Kura deja ir vispiemērotākā sievietei?

Kāpēc tieši steps ir vislabāk piemērots sievietei? 

Guna: Steps var palīdzēt sievietei relaksēties un uzlabot fizisko formu. Tas ir īpaši veselīgs pēc garas un saspringtas, jo īpaši sēdoša vai stāvoša darba, dienas, jo nodrošina aerobo slodzi, kas savukārt ir vajadzīga asinsvadu, tostarp kāju vēnu, un sirds veselībai. Steps trenē izturību, pacietību un mērķtiecību. Stepu var sākt dejot jebkurā vecumā un uz šīs dejas nodarbībām nav jāņem līdzi partneris - lieliska iespēja izdejoties vienatnē, nemēģinot mīļoto vīrieti pielauzt uz dejošanu. Steps liek ieklausīties sevī, sajust savu iekšējo ritmu un būt ar to harmonijā - tātad būt harmonijā ar sevi. Turklāt tieši sievietēm piemīt spēja darīt vairākas lietas vienlaikus, kas ir ļoti noderīga arī stepā, kad jākustina pēdas un vienlaikus jādomā par līdzsvaru, stāju, ritmu, skaņu, rokām, smaidu sejā.

Gunta: Sievietes izskatās sievišķīgi ne tikai augstpapēžu kurpēs un puķainās kleitās, bet arī, braucot ar motociklu vai dejojot stepu vīriešu kurpēs. Steps ir iespēja atklāt jaunas nianses savā personībā ar mākslas palīdzību un paplašināt savas robežas gan vairāk uzdrīkstoties, gan arī tīri akadēmiski - izprotot ritmu un spēlējoties ar to. 

Noskaties "Soul Tap" uzstāšanās izlasi!

http://www.youtube.com/watch?v=MsBSmGLAD98

Kā Jūs nonācāt līdz stepa dejai? Kāpēc tieši steps, nevis kāda cita deja?

Guna: Pie stepa nonācu pavisam nejauši, strādājot par žurnālisti veselīga dzīvesveida žurnālā. Atceros, ka tomēnes plānoju gatavot rakstu par "airBaltic" piloti, bet viņa atteica interviju, tāpēc bija ātri jāizdomā kas cits. Kolēģe ierosināja uzrakstīt par stepu. Tā es intervēju stepa dejotājus, sadraudzējos ar viņiem un pēc kāda laika nolēmu izmēģināt pati, jo šī deja man likās maģiska - dēļ skaņas un ritma, kas rodas no kāju piesitieniem. Deja un mūzika vienlaikus. Jāatzīst, ka ritms un dažādi sitamie instrumenti mani interesējuši vienmēr, bet attiecībā uz dejošanu (kustību) kopš bērnības biju diezgan kompleksaina un sasaistīta. Deja taču ir emociju paušana uz āru, bet es emocijas centos maksimāli slēpt. Tajā pašā laikā ļoti gribēju atbrīvoties no savas kokainības, un steps bija lielisks veids, kas ļāva pakāpeniski atvērties. Nevis kā daudzās citās dejās, kur uzreiz jāvirmo lielām kaislībām, bet soli pa solim - no brīvības ritmā uz brīvību kustībās.

Annija:Es joka pēc sāku mācīties dejot stepu. Vidusskolas laikā kādā nedēļas nogalē biju aizbraukusi uz laukiem pie vecākiem. Ar mammu sēdējām pie televīzora un stāstīju, kā man iet, proti, eju uz teātra nodarbībām, improvizāciju, apmeklēju kori un vēl ansambli, bet visā šajā aktīvajā ritmā ir rutīna un prasās kaut kas jauns. Tajā mirklī televīzijā rādīja īru grupas "Riverdance" koncertu. Mamma pajokoja: "Nu tad ej dejo stepu!" Es pielēcu kājās. "Jā!" Tajā pat vakarā noskaidroju, kur to var apgūt. Pēc mēneša biju savā pirmajā stepa nodarbībā. Pirmajā reizē man nekas nesanāca, bet tajā mirklī sapratu, ka viss vēl notiks. Šo deju iemīlēju kā savu pēc 2 gadu dejošanas, un tagad tā ir mana lābākā izpausmes valoda. Līdz ar stepa ienākšanu manā dzīvē no jauna ieraudzīju un iemīlēju deju un mūziku. Interesanti, ko es savā dzīvē tagad darītu, ja televizors būtu bijis izslēgts?

Gunta: Salauzu kāju un gulēju slimnīcā. Skatījos uz savām kājām un domāju, cik labi, ka cilvēkam ir kājas un ko tikai viņš ar tām nevar izdarīt! Domāju arī, kas varētu būt vissarežģītā lieta, ko darīt ar kājām. Grūtākais, ko spēju iedomāties, bija stepa dejošana. Un tad nolēmu - varbūt jāpamēģina.

Vienā no uzstāšanās reizēm - Guna (priekšplānā, pa labi), vidū - Annija, pa kreisi - Gunta. Foto no "Soul Tap" arhīva materiāliem.

Ko priekš Jums nozīmē dejot stepu? Kad to darāt, kādas emocijas izjūtat?

Guna: Dejot stepu man, pirmkārt, nozīmē muzicēt un ritma valodā stāstīt mazus stāstiņus. Tā ir īsta bauda, kuru visvairāk izjūtu, improvizējot - kad varu ļauties mūzikai, kas skan, un apspēlēt, izrotāt to ar kāju piesitieniem. Steps ir glābiņš no rutīnas biroja darbā, mana radošās izpausmes zona. Turklāt tā ir izaicinājumu pilna deja, kuru var izzināt un apgūt visa mūža garumā - viemēr būs, kur augt.

Annija: Dejot stepu nozīmē daudz, tā ir kļuvusi daļa no manas dabiskās būtības. Būt mazliet mūziķim, būt mazliet dejotājam, kaut kur pa vidu abiem. Pozitīvs lādiņš pēc katras nodarbības. Dejojot stepu, ir satikts, iepazīts daudz cilvēku, kuru daļa ir kļuvuši arī par labiem draugiem. 

Gunta: Neizsmeļama deja, kuru apgūstot, atklājas arvien plašākas iespējas, tas rada azartu un gandarījumu.

Zinu, ka Jūs daudz uzstājaties. Cik gadu trenējāties, lai nonāktu līdz līmenim, kad nebija kauns parādīt savu mākslu citiem?

Guna: Man šķiet, pagāja aptuveni gads no pirmā treniņa līdz pirmajai kāpšanai uz skatuves un līdz sajūtai, ka tiešām dejoju, nevis vienkārši dauzu kājas pret zemi. Bet tas nenozīmē, ka, trenējoties gadu, divus vai piecus, cilvēks var automātiski saukt sevi par stepa profesionāli un teikt, ka ir pilnībā apguvis šo deju. Tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, tā arī stepa dejotājam vienmēr ir kur augt un attīstīties - gan emocionāli, gan tehniski - apgūt jaunas soļu kombinācijas, trikus, uzlabot dejas ātrumu, ritmiku, improvizācijas prasmes utt. Attīstība atkarīga no motivācijas, dotībām un treniņos ieguldītā darba, tāpēc grūti atbildēt uz jautājumu, cik ilgā laikā var apgūt stepu. Dažs labs pāris gadu laikā var saniegt to, ko cits nespēj, dejojot padsmit gadus.

Kādai publikai uzstājaties?

Guna: Publika ir ārkārtīgi raiba, jo arī pasākumi, kur mūs aicina uzstāties, ir ļoti dažādi. Nejauši garāmgājēji Ielu mūzikas dienā, inteliģenti džeza mīļotāji Klaipēdas džeza festivālā, jaunieši Rīgas klubos, uzņēmēji firmu jubilejās, bērni viņiem speciāli veltītos pasākumos…

Katrā uzstāšanās reizē pielāgojam ģērbšanās stilu, repertuāru, mūziku. Bieži vien pasākumu organizatori vēlas redzēt klasisku stepu, kādu viņi to atceras no vecām filmām. Tad arī dejojam frakās pie klasiskām džeza tēmām un ar sinhronām, plašām roku kustībām. Taču nevajadzētu aizmirst, ka steps var būt pavisam citādāks - mūsdienīgs. To var dejot brīvi, saplēstos džinsos "beatbox" ritmu pavadībā vai kleitā, skanot liriskām saksofona vai ģitāras melodijām. Nav obligāti jākopē 1930.-40.gadu filmu un mūziklu stils. Tā mēs, meklējot un atrodot savu stilu, sadarbībā ar saksofonisti Ingu Meijeri, ģitāristu Marko Ojalu un kontrabasistu Bruno Priekuli esam izveidojušas koncertprogrammu, kurā stepa ritmi savijas ar džeza stilistikā veidotiem populāru skaņdarbu aranžējumiem, kā arī regulāri sadarbojamies ar "beatbox" meistaru Gunchu Beatbox, savos priekšnesumos veidojot "beatbox" un kāju ritmu saspēli. Un priecājamies, ka varam patikt dažāda vecuma publikai.

Stepu var dejot pie dažāda stila mūzikas. Foto no "Soul Tap"  arhīva materiāliem.

Vai esat piedalījušās kādos konkursos, festivālos Latvijā vai ārvalstīs?

Guna: Konkursos neesam mēģinājušas startēt, bet vismaz reizi gadā apmeklējam stepa festivālus/meistarklases ārzemēs, kur dažas dienas ir iespēja mācīties pie augstākā līmeņa stepa meistariem no ASV un citām stepa lielvalstīm, kā arī piedalīties džemos (improvizācijas vakaros) kopā ar dejotājiem no visām pasaules malām. 

Esam piedalījušās stepa festivālā "Tap Motif" Grieķijā, festivālā "Compass Tap Fiesta" Sanktpēterburgā (Krievijā), divas reizes Stokhlomas (Zviedrijā) stepa festivālā, meistarklasēs Berlīnē (Vācijā), "Harlem" festivālā Lietuvā, meistarklasēs Londonā (Lielbritānijā). Tā ir vienīgā iespēja attīstīties, jo Latvijā nav tik augstas raudzes stepa pasniedzēju un dejotāju, kādus var satikt meistarklasēs. Festivāli ir ļoti svarīgi pieredzes apmaiņai un iedvesmai.

Raksturojiet lūdzu stepa dejotāja tēlu...

Guna: Pēc maniem novērojumiem, stepa dejotāji ir spītīgi un mērķtiecīgi. Bieži vien arī nedaudz apmāti ar savu deju. Tas labi redzams tieši festivālos, kad pat starp nodarbībām visi klabina kājas, atkārto iemācītos soļus un runā tikai un vienīgi par stepu. Vēl man šķiet, ka stepa dejotāji ir samērā inteliģenta tauta, varbūt tāpēc, ka steps bez fiziskas piepūles prasa arī aktīvu prāta darbu.  Bet izskata, stila, vecuma ziņā - stepa dejotāji ir visdažādākie.

Vai steps ir arī Jūsu ienākumu avots?

Guna:Steps ir mūsu sirdslieta, kas pamazām nes arī ienākumus, taču nevienai no mums tas nav vienīgais iztikas avots. Es strādāju ziņu aģentūrā, Gunta ir grāmatvede, kura bez stepa aizraujas ar uguns žonglēšanu un sambas ritmiem. Savukārt Annija Rīgas Tehniskajā universitātē izstudējusi apģērbu tehnoloģijas, bet, saprotot, ka viņas aicinājums tomēr ir steps, tagad arvien vairāk pievēršas stepa pasniedzējas darbam. Taču arī šī lieta vēl jāattīsta, jāpiesaista vairāk audzēkņu, lai ar to vien varētu izdzīvot. Domāju, ka steps nav tas mākslas žanrs, kurā darbojoties Latvijā, varētu gūt milzīgu naudu vai slavu. Bet reiz intervijā ar vienu ārzemju mūziķi dzirdēju iedvesmojošu citātu:"Ja tu rūpēsies par mūziku, tad mūzika parūpēsies par tevi. To pašu taču var attiecināt uz stepu!"

Annija: Stepa dejošana ir stūrgalvīgi skaists fanātisms.

Gunta: Viss atkarīgs no tā, cik daudz ieguldi savā personīgajā dejas attīstībā. Tik daudz tā arī dos atpakaļ - gan emocionāli, gan panākumu ziņā un arī materiāli.

Kas ir jūsu skolēni - bērni, pieaugušie? Kādu motīvu vadīti viņiem tāda izvēle?

Annija: Mūsu audzēkņi katrs par sevi ir personība, dažādu profesiju pārstāvji, talantīgi cilvēki ikdienas darbos, kas lēnām iepazīst stepa dejas pasauli. Motivācija ir dažāda. Proti, nav jādejo pārī, jāsagatavo kāds interesants priekšnesums, skanošas pēdas, atnāk līdzi draugam, bet skaisti ir tas, ka viņi paši izvēlas dejot stepu, vai nu redzot kādu no mūsu koncertiem, vai vienkārši meklējot informāciju par stepa dejas nodarbībām internetā. Un ir patīkami redzēt, kā viņi attīstās, mainās, kā viņi iedegas par šo lietu, kā viņi iedvesmojas un dod pozitīvo enerģiju atpakaļ. 

Gunta: Jebkura vecuma. Stepu patīk dejot tādiem cilvēkiem, kuriem ir matemātisks prāts un kuri deju neasociē tikai ar skaistiem tērpiem un pāris kustībām, kuras periodiski atkārto visas dziesmas laikā. Steps patīk tiem, kuriem patīk rakt dziļāk.

Vai ir mūzika, pie kuras stepu nevar dejot?

Guna:Stepu var dejot pie jebkura stila mūzikas, kā arī vispār bez mūzikas. Ir grūti dejot tādas mūzikas pavadībā, kas pati par sevi ir pārblīvēta ar dažādiem ritmiem, jo tad steps ir lieks. Grūti ir arī tad, ja skaņdarba temps ir mainīgs. Bet stila ziņā stepam der jebkura mūzika - sākot no klasiskās un beidzot ar hiphopu. Tikai jāpielāgo ritms.

Man pašai kādreiz šķita, ka stepu dejo tikai pie jautras un ātras mūzikas, jestri lēkājot. Bet, kad pati sāku apgūt stepu un improvizēt, sapratu, ka sevi vislabāk varu izteikt, dejojot tieši pie lēnām un smeldzīgām melodijām, jo tās es vislabāk izjūtu, tās visprecīzāk saskan ar manu iekšējo ritmu un emocijām. Loģiski, ka vislabāk ir dejot pie mūzikas, kas pašam visvairāk patīk. Mums, "Soul Tap", tā ir džeza mūzika.

Kas nepieciešams, lai sāktu dejot stepu? Tās ir kādas konkrētas rakstura īpašības, varbūt īpašs tērps, apavi? Ar ko jārēķinās pilnīgam iesācējam, lai sāktu mācīties šo maģisko deju?

Guna un Annija: Sākot mācīties stepu, noteikti jāapbruņojas ar pacietību, jo sākumposms var likties lēns un mokošs. Paņemot rokās vijoli, neviens uzreiz nekļūst par virtuozu - tāpat arī steps prasa mērķtiecīgus treniņus. Svarīgākās stepa dejotāja īpašības ir muzikalitāte, laba ritma un līdzsvara izjūta, koordinācija, taču, ja kāda no šīm dotībām nav labā līmenī, steps tās palīdz attīstīt. 

Apģērbam, dejojot stepu, nav lielas nozīmes, galvenais pašam justies ērti. Svarīgākais ir apavi, kas apakalti ar bleķīšiem skaņas pastiprināšanai. Gatavas stepa dejas kurpes Rīgā var iegādāties specializētos veikalos. To cena ir ap 45 latiem. Izvēle Rīgas veikalos gan nav liela, bet dejošanas sākumposmam šīs kurpes ļoti labi der. Daudz plašāks kurpju klāsts pieejams ārzemju interneta veikalos, kur var atrast lētākus variantus, kā arī ļoti augstas kvalitātes stepa apavus. Jārēķinās gan, ka arī to cena būs augstāka - 100 Ls un vairāk. Bet iesākumā nav nepieciešams veikt tik lielas investīcijas, jo vispirms jāsaprot, vai tā tiešām ir deja, ko gribi dejot. Stepa kurpes parasti kalpo vairākus gadus. Pāris gadu laikā var nodilt bleķi, taču tos iespējams nopirkt atsevišķi un nomainīt. 

Nodarbībās pie "Soul Tap" ir iespēja izmantot mūsu krājumos esošos stepa apavus. Ja nebūs atbilstoša izmēra, tad gan kurpes vēlams uzreiz iegādāties pašam.

Gunta: Nepieciešama pacietība, jo paies laiks, kamēr apgūs tehniku un, to apgūstot, nebūs sajūta, ka tu dejo. Iespējams, paspēsi sev vismaz pārdesmit reižu pajautāt, vai man to vispār vajag? Stepa kurpes sākumā mēs dodam pašas, mums ir diezgan liels izmēru arsenāls. Vēlāk, kad cilvēks ir sapratis, ka vēlas turpināt stepa apguvi, viņš arī pats sagribēs savas personīgās stepa kurpes, ar kurām dejot, lolot un rūpēties. Annijai kurpes ātrāk nolietojas. (Pasmaida, bet nepaskaidro, kādēļ kolēģei apavi nodilst ātrāk). Ja nedejo pa betoniem un asfaltiem, tad tik ātri nemaz nenolietojas, tikai jāuzmana skrūves, jo tās gan mēdz izskrūvēties.

Stepa dejošanai nepieciešams vien ērts apģērbs un īpašas kurpes. Foto no "Soul Tap" arhīva materiāliem.

Vai stepa dejotājiem ir kāds īpašs dzīvesveids, domubiedru grupa? Ko jūs darāt kad nedejojat stepu? Dejojat stepu?

Guna: Tāda īpaša dzīvesveida laikam nav, ja nu vienīgi ikdienu krāšņāku padara mēģinājumi un koncerti. Ar laiku var izstrādāties tā sauktais profesionālais kretīnisms, kad ikdienas skaņās saklausi ritma zīmējumus vai arī, gaidot trolejbusu, sāc dauzīt kājas pret zemi, domājot, ka neviens nepamanīs… Man personīgi piemīt slimīga īpašība, ieejot telpā, momentā novērtēt grīdas segumu - tā piemērotību stepa dejošanai. 

Domubiedrus satiekam stepa festivālos, kur tiešām jūtamies kā viena liela, starptautiska stepa ģimene. Ar festivālos iegūtajiem draugiem kontaktus turpinām uzturēt sociālajos tīklos, kur varam sekot līdzi, kā nu kuram kurā pasaules malā iet… Bet ikdienā "Soul Tap" ir viena maza, bet lieliska domubiedru grupa, kas kopā mēdz gan smieties, gan raudāt, cept kūkas, iet uz kino, dzert vīnu, rīkot mājas ballītes, strīdēties, salabt… un kalt arvien jaunus plānus.

Annija: Jā, es dejoju stepu veikalu rindās un mācu arī skolēniem darīt tāpat. Vienreiz darbā, stāvot un gaidot klientus, situ ritmu, griežos ap asi, pienāk pensionārs un prasa, vai man auksti, uz ko atbildu, ka nē, trenējos. Šis pasmaida.   

Gunta: Visur sadzirdēt ritmus - dabā, industrijā. Veikalā kases skenētāja pīkstienos utt. Stepa dejotājiem ļoti patīk sava sabiedrība, jo tas ir kaut kas vienojošs un oriģināls, kas ir tikai viņiem. Kad stepa dejotāji nedejo, jā, viņi dejo stepu - domās, dzirdot mūziku.