadījumā, ja būs ilgi jāgaida vilciens. Tas gan pienāca uzreiz, vienīgi pabrauca garām manai pieturai, pieturot Dubultos. Rīts auksts, skatos – re, kur nāk viens vilciens atpakaļ. Kāpšu un braukšu to pieturu tāpat. Bet tas atkal pabrauc garām Majoriem, izrādās – ekspresis, izmeta mani Imantā. Es jau izmocījusies, pārsalusi, nelaimīga. Pusseši no rīta. Un tad atceros – man līdzi viens alus! Gribējās kaut kādu jautrību saules uzlecošajā ainavā. Bet tad saprotu, ka nevaru to attaisīt. Kopš tā laika pie atslēgas mans pudeļu attaisāmais maza piekariņa veidā.

Es tiešām nezinu, kāpēc ir jāmīl savas krunkas vai izkritušais zobs. Es vienkārši pieņemu, ka ir skaisti jānoveco.

Mani nedrīkst ņemt par piemēru
Mēs visi zinām, ka nav labi raukt pieri, nevajag ziemā dzert šampanieti un pēc tam skriet uz balkona kliegt: „Cik dzīve skaista!” Var dabūt plaušu karsoni. Un smēķēt ir slikti, un dzert. Un ēst treknus ēdienus ir neveselīgi. Bet man arī ir kaitīgi ieradumi. Varu negulēt naktis, dzert sarkanvīnu, arī šņabi varu iedzert, uzsmēķēt, ja uznāk stress. Bet man ir otra galējība, esmu ļoti apzinīga – pēc tam mēģinu savam ķermenim visu slikto atdarīt, ar ko vien spēju – dzeru bērzu sulas, zaļās tējas, elpoju, vingroju... Tāpēc man dzīvē viss ir pa nullēm – cik sevi postu, tik sevi stutēju. Taču mani nekādā gadījumā nedrīkst ņemt par piemēru, kā vajag dzīvot. Manuprāt, ja citi dzīvos tā, kā es, viņi dabūs nervu sabrukumu (smejas).
Viss labais, ko daru, nav tāpēc vien, lai 90 gados sēdētu uz spilvena skaista un visi teiktu: „Jā, kā viņa izskatās!” Tas nekas, ka savā mūžā nav neko redzējusi, baudījusi, piedzīvojusi. Galvenais, ka izskatās smuka. Mans mērķis ir cits – gribu dzīvi baudīt!

Raimondas Vazdikas foto no dažādiem pasākumiem skati šeit!

Teksts: Aiva Alksne, žurnāls „Marta”

www.kasjauns.lv