Bailes no vecuma

„Tas ir ļoti individuāli,” psihoterapeits turpina, "iikviens no mums taču saticis salīdzinoši jaunus cilvēkus, kuriem trīsdesmit vai nedaudz vairāk gadu, bet kuri atstāj veca cilvēka iespaidu un tā arī izturas. Tāpat kā noteikti katrs zinām cilvēkus, kam jau septiņdesmit vai pat astoņdesmit, bet, ar kuriem tiekoties, tas aizmirstas, jo viņi ir pilni enerģijas un dzīvesprieka.”

Nežēlīgais spogulis

Pirmais, kas liecina, ka novecojam, ir mūsu āriene — ķermenis, seja. Tātad pie visa vainīgs spogulis. Uzskata, ka atšķirībā no sievietēm vīrieši tam nepievērš uzmanību. Nav taisnība! Ari vairākums vīriešu vismaz reizi dienā skatās spogulī, un, tā kā tas parasti notiek no rīta, tad pēc četrdesmit, vēl vairāk pēc piecdesmit, pret to, ko tur ieraugi, rodas zināmas pretenzijas. Tā vien gribas iesaukties — kam pieder šis mūlis! Iespējams, sievietēm ir līdzīgi, bet viņu rīcībā ir vesels arsenāls, kā ieraudzītos defektus likvidēt. Tas gan prasa vairāk laika, tomēr viņas spoguli var piemānīt vieglāk nekā vīrieši. Tik tālu par spoguli, bet pēc tam.

Kad esam saposušies un padzēruši kafiju, dodamies uz darbu. Vēlams nevis automašīnā, bet ar velosipēdu. No savas pieredzes (es uz darbu ar velosipēdu braucu no aprīļa līdz oktobrim atkarībā no laika apstākļiem) varu teikt, ka tad ir pavisam cita sajūta.

Pēc četrdesmit, vēl vairāk pēc piecdesmit, pret to, ko tur ieraugi, rodas zināmas pretenzijas. Tā vien gribas iesaukties — kam pieder šis mūlis!

 Tomēr, pametot māju, mēs sastopamies ar citiem atgādinājumiem, ka vairs neesam jauni. Viens no tiem ir cilvēki, kas sava vecuma, sliktā materiālā stāvokļa, kādas slimības vai alkoholisma dēļ atrodas it kā ārpus sabiedrības. Un paši zinām, ka tie skati nav nekādi patīkamie. Var jau izlikties neredzam, tomēr reizēm prātā iešaujas doma — ja nu ar mani notiek kaut kas līdzīgs, ja nu arī es saslimstu, ja nu notiek kāda nelaime, ja nu es kļūstu nevienam nevajadzīgs.

Otrs, kas mums nepārtraukti atgādina, ka novecojam, ir sabiedrībā valdošais jaunības kults. Ar reklāmu un masu mediju starpniecību mums mēģina uzspiest, ka pasaule pieder nevis vienkārši jauniem vai vienkārši skaistiem cilvēkiem, bet jauniem un ļoti skaistiem cilvēkiem. Daudzi jaunieši šo mākslīgi radīto stereotipu pieņem par savas dzīves modeli. Viņu izpratnē sabiedrība dalās divās pretējās nometnēs — jaunos un vecos Tie, kam pāri trīsdesmit, jau ir vecie. Savukārt viena daļa no jauniešiem pret šo vecāko paaudzi izturas klaji nicīgi. Viņiem nav laika gaidīt, kamēr tas tantuks (tantukam varbūt tikko piecdesmit, bet man, neskatoties uz vecumu, šis apzīmējums šķiet ļoti nicīgs) tiks pāri ielai. Viņus kaitina onkulltis (kurš patiesībā ir vīrs spēka gados), kas tiem maisās pa kājām. Tā ir klaja necieņa pret vecākiem cilvēkiem. Lai gan domāju, ka šai jauniešu daļai, kas pauž tādu necieņu, ir kaut kādas neatrisinātas problēmas. Vai nu konflikts ģimenē, vai naids pret vecākiem!

Tomēr tas viss mums nepārprotami vēsta, ka tikmēr, kamēr esi jauns, neatkarīgi no tā, ko dari, cik labs vai ļauns, gudrs vai dumjš esi, ar tevi viss ir kārtībā. Bet līdzko vairs neesi tik jauns, kļūsti šiem jaunajiem un veiksmīgajiem par traucēkli. Un, ja šo vēstījumu sadzird, tas izklausās šausmīgi un nevar mūs neietekmēt.

Trīsdesmit gadu baiļu vai pilnvērtīga dzīve

Un tātad, summējoties gan tam, ko mums vēsta spogulis, gan tam, ko sabiedrība, mēs sākam baidīties. No slimībām, no tā, ka nevienam vairs nebūsim vajadzīgi, no vientulības, no nespēka, no trūkuma... Turklāt tam visam klāt nāk vēl viens faktors. Jaunībā un pat vēl četrdesmit gadu vecumā mums ir milzums iespēju. Mēs varam mainīt profesiju, dibināt jaunu ģimeni, sākt visu no sākuma... Ir gan izglītības, gan karjeras iespējas, un var pat sapņot itin rožainus sapņus, kaut arī tiem nav īsti seguma. Tomēr tas rada ilūziju, ka viss vēl priekšā. Bet jo tālāk, jo iespēju kļūst mazāk. Līdz brīdim, kad saproti, ka no vilciena, kurā brauc, vairs nav iespējams izkāpt. Nē, izkāpt jau var. Tikai kas notiks tālāk? Pārkāpjot piecdesmit gadu slieksni, cilvēks vairs nevar teikt — man viss vēl priekša. Te arī ir tā lielākā kļūda, ko pieļaujam. Atskārstot, ka nav šīs izvēles brivības, mēs krītam otrā galējībā, iedomājoties, ka tagad nekasmums vairs nav priekšā. Bet ari tā taču nav. Jā, mums vairs nav viss. Tomēr mums ir ļoti daudz kas. Mums vēl jādzīvo divdesmit, trīsdesmit, iespējams, pat vairāk gadu. Vismaz trešdaļa mūža. Un tad nu katram pašam jāizvēlas — vai šo trešdaļu mūža pavadīt bailēs no vecuma un līdz ar to pazaudēt arī visas iespējas, ko laiks mums atvēlējis. Vai arī dzīvot pilnvērtīgi, izmantojot to, ko dzīve mums atvēlējusi un spēj dot.

Stūre ir katra paša rokās

„Jā. Bet ja nu es saslimstu,” man reizēm saka.

Cilvēki visvairāk baidās saslimt un palikt vieni. Vārdu sakot, nonākt situācijā, kad kļūst bezpalīdzīgi. Es parasti atbildu ar pretjautājumu: „ Pasakiet, kāpēc lai tas notiktu tieši ar jums?”

Protams, tas ir vājš mierinājums. Tāpēc paskatīsimies uz to citādi. Katru dienu tūkstošiem cilvēku sēžas pie automašīnu stūres. Jā, protams, notiek avārijas. Reizēm tajā kāds iet bojā, bet vai tāpēc cilvēki nebrauc ar automašīnām? Brauc un brauks. Galvenais, ka stūre ir viņu rokās. Jo tad cilvēks pats var izvēlēties, kā un kur braukt. Ātrāk, lēnāk, uzmanīgāk, ne tik uzmanīgi. Tieši tas pats attiecas arī uz vecumu. Svarīgi neizlaist šo stūri no rokām. Bez šaubām gadi nosaka savu... Mēs vairs neesam tik veikli, kā agrāk, bet mēs varam parūpēties par savam vecumam atbilstošām fiziskām aktivitātēm. Tas pats attiecas uz citām jomām — veselību, uzturu, ārējo izskatu... Protams, tam nepieciešama zināma piepūle.

Tas, ka tu esi vecs, taču nenozīmē, ka tev jāstaigā nezin kādos kankaros un bez zobiem! Un, ja meita, piemēram, saka - mammu (vai tēti), tev vajadzētu nopirkt jaunu mēteli, tad nevajag viņai atbildēt: „Nu ko tad vairs man...”

Bet tas, ka tu esi vecs, taču nenozīmē, ka tev jāstaigā nezin kādos kankaros un bez zobiem! Un, ja meita, piemēram, saka - mammu (vai tēti), tev vajadzētu nopirkt jaunu mēteli, tad nevajag viņai atbildēt: „Nu ko tad vairs man... Man jau neko vairs nevajag, es jau esmu vecs.” Labi, reizēm tā varbūt ir koķetēšana ar savu vecumu. Bet pakoķetēt var vienreiz, otrreiz... Ja tas notiek nepārtraukti, tad pārējie tik tiešām arī sāks jūs uzskatīt par vecu. Nākamais solis ir — es jau neko vairs nevaru dot, tāpēc nevienam neesmu vajadzīgs (nezin kāpēc cilvēki ar došanu saprot tieši šo materiālo vērtību došanu. Nauda, mantas... It kā pieredze vai padoms nebūtu nekas), es tikai visiem esmu par apgrūtinājumu. Vēl soli tālāk nāk klasiskais — un tad man vairs nebūs neviena, kas pasniedz ūdens glāzi. Ja jūs nepārtraukti sūdzēsieties un žēlosieties par savu vecumu, līdz apkārtējie vairs nesapratīs, kad tiešām nepieciešama palīdzība, kad tā ir koķetēšana un kad vienkārši ieradums, tad beigās tik tiešām var gadīties, ka nav kas to ūdens glāzi pasniedz.

Lai cik tas banāli izklausās, bet mēs katrs tiešām esam tik veci, cik veci jūtamies. Savukārt tas, kā mēs protam ar šo savu vecumu sadzīvot, nosaka apkārtējo attieksmi.

Atgriežoties pie tā, ar ko es sāku — cilvēka ķermenis neapšaubāmi ir milzīga vērtība. Novecojot mēs šo vērtību neatgriezeniski zaudējam. Būtu muļķīgi to noliegt. Bet tā nav vienīgā mūsu vērtība. Ķermenis vēl nebūt nav viss!

Es neesmu reliģiozs, tomēr reizēm ieteiktu palasīt Svētos rakstus, un šoreiz es domāju Zālamana pamācības. Kas tad šajās pamācībās ir tā lieta, kura vērtīgāka par zeltu un pērlēm? Tā ir gudrība. Un gudrība nāk tikai ar gadiem. Un gudrība nekādi nevar būt apgrūtinājums.

Psihoterapeita Jura Blumberga stāstījumu pierakstīja Aivars Kļavis

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu labākajiem gadiem 40plus.