Es drīzāk nosprāgšu, nekā būšu resna! Kā palīdzēt māsai, kurai ēšanas traucējumi?

Māsas stāsts: "Runa nav par mani pašu, bet par manu māsu. Patlaban viņai ir 25 gadi, bet problēmas sākas jau sen atpakaļ... Esam no nelielas pilsēteles, ģimenē 2 bērni - es un jaunāka māsa. Esam līdzīga vecuma. Māsas problēmas sākās jau skolā. Viņa nekad nav bijusi resna, bet dūšīga. Par to viņu skolā daļa klases zēnu apsmēja. Un, redzot, ka māsu tas sāpina, viņi to darīja arvien intensīvāk. Vecāki mēģināja runāt ar klases audzinātāju, ar šo zēnu vecākiem, bet rezultātu nebija nekādu – nezinu, kāpēc, bet audzinātāja aizstāvēja tos puišeļus, jo, redz', viņi ir no problemātiskām ģimenēm, hiperaktīvi, bet ne ļauni. Bērnu vecāki arī tik bezspēcībā plātīja rokas - mēs parunāsim, gan jau viņiem paries - tak pubertātes vecums. Es pati ar tiem puišeļiem arī runāju, jo atšķirībā no māsas, biju salīdzinoši populāra meitene skolā. Bet rezultātu nebija. Arī vecāki to kaut kā palaida pašplūsmā, tik teikdami māsai, lai neņem galvā utt. Māsa nekad nav bijusi liekas uzmanības cienītāja, vairāk tāds mājas bērns - mierīga un ļoti mīlēja mācīties. Uz tusiņiem negāja, modei nesekoja, labi jutās tik tuvu un labi pazīstamu cilvēku lokā vai vispār viena pati, līdz ar to man nav nekādu šaubu, ka ne viņa izraisīja šo apsmiešanu, jo viņa pēc dabas ir ļoti kautrīga un parasti nevēlas krist acīs.

Papildus visam, viņa dzer diena n-tās krūzes kafijas, maz guļ koledžas mājasdarbu dēļ, ārā no mājas iziet tikai, lai aizbrauktu uz skolu vai uzpīpētu. Vārdu sakot - neveselīgs uzturs, nenormāli maz kustību, maz miega un smēķēšana.

Beidzot pamatskolu, viņa vēlējās vidusskolā iet citur - citā pilsētā, ko vecāki arī noorganizēja. Tur gan atmosfēra klasē bija pavisam cita, neviens viņu neaizskāra. Bet ļaunums jau bija nodarīts. Nezinu, kas tieši viņai "galvā saslēdzās", bet pamīšus ar cītīgo mācīšanos un kautrēšanos no lielam cilvēku masām (skolā pusdienas ēst viņa negāja, kaut gan visiem teica, ka to jādara), viņai nekad nebija laika ēst - tā viņa pati apgalvoja. Ja akurāt bija kaut kas pagatavots, tad viņa paēda, bet, lai pati kaut ko gatavotu - nekad, jo ēdiens dara resnu un ir "ļaunums pasaulīgais". Tā pamazām, gadu no gada, viņa pieradināja sevi ēst ar vien mazāk un mazāk, līdz tagad mēs, visa ģimene, esam nu jau nobijušies par to, kas notiks tālāk. Mamma ir mēģinājusi viņu vest gan pie ārstiem (uztura speciālistes, psihologa utt.), bet jēgas nekādas. Paskatoties uz māsu, mani pārņem šausmīgas sajūtas. Viņa ir palikusi ne vien tieva, bet kaulaina. Ņemot vērā, ka organisms uzņem maz vitamīnu, āda uz viņas karājas, jo nomesti savi 25-30 kg noteikti. Tagad viņa ir apmierināta, apgalvo, ka tagad sev patīk un ka vajag vēl kādu kg nomest - ja nu kas, drošībai, ka tiešām nav resna. Uzturā viņa jau gadu no gada lieto katru dienu vienu un to pašu - brokastis pica ar kafiju, pusdienas neēd, vakariņās makaroni ar malto gaļu vai krāsnī cepti fri kartupeļi ar kotleti. Šad tad vakarā uzkož kādu Twix(iņu). 

Viņu tā izkāmēšanas ideja ir ne vien fiziski sabeigusi, bet arī garīgi - viņa ir agresīva, mūžīgi neomā, bļauj un ārdās par katru sīkumu.

Cik mēs neesam saukuši viņu ēst, prasījuši vai nav kas tāds, ko varam pagatavot, kas viņai garšo, vienmēr pretī saņemam paaugstinātā un niknā tonī atbildes, ka viņai riebjas ēst, lai liekam mieru. Papildus visam, viņa dzer diena n-tās krūzes kafijas, maz guļ koledžas mājasdarbu dēļ, ārā no mājas iziet tikai, lai aizbrauktu uz skolu vai uzpīpētu. Vārdu sakot - neveselīgs uzturs, nenormāli maz kustību, maz miega un smēķēšana. Cik nav runāts, viss velti. Jebkuri mēģinājumi apelēt pie veselā saprāta beidzas ar skandālu - māsa visus izlamā un aizcērt aiz sevis durvis. Atceros, ka viņa agrāk baidījās iebilst vai strīdēties ar krustvecākiem, bet pēdējo reizi, kad viņi atļāvās aizskart ēšanas tēmu, viņa tādu skandālu sarīkoja, ka vecāki nezināja kur likties aiz kauna. Viņu tā izkāmēšanas ideja ir ne vien fiziski sabeigusi, bet arī garīgi - viņa ir agresīva, mūžīgi neomā, bļauj un ārdās par katru sīkumu. Nav viņa neko teikusi par pašnāvību un to nekad sev arī nenodarītu, kaut vai tādēļ vien, ka viņai nepietiktu drosmes. Bet katru reizi, kad kāds piemin viņas svara problēmas, izskan tādas replikas kā "Es drīzāk nosprāgšu, nekā būšu resna". Mums ir bail, ka tas nepaliek neatgriezeniski un ka kādu dienu vecāki, pārnākot mājās viņu atrod bez dzīvības. 

Visas ģimenes vārdā vēlos lūgt padomu - ko mums darīt, kā palīdzēt, kā izglābt māsu? Viņai ir 25 gadi, līdz ar to viņa skaitās pieaudzis cilvēks. Vai vispār var viņu kādā veidā piespiest ārstēties, jo viņa neatzīst to, ka viņas neēšana un neveselīgais dzīvesveids ir viņas problēma, viņa lepojas par katru nomesto kilogramu un cauri ādai spīdošo kauliņu. Es domāju, ka šī problēma ir aktuāla ne vien manai ģimenei, bet daudzām latviešu ģimenēm, kas pārdzīvo par savu "rada gabalu", kuru nevar ietekmēt ar sarunām par viņas dzīvesveida kaitīgumu un ietekmi uz organismu vai kā mazgadīgu bērnu "aizvilkt" pie daktera."

Atbild uztura speciāliste Ksenija Andrijanova:

“Aprakstītā problēma prasa daudzpusīgu pieeju - ārstēšanas procedūrā nepieciešams iesaistīt gan psihoterapeitu, gan uztura speciālistu, gan citus veselības aprūpes speciālistus - ginekologu, endokrinologu, arī citus ārstus, jo ir liela iespēja, ka Jūsu māsa ir nodarījusi savai veselībai lielu kaitējumu, iespējami nopietni uzturvielu deficīti.

Pirmkārt, jāvēršas pie psihoterapeita, kas cīnīsies ar problēmas iemeslu. Mazliet vēlāk (vai pat vienlaicīgi) jāsāk vizītes pie uztura speciālista, lai uzsāktu cīņu ar sekām - veidotu izpratni par patiesi veselīgu uzturu, uzsākt atgriešanos pie normālā uztura, no sākuma ar mazām daudzveidīgā ēdiena porcijām, pakāpeniski palielinot uzņemtās enerģijas daudzumu līdz nepieciešamajam.

Diemžēl cilvēki, kurus ir skāruši ēšanas traucējumi, reti kad uzklausa tuviniekus, arī ārstu ieteikumi un informācija par veselības kaitējumiem atstāj tos vienaldzīgus

Situācija tiešām ir ļoti sarežģīta, turklāt, Jūsu māsa ir nonākusi pretrunās pati ar sevi  - baidoties no liekā svara, viņa patērē produktus, kas to veicina. Saskaitot enerģētisko vērtību picai, makaroniem ar malto gaļu vai frī kartupeļiem ar kotleti, kam pa virsu ik pa laikam nāk šokolādes batoniņš, mēs ieraudzīsim, ka daudz veiksmīgāk būtu ēst normālu, sabalansētu ēdienu, jo visi minētie produkti ir tauku un kaloriju „bumbas”. Ja viņai riebjas ēst, kāpēc tad viņa ēd to, ko pavisam noteikti ēst nevajadzētu? Viņa ir jāaicina apmeklēt uztura speciālists tāpēc, lai viņa iemācītos kā esošo svaru noturēt ar veselīga uztura un sporta palīdzību. Viņai jāsaprot, ka šāds uztura režīms, kas viņai ir, patiesībā ir ceļš virzienā uz lieko svaru, nevis prom no tā.

Diemžēl cilvēki, kurus ir skāruši ēšanas traucējumi, reti kad uzklausa tuviniekus, arī ārstu ieteikumi un informācija par veselības kaitējumiem atstāj tos vienaldzīgus. Tāpēc noteikti iesaku pakonsultēties pie psihoterapeita par veidiem kā pierunāt meiteni iesaistīties terapijā. Uzreiz pēc tam problēmas risināšanai jāpieslēdz uztura speciālists.”

Noderīgu informāciju var lasīt grāmatā “Ēd taču beidzot normāli!” (izdevniecība “Mansards”). Piedāvājam nelielu fragmentu:

“Kāda māte par savas meitas ēšanas problēmām stāsta: “Es jūtos kā starp dzirnakmeņiem. Lai ko es darītu, nekas nav labi. Kad ļauju viņai brīvību, mani pārņem bailes, ka notiks kaut kas slikts, bet, kad turu cieš klāt, viss ir vēl ļaunāk.” Aiz šīm bailēm piederīgie bieži vien uzņemas atbildību par meitas/partneres atveseļošanos, jo raizējas, ka citādi viņa”sabruks”. Bez šaubām, šīs bailes ir saprotamas, un tās nedrīkst ignorēt. Tomēr turēšana nepalīdz, tā sniedz vienīgi pārejošu mierinājumu un neļauj slimniecei pašai padomāt par atveseļošanos. Šo rūpju vadīti, vecāki un partneri iejūtas tādā kā pseidoterapeita lomā, kas tiem ir pārāk sarežģīta un izmaina līdzšinējās attiecības. 

Piederīgajiem būtu ieteicams atteikties no “terapeitiskās funkcijas” attiecībās ar ēšanas atkarīgo un uzticēt ārstēšanu speciālistiem. Ja meita/partnere no terapijas izvairās, piederīgie var vērsties pie speciālista pēc padoma, kā viņiem rīkoties. Jo viņiem, tāpat kā ēšanas atkarīgajiem, ir nepieciešams atbalsts un palīdzība.

Tā kā “palaist vaļā” ir grūti definējams jēdziens, to nevar izprast objektīvi, bet tikai individuāli. Būtībā tas nozīmē “pieņemt to, ko es nespēju mainīt”.

Anorektiskas vai bulīmiskas sievietes piederīgo pienākums būtībā ir piedāvāt viņai atbalstu ēšanas traucējumu ārstēšanā, nevis censties šo problēmu atrisināt viņas vietā. Kā tas izskatītos?

Māte, tēvs vai partneris varētu mierīgi apsēsties ar slimnieci un viņu uzklausīt, necenšoties tūdaļ dot padomus vai sākt rīkoties. Ir brīži, kad problēmas nav iespējams atrisināt uzreiz, sākumam pilnīgi noteikti ar to atpazīšanu un pieņemšanu. Un tikai otrs solis būtu aktīvi risinājuma meklējumi. 

Ko šajā kontekstā nozīmē “palaist vaļā”? Minētajā situācijā “palaist vaļā” nozīmē nesastingt vēlmē rast tūlītēju risinājumu, bet dot laiku sev apdomāt risinājuma variantus. Tā kā “palaist vaļā” ir grūti definējams jēdziens, to nevar izprast objektīvi, bet tikai individuāli. Būtībā tas nozīmē “pieņemt to, ko es nespēju mainīt”. Tas nav fatālisms, bet gan drosme atzīt katram savu iespēju robežas, tai skaitā iespēju ietekmēt meitas/partneres slimību. 

Tas nenozīmē atteikties no atbildības, kur tā ir nepieciešama, bet gan pārstāt darīt lietas, kuras šajā mirklī nav pa spēkam. Palaist vaļā iespējams tikai uzticoties. Uzticoties meitai vai partnerei, ka viņa atradīs savu ceļu un dosies pa to, pat ja šobrīd tas šķiet visai neticami; uzticoties dzīvei vai augstākajai varai, ka viss notiks tā, kā tam ir jānotiek, un noteikti uz labu uzticoties sev, ka tiksim galā ar šo situāciju. Tieši tajos brīžos, kad neklājas viegli, šīs paļāvības trūkst visbiežāk, kaut arī tad tā ir visvairāk nepieciešama. Es saprotu, ka nav viegli pieņemt šīs atziņas. Parasti mēs nespējam palaist vaļā “no brīvas gribas”, mums vienkārši nākas darīt. 

Svarīgākais šajā brīvībā šķiet tas, ka piederīgie iemācās parūpēties paši par sevi, vairs nepadarot meitu/partneri par savas domāšanas, rīcības, un emociju centru. Daudzi baidās, ka, uzņemoties atbildību par sevi, viņi savu meitu/partneri nodod un pamet. Viņi nesaprot, ka šādā veidā viņi noņem smagumu no pleciem un dod iespēju attīstīties patstāvīgi. Tikai šādi ir iespējama atveseļošanās.”