7 lietas, kas jāapēd oktobrī. Iesaka Lolita Neimane

Pastila

Kāpēc: veikalos nopērkamas tepat Latvijā ražotās – dzērveņu, ķirbju, rabarberu, upeņu vai ābolu. Sastāvs visām vienāds – ogas vai augļi, cukurs un olu baltums. Ne tikai labi garšo (atgādina mīkstus īrisus), bet arī glīti izskatās! Interesanti, ka našķis ar francisko nosaukumu radies Krievijā – to uzgudrojuši Kolomnas iedzīvotāji un receptes noslēpumu sargājuši veselus 100 gadus. 

Sākotnēji pastilu gatavoja tikai no divām sastāvdaļām – āboliem un medus, un to varēja lēni izkaltēt tikai uz īsta krievu mūrīša. Pagatavošana bija visnotaļ sarežģīta – masu diennaktīm putoja un maisīja dzimtļaužu meitenes. Pastila bija firmas kārums rakstnieka Ļeva Tolstoja muižā. Tikai krietni vēlāk, 19. gadsimta sākumā medu aizstāja ar pūdercukuru un pievienoja olas baltumu. Šī novatoriskā ieviesuma autori ir franči, izveidojot vieglāk pagatavojamu un stingrāku masu. 

Kā: pastilu var pagatavot arī mājās, piemēram – no Kaukāza plūmēm. 1 kg plūmju biezeņa liek uz lēnas uguns nepiedegošā traukā un maisot pakāpeniski, nelielām porcijām, pievieno 1 kg cukura. Karē, kamēr masa samazinās gandrīz uz pusi. Izklāj uz pannas pergamentu, ieziež to ar augu eļļu un klāj 2 cm plānā kārtā plūmju masu. Žāvē siltā cepeškrāsnī. Izkaltušo pastilu griez strēmelēs un sarullē, tad šķēlē „rozītēs”. Gatavās konfektes liek stikla traukā un aizvāko.

Klepus ārstēšanai nudien labi derēs medus ar pienu vai rutku sulu - rutkam nogriež augšējo daļu kā „vāciņu”, izdobj, ieliek divas ēdamkarotes medus un ļauj izvilkties sulai. 

Piena olbaltumu dzēriens 

Kāpēc: piena olbaltuma dzēriens pagatavots no siera suliņām, ar ultrafiltrācijas palīdzību atdalot vērtīgās olbaltumvielas – to produktā ir veseli 9%, taču tauku – tikai 1%. Tas ir gluži neticami, jo garšas ziņā, pēc faktūras un krāsas dzēriens ir gluži kā saldais krējums! Labā ziņa tievēt gribētājām! 

Dzērienam ir augsts glutamīnskābes saturs, tādēļ šis piens derēs aktīva un sportiska dzīvesveida mīļotājām un brīžos, kad jāatgūst spēki pēc slimošanas. Jo glutamīnskābe stiprina imunitāti, savukārt augstais zaroto aminoskābju saturs (leicīns, izoleicīns, valīns u.c.) veicina muskuļu augšanu. No minerālvielām visvērtīgākais pienā ir kalcijs. Dienas deva ir 1200 mg, no tiem 80% mums būtu jāuzņem ar piena produktiem. Kādēļ ne ar šo? 

Kā: lai gan ar piena olbaltuma dzēriena palīdzību pagatavojams neatkārtojams kartupeļu biezenis, ar to izdodas arī vislieliskākais diētiskais deserts – saldos augļus vai ogas (banānus, mango, persikus, aprikozes, avenes, mellenes) sablendē ar šo dzērienu. 

Pētersīļi 

Kāpēc: zaļumi pie mums novācami un ēdami līdz pat pirmajām salnām. Tomēr pētersīļu dzimtene ir saulainā Grieķija. Senie grieķi tos gan pārtikā nelietoja, bet uzskatīja par svētu augu, no kā darināja vainagus. Taču velti viņi tos neēda, jo tā ir īsta vitamīnu un minerālvielu krātuve. 100 gramos zaļumu ir aptuveni divu dienu C vitamīna deva, (4 reizes vairāk nekā citronā), arī A vitamīna deva atbilst divām dienām (aptuveni tikpat daudz kā par karotīna karali uzskatītajā burkānā)! Vēl pētersīļos ir B1,B2, PP, E, kā arī magnijs, dzelzs un kalcijs. 

Tautas medicīnā pētersīlis izsenis lietots urīnceļu slimību, žultsakmeņu ārstēšanā, redzes nostiprināšanā un citās kaitēs. Tas izslavēts kā skaistumkopšanas līdzeklis – palīdz pret pinnēm, ādas novecošanu, spējot atjaunot pat maigo ādu ap acīm. 

Kā: pētersīļu sulai ir ļoti spēcīga iedarbība, tādēļ to nevar dzert tīrā veidā – atjauc ar burkānu un seleriju sulu. 

Selerija 

Kāpēc: ieceļojusi no Vidusjūras valstīm, kur tā joprojām sastopama kā savvaļas augs. Senajā Grieķijā to uzskatīja par maģisku zāli, kas spēj uzturēt jaunību un kaisli. Taču arī šodienas ļaužu acīs tai piemīt visai brīnumainas spējas – patiesi, selerija ir vērtīga no „matu galiem līdz pat papēžiem”. Tai ir zema kaloritāte – tikai 18 kcal un vienlaikus bagātīgs minerālvielu un vitamīnu saturs: cinks, kālis, kalcijs, fosfors, magnijs, B,PP,E, A vitamīni un ēteriskās eļļas. Savukārt selerijas saknē tā vien čum C vitamīns. 

Selerijas spēj regulēt arteriālo spiedienu, nostiprināt imūno sistēmu, to iesaka kuņģa – zarnu trakta un urīnizvades sistēmas saslimšanas gadījumos un vēl, un vēl – visu pat nenosaukt! Tās pat var iespaidot garastāvokli un mazināt stresu. Tā kā šiem zaļumiem piemīt spēja izvadīt sārņus, selerijai jābūt ikvienas tievētājas ēdienkartē. 

Kā: pretaptaukošanās profilaksei. Vielmaiņas un gremošanas ierosināšanai pusstundu pirms ēšanas izdzer divas tējkarotes selerijas sulas. 

Vieglas vakariņas nodrošina „Slaiduma salāti”: uz rupjās rīves sarīvē selerijas sakni, burkānu, redīsus, iemaisa karoti augu eļļas un citronu sulu. 

Nedēļa ar seleriju salātiem pusdienu vietā. Vārītu burkānu, gurķi un cieti vārītu olu, seleriju kātus sīki sagriež un atjauc ar jogurtu bez piedevām. 

Seleriju zupu pusdienās vari ēst pamīšus salātu vietā: novāri sagrieztu kartupeli. Nelielā eļļas daudzumā sasutini rīvētu burkānu un seleriju sakni (vai kātus). Kad kartupeļi jau teju gatavi, pievieno burkānus un seleriju. Bagātini zupu ar piestā saberztiem riekstiem un ķiploku. 

Tomāti 

Kāpēc: 1820. gada 26. septembrī pulkvedis Roberts Gibons Džonsons paziņoja, ka izēdīs veselu grozu tomātu tieši iepretim Salemas (ASV) tiesas ēkai. Milzu pūlis sapulcējās, lai nolūkotos, kā viņš mirs mokošā nāvē. Taču pulkvedis ne tikai neizdvesa pēdējo dvašu par prieku pilsētas iedzīvotājiem, kas apsprieda viņa bēru sarīkošanas nianses, bet pat pēc pēdējā tomāta notiesāšanas bija lieliskā omā un pie labas veselības. Nu gan bez tiem nav iedomājama neviena gardēža virtuve! 

Eiropā tomāti ieceļoja no Amerikas. Gluži neticami, ka tos uzskatīja par indīgiem un tādēļ izmantoja tikai kā dekoratīvos augus. Itāļi tos dēvēja par pomo d’oro (zelta āboliem), franči – pomo d’amore (mīlas āboliem, jo uzskatīja par afrodīziju). Tomātu sarkanā krāsa nav tikai glītumam, tā nosaka arī veselīgumu. Karotonoīdu komplekss – īpaši pigmenti – labvēlīgi iespaido organismu un darbojas kā pretvēža profilakses līdzeklis. Tomātos ir daudz likopēna, tie satur daudz A un C vitamīna un ir bagāts ar mikro un makroelementiem. 

Kā: interesanti, ka pats pirmais ēdiens, ko pagatavoja no tomātiem, bija mērce – augļus saspaidīja, pievienoja sāli, piparus, smaržīgus zaļumus un notiesāja kā piedevu. Taču tas ir pārāk vienkārši, tādēļ iesakām pagatavot tomātu salātus: sagriez 230 g spinātu, 1 avokado, 125 g svaigu šampinjonu, 200 g brinzas un pievieno ķirštomātu pusītes. 2 ēdamkarotes olīvu eļļas sajauc ar ēdamkaroti citronu sulas vai etiķa un sāli, cukuru pēc garšas. Iemaisi salātos. 

Medus 

Kāpēc: vissenākais saldais kārums. Svaigi sviests tas ir īpaši aromātisks, bet rudenī – viens no populārākajiem dabas līdzekļiem cīņā pret saaukstēšanos. Tas ir arī brīnišķīgs kosmētikas līdzeklis. Vien jāzina, ka medus mēdz izraisīt alerģiju. Turklāt tas nebūt nav diētisks produkts. Daudziem šķiet, ka, ja jau dabiskas izcelsmes, šis cukurs atšķirībā no rafinētā ēdams bez sāta un prāta! Arī medus ir ogļhidrāts, kas, apēsts vairāk nekā dažas karotes dienā, glīti nogulsnējas dekoratīvās tauku krokās. 

Senie ļaudis medu uzskatīja par „Dievu ēdienu”, ar kuru viņiem dāvāta nemirstība. Varbūt tieši tādēļ daudzi to grib lietot zāļu vietā, ja gadās sasirgt? Klepus ārstēšanai nudien labi derēs medus ar pienu vai rutku sulu - rutkam nogriež augšējo daļu kā „vāciņu”, izdobj, ieliek divas ēdamkarotes medus un ļauj izvilkties sulai. 

Kā: izmēģini mājās pati pagatavot austrumu saldumu – halvu. Apcep 500 g valriekstu un, paberzējot plaukstās, attīri no miziņas. Medu izkarsē uz pannas. Pārbaudīt, vai tas gatavs, vari tā: iepilini vienu pilienu aukstā ūdenī – ja tas sacietē, lieta darīta! Noņem medus masu no uguns, iejauc riekstus. Kamēr halva vēl karsta, žigli lej to piemērotā, ar eļļu ieziestā traukā un ļauj sacietēt. Ja vēlies viendabīgāku halvas masu, riekstus vari saberzt piestā. 

Dārzeņu kokteiļi 

Kāpēc: lai dārzeņus saēstos līdz ūkai. 

Kā: 

Ābolu – gurķu limonāde 

150 g ābolu, 30 ml cukura sīrupa vai medus, 15 g svaigu piparmētru, 150 g gurķu sasmalcina blenderī. Lejot glāzē, pievieno nedaudz gāzētā ūdens. 

Oranžais brīnums 

Svaigi spiestas burkānu, seleriju kātu un ābolu sulas (75 g no katras) sajauc blenderī. Pēc garšas pievieno cukura sīrupu vai medu. 

Mohito ar pipariem 

150 g paprikas, 15 g piparmētru, 20 g laima sablendē vai sīki sasmalcina, pievieno saberztu ledu, ēdamkaroti ruma  un 50 – 70 ml gāzēta ūdens. 

Zaļā lēdija 

Sablendē 60 g gurķa un 15 g piparmētru, pievieno 20 ml citrona sulas ēdamkaroti apelsīnu liķiera un 30 ml gāzēta ūdens. Pasniedz ar ledu. 

Avots: www.kasjauns.lv

Raksta autore: Aija Ose, žurnāls „Marta”