Celiakija un laktozes nepanesamība. Ko lai ēd?

Gan ārsti, gan speciālisti vēl strīdas vai tas tik tiešām saistīts ar mūsdienu cilvēka dzīves veidu un uzņemto pārtiku, vai vienkārši medicīnas progresu, kas ļauj daudz veiksmīgāk šīs lietas diagnosticēt. Tomēr skaidrs ir tas, ka problēma pastāv un noteiktu iedzīvotāju grupu tā ierobežo viņu ikdienas dzīvē, neļaujot izvēlēties, piemēram, šķietami tik ierastu našķi kā saldējums.
Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, arī ražotājiem paveras arvien jaunas iespējas radīt produktus, kas piemēroti tieši cilvēkiem ar kādām alerģijām vai citām saslimšanām, kas saistītas ar noteiktu produktu vai to sastāvā esošo vielu nepanesību.

Traucēklis – piena laktozes un glutēna nepanesība
Piena laktoze un glutēns, kas visvairāk atrodams graudaugos, ir vārdi, kurus pēdējā laikā visbiežāk dzirdam saistībā ar pārtikas nepanesības problēmu. Kā norāda speciālisti, gan piena, gan glutēna gadījumā iespējams runāt gan par alerģiju, kas iegūta dzīves laikā, gan par nepanesību, kas rodas tādēļ, ka cilvēka organismā netiek ražots nepieciešamais ferments attiecīgi piena laktozes vai glutēna šķelšanai.
Piena galvenās sastāvdaļas ir piena olbaltumi, piena cukurs (laktoze) un piena tauki. Alerģiska mehānisma rašanos izraisa govs piena olbaltumi, kas praktiski visiem cilvēkiem ir pirmā svešā olbaltumviela, ar kuru organisms saskaras un mācās tikt galā. Savukārt piena cukura (laktozes) nepanesība nav alerģija. Tā rodas tāpēc, ka organisms vairs neražo fermentu laktāzi, kas nepieciešams piena cukura šķelšanai. Laktozes nepanesība var būt gan iedzimta, gan tikt iegūta dzīves laikā un kā rāda pētījumi, ar to sirgst aptuveni 30% eiropiešu.

Gan piena, gan glutēna gadījumā iespējams runāt gan par alerģiju, kas iegūta dzīves laikā, gan par nepanesību, kas rodas tādēļ, ka cilvēka organismā netiek ražots nepieciešamais ferments attiecīgi piena laktozes vai glutēna šķelšanai.

Ja par govs pienu kā daudziem cilvēkiem problemātisku produktu, zinām jau diezgan sen, tad par glutēna nepanesību dzirdam salīdzinoši nesen. Vispirms jāuzsver, ka glutēns ir dabiska viela, nevis kāds ķīmiski radīts produkts, dabā tas visvairāk atrodams graudaugos (kvieši, mieži, rudzi), turklāt tas ir labs proteīna avots gan savā dabiskajā formā, gan kā piedeva ēdiena ražošanas procesā. Iespējams tieši tādēļ, ka ražotāji to iecienījuši izmantot kā stabilizatoru plašā ēdienu klāstā, šobrīd problēma ar tā nepanesību saasinājusies.
Alerģija pret glutēnu tiek iegūta dzīves laikā un ir saistīta ar imunitātes problēmām. Savukārt, nepanesību, kas rodas tādēļ, ka cilvēka organismā nav nepieciešamo fermentu tā sašķelšanai, sauc par celiakiju. Tā ir iedzimta slimība, kura nav izārstējama, tiesa – tā var parādīties kā bērnībā, tā arī jau pieauguša cilvēka dzīvē, kad kāds kairinātājs (infekcijas, stresa situācijas, u.tml.) aktivizē par šo īpatnību atbildīgo gēnu. Aprēķini rāda, ka jūtīgums pret glutēnu varētu būt 1% cilvēku, tomēr eksperti norāda, ka liela daļa gadījumu nemaz nav diagnosticēta, jo alerģiskās reakcijas noris ļoti vieglā formā.

Alerģija pret glutēnu tiek iegūta dzīves laikā un ir saistīta ar imunitātes problēmām.

Saldējuma aizvietotājs noteiktai sabiedrības grupai
Pārtikas tehnoloģiju attīstība šodien ražotājiem paver arvien jaunas iespējas īpašu produktu radīšanā, kas piemēroti noteiktām sabiedrības grupām. Šādi pārtikas produkti bieži vien tiek maldīgi uzskatīti par vienveidīgiem un bezgaršīgiem, tomēr inovatīvāko tehnoloģiju galvenā uzvara ir tā, ka arī šie produkti izceļas ar bagātīgām garšas variācijām. Kā Latvijas veikalu plauktos atrodamus produktu piemērus iespējams minēt, piemēram, sojas saldējumu sēriju "TofuLine", kā arī uz rīsu bāzes ražotais saldējumu "R-Ice", kuri ir piemērots gan cilvēkiem ar govs piena, gan glutēna nepanesības problēmām. Šie produkti nesatur pienu, laktozi un glutēnu, turklāt ir 100% augu izcelsmes. Tehniski to iespējams saukt par saldējuma aizvietotāju, tādēļ, ka produkts netiek ražots no tradicionālās saldējuma izejvielas – piena.

Bezglutēna produkti der visiem, kas vēlas notievēt, uzturēt sevi formā. Kāpēc gan parasto miltu vietā neizmēģināt rīsu, griķu vai kukurūzas miltus, kas nesatur glutēnu.

Kādi vēl produkti?

Latvijā pagaidām nav pārāk daudz vietu, kur iegādāties bezglutēna un bezlaktozes produktus. Viena no retajām vietām ir Ekoveikals.lv. Veikala vadītāja Dace Apse stāsta: "Bezglutēna sadaļa mūsu interneta veikalā tapa samērā dabiskā veidā – daudzi ekopreču ražotāji papildus citiem produktiem piedāvā arī bezglutēna produktu līniju, piemēram, "Dove's Farm", "Bauckhof", "Suma", "Werz" u.c. Bezglutēna produktu sadaļu plānojam ar laiku paplašināt, jo tie ir ne tikai produkti, kas domāti celiakijas slimniekiem, bet arī visiem, kas vēlas notievēt, uzturēt sevi formā. Kāpēc gan parasto miltu vietā neizmēģināt rīsu, griķu vai kukurūzas miltus, kas nesatur glutēnu. 

Arī lielā daļā bērniem domātā ekoloģiskajā pārtikā neatradīsiet glutēnu, jo mazuļiem sevišķi līdz gada vecumam ārsti neiesaka lietot glutēnu saturošus produktus."

Kristiāna stāsta, kā viņas ģimenē veicās ar celiakijas ārstēšanu meitai, kura nu jau pusaudze:

"Man meita jau no dzimšanas ļoti slikti ņēmās svarā, lai gan piedzima 4 kg 100 gr. Tas likās aizdomīgi, bet ārsti mierināja, ka meita būs baletdejotāja. Mūsu ģimenē gan tas nav raksturīgi! :)) Tad  3 līdz 4 gadu vecumā ļoti pasliktinājās veselība – sākās pavisam neēšana, nespēks, vemšana, sāpes vēderā, matu izkrišana. Vardu sakot, man likās, ka bērns vienkārši izdziest... Ļoti grūti bija vispār ārstiem ieskaidrot, ka nav labi bērnam ar veselību. Drīzāk likās, ka man jāiet uz trako māju...
Tad kad slimību diagnosticēja, man bija ļoti grūti to pieņemt. Bija ļoti maz informācijas par slimību. Arī apkārtējo cilvēku attieksme bija dīvaina. Vecmāmiņa to ļoti slēpa no citiem, viena no auklītēm mani mierināja, ka nenosodot mani...

Bērns pārstaja iet bērnu dārzā, jo tur neviens nekādu diētu nodrošināt nevarēja un vispār nesaprata, kas tas ir. Auklītēm likās, ka vajag bērnu palutināt, un viņas slepus pirka bulciņas.

Bērns pārstaja iet bērnu dārzā, jo tur neviens nekādu diētu nodrošināt nevarēja un vispār nesaprata, kas tas ir. Auklītēm likās, ka vajag bērnu palutināt, un viņas slepus pirka bulciņas. Līdz ar to it kā palika labāk, bet ik pa laikam meitai bija pasliktinājumi – slimošanas, no kurām varēja tikt vaļā tikai ar sistēmas palīdzību. Bet tā kā mums medicīnā nebija tāda prakse, ka vienkārši var pēc  mammas vēlmas pielikt sistēmu, tad tas vienmēr saistījās ar lielām grūtībam un problēmām.
Nevaru apgalvot, ka mana meita būtu izārstējusies no šīs slimības, lai gan analīzes (kuras arī ir ļoti apšaubāmas), to vairs neuzrāda, domāju, ka viņa vienkārši ir paaugusies, un varbūt celiakija viņu vairs tā nenomoka. Lai gan viņa ir ļoti vāja, un ir dažadas kaulu problēmas, kas arī ir iespējams tāpēc, ka organismā pieiekami neuzsūcas vsas barības vielas."

Inga (29) dalās pieredzē par laktozes nepanesamību:
"Ļoti apsveicami, ka Latvijā pieejami vairāk šādi produkti un ar laiku varēs iegādāties ne tikai bezlaktozes saldējumu, bet arī saldo krējumu, jogurtu, sieru u.c. produktus.
Nav noslēpums, ka parasti šādi produkti ir nedaudz dārgāki, bet salīdzinājumā ar Latviju, tādā Skandināvijas valstī kā Norvēģjā, arī pieaugušajiem ir iespējas saņemt ikmēneša pabalstu, ja tiek konstatēta laktozes nepanesamība.
Diemžēl Latvijā atšķirībā no veģertārisma, kas pašreiz ir modē un līdz ar to iet savu uzvaras gājienu kafejnīcu un restorānu ēdienkartēs uz urrā, tolreance un klientu serrviss attiecībā uz laktozes nepanesamības skartajiem vēl ir bērna autiņos.
Rīgā nav NEVIENA kafejnīca, kur varētu dabūt kafiju ar bezlaktozes pienu vai sojas pienu. NEVIENA!!! Kamēr Skandināvijā tādas ir uz katra stūra. Tas nebūtu nekas ārkārtējs un biznesu graujošs pasākums – iegādāties vienu sojas vai bezlaktozes piena paku un turēt to pa ķērienam, bezlaktozes pienā nav piena cukura tas sarūgst ne tik ātri kā parastais piens, tāpēc nevajadzētu baidīties par vajadzību katru dienu iegādāt jaunu paku.

Diemžēl realitāte Latvijā ir tāda, ka lielākoties restorānu, kafejnīcu personāls ieplešs acis un samulsuši novelkt, ka, nē, diemžēl nav.

Tas drīzāk ir attieksmes jautājums, nevis papildus izdevumi, jo pavisam normāli ir par sojas vai belzktozes pienu pie kafijas paprasīta nelielu papildus samaksu, kas sedz izdevumus.
Diemžēl realitāte Latvijā ir tāda, ka lielākoties restorānu, kafejnīcu personāls ieplešs acis un samulsuši novelkt, ka, nē, diemžēl nav.
Paldies "Apsaras tējas namiņa" meitenēm, kuras piedāvāja – ja atnesīsies savu bezlaktozes pienu, mēs uztaisīsim jums tādu kafiju, kā vēlaties. Bet vislielākais fuj "Double Caffe", kur reiz, kad paskaidroju, ka man ir laktozes nepanesamība, tomēr saņēmu karsto dzērienu ar putukrējuma kluci virsū un pēc mana aizrādījuma oficiante nicīgi novaikstījās un, ejot prom, izmeta: "Es atvainojos, ja!" Pēc brīža šī pati jaunā lēdija atnesa man to pašu dzērienu kurā peldēja duļķainas putukrējuma atliekas, atgādinot daudzreiz lietotu traukūdeni.
Rodas jautājums – vai tiešām mēs sākam izturēties toleranti pret citu trūkumiem tikai tad, kad paši personīgi ar to saskaramies, vai tomēr esam spējīgi par nelieliem papildus izdevumiem un plānošanu ieviest ēdināšanas sfērā lietas, kas ir tikai pašsaprotamas mūsdienīgā, attīstītā Eiropas valstī."

Raksta publicēšanu atbalsta www.ekoveikals.lv