Mana draudzene sver nepilnus 40 kg. Patiess stāsts par anoreksiju

Pirms trīs ar pus gadiem sāku studijas universitātē Somijā, kur arī iepazinos ar manu draudzeni. Abas esam klusas, mierīgas, tomēr draudzība palēnām uzplauka un mēs pavadījām daudz laika kopā. Jau no paša sākuma biju ievērojusi, ka draudzene ir daudz mazāka izmērā par pārējiem divdesmitgadniekiem. Bet īpašu uzmanību nepievērsu, jo cik nav dzirdēts, ka ir meitenes ar maģiskām vielmaiņām, kas neļauj viņām uzbaroties ne par gramu. Tākā draudzene ir visai īsa augumā, ap 1,60 cm, un smalka pēc miesasbūves, nodomāju, ka viņa varētu būt viena no šādām meitenēm. Tomēr dažas zīmes nepalika neievērotas: skolas laikā nekad nemanīju viņu ēdam, lai arī viņa nāca ar mums, pārējām meitenēm, bariņā pasēdēt ēdamzālē. Nekad arī neredzēju viņu kaut tēju vai kafiju pērkam.

Pēc apmēram gada draudzības kādā ballītē viņa mani pasauca maliņā un atzina, ka mēs esam tik tuvas draudzenes, ka viņa grib man pastāstīt kaut ko par sevi. Viņa ar asarām acīs man atzina, ka ir slima ar anoreksiju. Asaru tai vakarā bija daudz, tomēr biju atvieglota, ka šis cilvēks man ir uzticējis savu lielāko noslēpumu. Dabiski, grūtākais periods man kā līdzcilvēkam tikai sākās.

Slimības iespaidā draudzene sver knapi 40 kilogramus, kājas un pirkstu gali ir zilgani, mati esot pēdējo gadu laikā izkrituši, neesot vairs tik biezi.

Zili pirksti un saldējums vakariņās

Šo divu gadu laikā, kopš zinu par savas draudzenes slimību, esmu uzzinājusi daudz ko par anoreksiju un arī par savu draudzeni. Viņa ir visai atklāta par šo tematu, atzīst, ka ir slima, ka grib palīdzību. Tomēr lai arī žurnāli saka, ka slimības atzīšana ir jau pusceļš uz izveseļošanos, maldās. Vismaz dažos gadījumos. 

Draudzenei šobrīd ir 22 gadi, viņa ir smaidīga un aktīva, perfekcioniste, labi mācās, ir augsti dzīves mērķi. Tomēr runas par viņas stāvokli var viņu novest līdz asarām dažu mirkļu laikā. Kad jautāju par viņas slimības pirmssākumiem, viņa nemaz neatceroties, viss jau esot sācies agros pusaudža gados.

Slimības iespaidā draudzene sver knapi 40 kilogramus, kājas un pirkstu gali ir zilgani, mati esot pēdējo gadu laikā izkrituši, neesot vairs tik biezi. Viņai zarnu trakta ir sabojājusies, jo jau gadiem viņa nav ēdusi kārtīgu ēdienu. Kad jautāju par viņas ēšanas režīmu, viņa atklāja, ka pa dienu neēd neko, arīdzan nedzer ne pilīti ūdens. Ar nodurtu skatienu viņa man atzina, ka sabojātā kuņģa dēļ viņa vakaros faktiski neko citu, kā saldējumu, neēd. Es biju vienkārši šokā, uzzinot, ka man mīļš cilvēks pārtiek tikai no kā tāda.

Pie ārsta? Tas nav tik vienkārši...

Jūs jautāsiet, kāpēc neesmu viņu ar mietu aizdzinusi pie ārsta? Kur ir meitenes vecāki? Nav tik viegli. No draudzenes nopratu, ka ar mammu viņa par šo tēmu strīdās jau gadiem. Kad es mēģināju draudzenei atgādināt, ka mammai ir taisnība, tad arī man iznāca saspringta diskusija ar šo meiteni. Viņa man sacīja, ka saprot, ka jāarstējas, tikai spiediens no ārpuses viņai it nemaz nepalīdzot. Kad viņa būšot gatava, tad ies un ārstēsies. Ar šo argumentu es joprojām cīnos, jo gribu, lai viņa sāk ārstēties pēc iespējas ātrāk, bet saprotu, ka ar varu ārstēties neaizvilkšu.

Jūs jautāsiet, kāpēc neesmu viņu ar mietu aizdzinusi pie ārsta? Kur ir meitenes vecāki? Nav tik viegli. No draudzenes nopratu, ka ar mammu viņa par šo tēmu strīdās jau gadiem.

Jāatzīst gan, ka pirms pusotra gada kopā ar draudzeni biju pie ārsta, lai runātu par šo problēmu. Meitenes mamma bija pierakstījusi meitu pie ārsta un pateica, ka ir jāiet pie daktera un viss. Pirmo reizi savā mūžā draudzene ar ārstu runāja par savu situāciju. Jāatzīst, šis apmeklējums nebija īsti veiksmīgs, jo ārsts izrakstīja recepšu medikamentus pret depresiju un ar to šī vizīte bija cauri. Draudzene no tā neko neieguva, bija vīlusies, ka nav saņēmusi kārtīgu izmeklēšanu un nosprieda, ka dakteri tāpat viņai nevar palīdzēt. Kopš tā laika neesmu viņu spējusi pierunāt aiziet pie vēl kāda ārsta. 

Zilie pirksti un ideālais svars

Viņa ir atzinusi, ka šī slimība ir ļoti iespaidojusi viņas attiecības ar cilvēkiem kopumā. Nekad viņai nav bijušas attiecības, pēc kā viņa ļoti skumst, tai pat laikā doma par atklāšanos fiziski un emocionāli kādam puisim viņu dzen panikā. Kā jau minēju, viņa ir perfekcioniste, un kā pati atzina, ļoti tendēta uz savu ārējo izskatu. Viņa var dienām pārdzīvot to, ka, satiekot kādu nepazīstamu cilvēku, viņa nav izskatījusies perfekti. Doma, ka kāda cita meitene varētu izskatīties labāk, it sevišķi, ka kāda meitene varētu būt tievāka par viņu, dzen viņu izmisumā. Draudzene uz dažiem mēnešiem bija aizdevusies uz Madridi apmaiņas progarmmā. Kad satiku viņu pēc šī brauciena, izteicu viņai komplimentu, ka viņa izskatās smuki un iedegusi. Viņa atzina, ka ir pieņēmusies svarā, kas viņu satrauc, jo viņa izskatoties resna. Es viņas pieņemšanos svarā atceros, jo ievēroju, ka viņai pirksti vairs nebija tik zili, tie bija veselīgā krāsā. Šobrīd, pēc pusgada, viņa ir atkal nokritusies svarā līdz savam ”ideālajam svaram” un ir daudz maz apmierināta šobrīd. 

Mana draudzene man ir atklājusi, ka visvairāk viņa vēlas atrast cilvēkus, ar ko parunāties un kas viņu uzklausītu. Viņa esot ļoti pateicīga, ka es viņai esmu. Bet es zinu to, ka ar mani nepietiek. Esmu palēnām vākusi informāciju par atbalstu grupām tieši anoreksijas slimniekiem. Esmu patīkami pārsteigta, ka Somijā šādas grupas ir un cilvēkiem ir iespējas satikties un redzēt savam acīm, ka viņi nav vieni. Kad es pati būšu morāli gatava, sniegšu priekšlikumu draudzenei par šādas grupas apmeklēšanu. Esmu gatava arī iet līdzi, ja nepieciešams.

Kāpēc es šo visu stāstu? 

Saskaršanās ar šo slimību man ir likusi pārdomāt savu dzīvi. Apsveru iespēju pievienoties asociācijai, kas palīdz anoreksijas slimniekiem, kā brīvprātīgā. Ceru, ka tas iedvesmos manu draudzeni sākt cīņu pret šo slimību. Tas prasa gadus, daudz asaru un lielu gribasspēku, ceru, ka draudzene tam spēs iziet cauri, jo smagā cīņa vēl ir tikai priekšā.

Ir briesmīgi būt anoreksijas slimniekam, bet ir arīdzan grūti būt tuviniekam, kas par slimnieku raizējas. Bezspēcības sajūta, ka nevaru īsti nekā palīdzēt, izņemot uzklausīt, mani moka jau ilgu laiku. Un uzskatu, ka arī līdzcilvēkiem šādā situācijā ir nepieciešams atbalsts, kā emocionāli tikt galā ar šo visu. Pieredzes apmaiņa un sajūta, ka neesi viens, ir pirmais solis cīņā pret šo bezpalīdzības sajūtu. Un nākošais solītis ir būt stingram atbalsta plecam savam mīļajam.

Iesūtījusi: Ita Petrika