Daktera S. Kuzņecova uztura padomi, kā izglābties no vēža
“Kamēr cīņai ar vēzi piešķir aizvien vairāk līdzekļu un arvien vairāk zinātnieku pēta tā rašanās iemeslus, tikmēr par onkoloģijas pacientiem kļūst aizvien vairāk jaunu cilvēku,” paziņo zinātnieks un ārsts, vairāku pretvēža profilakses produktu izgudrotājs, zinātniski pētnieciskā centra Veselības laboratorija vadītājs un galvenais pētnieks Sergejs Kuzņecovs.
Lai gan onkoloģijā daudzi faktori saistīti ar ģenētiku, pēc
daktera Kuzņecova domām, 70 procentos gadījumu saslimšanu ar vēzi
izraisa nepareizs dzīves veids, darba apstākļi, kā arī uzturs:
“Vērtīgs uzturs palīdz izvairīties no onkoloģiskām saslimšanām, un
tas ir zinātniski pierādīts.”
“Veselība – tas vēl nav viss, taču bez veselības – viss nav nekas,”
pirms 2400 gadiem sengrieķu filozofa Sokrata teikto citē zinātnieks
un ārsts Sergejs Kuzņecovs. Šķiet, vairākumam Sergeja Kuzņecova
vārds asociējas ar daudz izslavēto zemestauku sēni, kuras vērtīgās,
ārstnieciskās īpašības Senajā Ķīnā apbrīnoja jau pirms trim
tūkstošiem gadu, pateicoties tās unikālajām spējām uzveikt dažādas
kaites un audzējus. Ilgi un pamatīgi pētījis zemestaukus un priežu
poliprenolu, Sergejs Kuzņecovs neapstājas un turpināja darboties.
Un tā tas bijis vienmēr.
Tauki ir spēcīgākais imunitātes, enerģijas un organisma aizsardzības avots. Es runāju par nepiesātinātām taukskābēm, ko satur augu tauki. Daudzi cilvēki mēra savu holesterīna līmeni, lieto preparātus, kas to samazina, taču jāatceras, ka tie pazemina arī tauku daudzumu organismā, un tas nav labi.
Arī strādājot Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagad Rīgas Stradiņa universitāte) eksperimentālajā nodaļā, viņš sākotnēji darbojies toksikoloģijas nodaļā – pētījis koncerogēnās vielas un citas indes, kas spēj izraisīt vēzi, šķetinot iemeslus, kas veicina ļaundabīgo audzēju rašanos. Sergejs Kuzņecovs piedalījies pētījumos un uzstājies ar lekcijām dažādās pasaules valstīs – ASV un Ķīna ir tikai dažas no tām. Sergejs Kuzņecovs ir gan ārsts, gan medicīnas zinātnieks. Viņa galvenā darbošanās joma ir tādu uzturlīdzekļu izveidošana, kas palīdz izsargāties no saslimšanas ar vēzi, sirds un asinsvadu slimībām, astmas, atopiskā dermatīta, neauglības, kā arī saistaudu un autoimūnajām saslimšanām. Sanktpēterburgas Medicīnas akadēmijā Sergejs Kuzņecovs ieguvis ārsta higiēnista specialitāti, un viņa interešu lokā ir arī uztura higiēna. Veselīgs un vērtīgs uzturs ir arī viena no galvenajām komponentēm pretvēža profilaksē.
Eļļainie brīnumi
“Daudz ko no tautas medicīnas izmanto arī tradicionālajā medicīnā
jeb allopātijā. Piemēram, daudzi pretvēža medikamenti ir sintezēti,
pamatojoties uz strutenes izejvielu bāzes. Eļļa, ūdens un sēnes –
šīs trīs vērtības ir par maz novērtētas,” stāstījumu sāk Sergejs
Kuzņecovs.
Kāpēc eļļa ir tik vērtīga?
“Tāpēc, ka arī šūnas apvalks ir veidots no taukiem. Jau
pirms desmit gadiem teicu, ka šūnām vajag taukus! Tauki ir
spēcīgākais imunitātes, enerģijas un organisma aizsardzības avots.
Es runāju par nepiesātinātām taukskābēm, ko satur augu tauki.
Daudzi cilvēki mēra savu holesterīna līmeni, lieto preparātus, kas
to samazina, taču jāatceras, ka tie pazemina arī tauku daudzumu
organismā, un tas nav labi. Pēkšņi atteikties no jebkādām
taukvielām nedrīkst, tā var iedzīvoties dažādās slimībās. Arī ļoti
korpulenta cilvēka uzturā ik dienu jābūt 30% taukvielu. Uzturam
jābūt harmoniskam. No augu taukiem cilvēkam visvērtīgākās ir
nerafinētās eļļas. Pat viena tējkarote šādas eļļas sniedz daudz
organismam nepieciešamo vielu. Veikalā visbiežāk pieejamas ir tieši
rafinētās eļļas. Rafinētās eļļas paredzētas cepšanai, bet
nerafinētās šādam mērķim lietot nedrīkst, jo tās gatavošanas laikā
var izdalīt kancerogēnās vielas. Jo vairāk lietosim augu eļļas, jo
vieglāk būs samazināt arī dzīvnieku tauku uzņemšanu savā uzturā.
Vidusjūras iedzīvotāji dzīvo ilgi, bet viņu uztura neatņemama
sastāvdaļa ir olīveļļa. Mums nav olīvkoku, toties – ir rapsis!
Sastāva ziņā rapšu eļļa ir ļoti līdzīga olīveļļai. Regulāri to
lietojot vienu līdz divas tējkarotes, tā palīdz sirds un asinsvadu
slimību profilaksē,” stāsta ārsts.
Neaizstājamais ingvers
“Ingvers satur aptuveni 400 bioloģiski aktīvu vielu, daļa no tām
šķīst ūdenī, daļa – taukos. Tā darbojas kā dabiska antibiotika –
pret iekaisumu, vīrusiem, mikrobiem, parazītiem – un atšķirībā no
antibiotikām uzlabo arī zarnu mikrofloru.” Ko lietot vērtīgāk?
Ingvera eļļu vai dzērienu? “Abus, jo katrs iedarbojas citādāk.
Ingvera tēju var lietot infekciju, gripu, saaukstēšanās laikā, kā
arī vispārējam tonusam, bet eļļu vēlams lietot gļotādu ārstēšanā,
jo gļotāda ir imunitātes barjera. Ingvera eļļa jāpatur mutē, līdz
šķidrums sajaucas ar siekalām, un tad lēnām jānorij. Īpaši tas
ieteicams tiem, kas bieži apaukstējas un kam gļotāda ir vājāka,”
atbild ārsts. Viņš stāsta, ka dažādās pasaules valstīs redzējis
daudz un dažādu eļļu, bet ķimeņu – nekad.
“Latvijā ķimeņu izmantošanai ir senas tradīcijas – ķimeņu siers,
maize... Izspiest no ķimeņu augļiem eļļu ir visai sarežģīti. Pēc
izspiešanas sanāk neliels daudzums melnas, rūgtas masas, kas
līdzinās naftai. Tieši tāpēc šī eļļa jāšķaida ar zināmu daudzumu
rapšu eļļas.”
Sergejs Kuzņecovs ir drošs, ka onkoloģijas zinātnē daudzi faktori
saistīti ar ģenētiku, tomēr 70 procentos gadījumu saslimšanu ar
vēzi izraisa nepareizs dzīves veids, darba apstākļi, kā arī uzturs.
“Svarīgi apzināties, ka vērtīgs uzturs palīdz izvairīties no
onkoloģiskām saslimšanām, tas ir zinātniski pārbaudīts. Piemēram,
linsēklu eļļa uzturā būtu jālieto pastāvīgi. Tā ir ļoti efektīva
pretvēža profilaksē, tāpat, lietojot to vienu līdz trīs tējkarotes
dienā, var palīdzēt izvairīties no sirds un asinsvadu saslimšanām,
kuņģa čūlas, zarnu trakta iekaisumiem, saaukstēšanās, artrīta,
čūlām, erozijām, nespēka, kā arī tad, ja ir sausa āda, izkrīt mati,
lūst vai slāņojas nagi.” Kā no burkāniem var izspiest eļļu? “No
pašiem burkāniem eļļu izspiest tiešām nevar, bet tiem ir sēklas.
Lai no burkāniem izvilktu visas derīgās vielas, jāņem palīgā olīvu
vai rapšu eļļa. Tur ir arī savi laboratoriski noslēpumi.”
Sārmainums vai nāve
“Nereti pacientiem ir neierobežoti līdzekļi ārstniecībai, bet
vienalga uzvar vēzis,” turpina ārsts. “Ziemeļeiropā, piemēram, ir
ļoti augsta saslimstība ar krūts vēzi, savukārt Dienvidāzijā ar šo
kaiti sievietes slimo maz.” Kāpēc tā? “Iespējams, liela nozīme ir
klimatam, kā arī, protams, uzturam. Vairākums zinātnieku šo faktu
izskaidro – tur sievietes paaudžu paaudzēs ļoti daudz ēdušas soju.
Mums sojas lietošana uzturā nav īpaši populāra.”
Ārsts apstiprina, ka zinātne vēl nespēj precīzi atbildēt, kas tieši izraisa saslimšanu ar vēzi, bet ir arī versija, ka sākotnējais vēža saslimšanu iemesls ir nepietiekams skābekļa daudzums šūnās. “Fakts, ka ļaundabīgās šūnas ir skābas, bet veselās – sārmainas, ļauj izdarīt secinājumu, ka vēzis ir organisma oksidācijas rezultāts, kura iespaidā samazinās skābekļa daudzums šūnās. Varbūt te arī meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc, veiksmīgi izoperējot ļaundabīgo audzēju, bet neizmainot organisma skābo vidi, atkal parādās jauni vēža veidojumi. Piemēram, Vācijā veiktie izmēģinājumi ar pelēm apstiprināja sārmaina ūdens iedarbības efektivitāti ļaundabīgu audzēju ārstēšanā. Pelēm, kuras dzēra sārmaino ūdeni, imūnsistēma ļoti uzlabojās – liesas izdalīto antiķermeņu skaits palielinājās 2,4 reizes.” Sergejs Kuzņecovs uzsver, ka veselas šūnas ir sārmainas. Zinātnieks Teodors Barudi, grāmatas Sārmainums vai nāve autors, raksta: “Katra slimība, sākot ar iesnām un beidzot ar vēzi, piedzimst, pārkāpjot zināmu slieksni, kad organisms vairs nav spējīgs cīnīties ar uzkrātiem skābju atkritumiem. Šādu atkritumu uzkrāšanās nenozīmē neko citu kā vienīgi novecošanos.”
“Stress ir mūsdienu dzīves sastāvdaļa, tomēr ilgstošā laikposmā tas
ietekmē sirds un kuņģa darbību, centrālo nervu sistēmu, organismā
notiek bioķīmiskas izmaiņas, kuru dēļ sirdsdarbība kļūst biežāka,
paaugstinās asinsspiediens, notiek izmaiņas orgānu asins apgādē.
Stress paaugstina arī skābuma līmeni organismā. Tam labs
pierādījums ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas. Stresa
situācijās īsā laikā tiek sadedzināts liels daudzums barības vielu,
un tādā veidā rodas tik daudz atkritumu, ka organisms to nespēj
vairs izvadīt,” skaidro ārsts.
Viņaprāt, prasme atslābināties palielina organisma sārmainību, taču
cilvēkiem ar augstu organisma skābumu to izdarīt ir ļoti grūti.
“Pastāvīgi palielināts skābes daudzums novājina virsnieru
dziedzerus. Šā iemesla dēļ parādās nervozitāte, strauji mainās
garastāvoklis, ir grūti uzturēt dvēseles mieru, jo organismam
pastāvīgi nepieciešama jauna skābuma deva. Rietumvalstīs ir
nostiprinājušās skābas ēšanas paradumi, kur patērētājs izjūt sātu,
saņemot tikai šāda veida uzturu.”
Ēšanas paradumu maiņas
Ko darīt? “Jāmaina ēšanas paradumi, uzturā vairāk iekļaujot
sārmainus produktus – salātus, dārzeņus – un samazinot skābo –
gaļas, saldumu, miltu izstrādājumu – lietošanu. Skābumu vai
sārmainumu raksturo rādītājs pH, kas nosaka, cik skābuma, t. i.,
ūdeņraža jonu, satur jebkura viela, kuras sastāvā ir ūdens. Šā
rādītāja lielums svārstās no nulles (ļoti skābs) līdz 14 (ļoti
sārmains). Kad pH rādītājs tuvs 7 (6,8–7,2), to dēvē par neitrālu.
Organisms normāli funkcionē, ja asinis ir vāji sārmainas, pH
rādītājam esot robežās no 7,35 līdz 7,45. Svarīgi dzert sārmainu
ūdeni ar pietiekami augstu pH (8,5–9,5). Īpaši tas ieteicams pirms
ēšanas, tukšā kuņģī, kad skābes daudzums tajā ir neliels. Vielas,
kas neitralizē organismā pārskābināto vidi, ir kālijs, nātrijs,
kalcijs un magnijs. Organisma iekšējo vidi ļoti labi raksturo
siekalu un urīna pH, ko var pārbaudīt arī mājas apstākļos. Lai
noteiktu skābuma līmeni, var izmantot papīra loksnītes (lakmusa,
universālās), kas pēc īslaicīgas iemērkšanas pētāmajā šķidrumā
maina savu krāsu.
Viens no saslimšanas iemesliem ir arī hroniska ūdens
nepietiekamība šūnās. Organismam katru dienu jāsaņem 2–2,5 litri
ūdens. Parasti dzeram tikai tad, kad izjūtam slāpes, un organismam
ik dienu pietrūkst puslitra vai litra ūdens. Lai cilvēks būtu
vesels, katrai šūnai jābūt piesātinātai ar ūdeni. Sārmains ūdens ir
mīksts, bez smaržas un pēc garšas atgādina lietus ūdeni. Skābs
ūdens pēc garšas ir nedaudz skābs ar vāju hlora smaržu.
Piedzimstot cilvēka organismā ir 90% ūdens. Augšanas, nobriešanas un novecošanās procesa gaitā ūdens daudzums organismā samazinās, un tas pamazām izžūst. Kančo Kuninaka, viens no sārmaina ūdens izmantošanas iniciatoriem ārstniecībā, savos pētījumos atklāja asinsspiediena samazināšanos, lietojot sārmainu ūdeni. To apstiprina arī klīniskie rezultāti cukura diabēta ārstēšanā ar sārmainu ūdeni, ko ieguva zinātnieki Vācijā. Asinsspiediens par 87% pazeminājās cukura diabēta otrā tipa slimniekiem un par 50% – pirmā tipa. Turklāt Kančo Kuninaks secināja, ka visu slimnieku organismi, kuri sūdzējās par augstu asinsspiedienu, bija skābi.”
Sergejs Kuzņecovs uzskata, ka sārmaina ūdens lietošana var palīdzēt izveseļoties no ļoti dažādām kaitēm – sirds slimībām, augsta asinsspiediena, artrīta, podagras, nierakmeņiem, alerģijas, siena drudža, astmas un osteoporozes, pat infekciju slimībām un arī no rīta nelabuma, kas piemeklē grūtnieces. Tas esot izskaidrojams ar to, ka daba vispirms augli apgādā ar visiem nepieciešamajiem sārmu minerāliem, bet, topošajai mātei guļot, viņas organisms zaudē daudz sārmu minerālus, kā dēļ strauji palielinās asins skābums, un tas izpaužas kā slikta dūša no rītiem. “Vairāki ārsti uzskata, ka acu slimības, tostarp katarakta, rodas no skābju sāļu uzkrāšanās acīs. Viņuprāt, vecumā paaugstinās organisma skābums, un acīs uzkrājas indīgās fosforskābes un urīnskābes sāļi,” skaidro Sergejs Kuzņecovs. Kā mājās ūdeni var padarīt sārmainu, ja nav speciālu tam domātu ierīču? “Ūdenim var pievienot citrona sulu,” iesaka ārsts. “Tādi ir skābju un sārmu līdzsvara triki!”
Leģendām apvītais Phallus impudicus
Ieguvusi atzinību Senajā Ķīnā, kā arī Romas impērijā, dižā sēne pie
sava vārda tika 18. gadsimtā, kad sava īpašā veidola dēļ holandiešu
ārsts un botāniķis to nodēvēja par nekaunīgo fallu (latīniski
Phallus impudicus). “Zemestaukus mūsu senči uzskatīja par ēdamām
sēnēm, lietoja uzturā un, iespējams, pat nenojauta par to
ārstnieciskajām īpašībām,” stāsta medicīnas zinātnieks. Viņš saka,
ka sēnē, kas izaug no olas stadijas, ir daudz izejvielu, kas dod
enerģiju, tāpat tā bagātīgi satur fitohormonus. Tāpēc to īpaši
ieteicams lietot sievietēm, kas sirgst ar mastopātiju, miomu vai
olnīcu darbības traucējumiem. Uz jautājumu, vai iemesls, kāpēc
ārsts pievērsies medicīnai, bijusi vēlme citiem palīdzēt tikt galā
ar vēzi, Sergejs atbild apstiprinoši. Viņu allaž interesējuši arī
citu veiktie pētījumi šajā jomā. “Jau pirms Pirmā pasaules kara
Latvijā bija farmaceiti un zinātnieki, kas pētīja zemestaukus. Arī
20. gadsimta četrdesmitajos gados Paula Stradiņa vadībā tika veikti
pētījumi šajā jomā.
Kad 1993. gadā man bija tikšanās ar Latvijas Onkoloģijas centra
ārstiem un lasīju lekciju par zemestaukiem un to izmantošanu
onkoloģijā, attieksme bija pesimistiska. Toreiz šis produkts ārstu
vidū neizraisīja interesi. Lai gan bijām veikuši tik daudz
eksperimentu un pētījumu, no Latvijas Republikas Farmakoloģijas un
farmakopejas komitejas saņēmām jautājumu: “Labi, kur pasaulē vēl
kaut kas tāds ir?” “Pagaidām nav, bet, iespējams, ar laiku būs,”
atbildējām. “Nu, tad ejiet!” Farmakoloģijas komiteja šo preparātu
neatzina kā zāles. Bet katram mākonim ir zelta maliņa. Zemestauki
ir ēdamās sēnes. Un tagad pārtikas sēņu ekstrakts Zemestauku sula
ikvienam ir pieejams kā pārtikas produkts. “Lai ēdiens ir zāles un
zāles – ēdiens!” teica Hipokrats. Deviņdesmitajos gados Onkoloģijas
centrā bija profesore Rozenbaha, kundze cienījamos gados, kura
atzina, ka pēc Otrā pasaules kara, ap piecdesmitajiem gadiem,
zemestauku sēni profesors Pauls Stradiņš lietojis gan pret taisnās
zarnas, gan dažādiem ādas vēžiem. Profesores Rozenbaha un Tutkēviča
Lilastē augusta beigās sēnes pašas arī lasījušas. Bijuši cilvēki,
kas, uzzinājuši, ka sēni izmanto tādam nolūkam, tās nesuši uz
klīniku."
Sergejs Kuzņecovs atceras, ka jau padomju laikos Latvijas Medicīnas
akadēmijā bija sagatavojis 3–4 preparātus. “Nebiju nekāds
jauniņais, zināju, ko daru. Turklāt produkta efektivitāti
apstiprināja arī eksperimenti ar dzīvniekiem, konkrēti, pelēm.
Ļeņingradas Onkoloģijas institūtā bija peles, kurām jau 4–6 mēnešu
vecumā parasti veidojās krūts vēzis. Mums bija vairāki
eksperimenti. Peles lietoja zemestaukus mūsu noteiktajās devās –
lietoja brīvi, cik pašas vēlējās, kā arī bija daļa, kas zemestaukus
nesaņēma vispār. Pārsteidzošākais secinājums, kas radās, ja tās
saņēma nozīmēto devu, – vairākumam vēzis neattīstījās vispār,”
stāsta ārsts.
Sergejs Kuzņecovs kopā ar kolēģiem vairākus gadus pētījis zemestaukus arī ASV. Tur izdotajā enciklopēdijā, nodaļā par medicīnā izmantojamajām sēnēm, iekļauti pamatā viņu atklājumi. “Kad strādāju ASV, viņu zinātnieki secināja, ka zemestaukiem nav tiešas iedarbības uz vēzi, bet gan – pastarpināta. Amerikāņu pētnieki pieļāva, ka zemestauku efektivitāte slēpjas spējā veicināt virsnieru hormonu darbību, regulēt pretvēža imunitāti un samazināt trombu veidošanos. Ir daudz brīnumlīdzekļu, kas var iznīcināt vēža šūnas eksperimentu gaitā, bet tiem var nebūt tiešas iedarbības uz pacientiem dzīvē. Ar zemestaukiem viss ir citādāk. Tiešas iedarbības uz vēža šūnām nav, bet, lietojot zemestaukus, onkoloģijas pacienti dzīvo ilgāk. Pēdējās medicīnas konferencēs ārsti ir atzinuši, cik svarīgi šķīdināt asinis, lai tajās neveidotos trombi, kas ir galvenais infarkta un insulta riska cēlonis. Trombi ir arī tie, kas var pārnest slimās vēža sūnas uz veselajām organisma vietām, radot jaunas metastāzes. 90% gadījumu cilvēki vecumā mirst vai nu no vēža, vai sirds un asinsvadu slimībām, kas beidzas ar infarktu vai insultu. Tikai 10% gadījumu tā ir kāda cita kaite. Pirms 80 gadiem vēl bija pneimonija un infekciju slimības, kā arī izteikta zīdaiņu miršana, jo nebija antibiotiku. Bet tagad visas šīs vainas vieno kāda kopēja iezīme, un – tie ir trombi.”
Sergejs Kuzņecovs atgādina, ka zemestauki nav vienīgā vērtīgā sēne.
Zinātniski pierādīts, ka visas vērtīgās sēnes satur izejvielas, kas
regulē imunitāti, tīra zarnu traktu, iznīcina baktērijas, vīrusus
un kavē ļaundabīgo šūnu rašanos. “Es ieteiktu ēdienkartē iekļaut
šampinjonus, kurus vislabāk ēst termiski neapstrādātus, kā arī
šitaki un austeres,” dod padomu zinātnieks.
Priežu skuju brīnumi
Neraugoties uz lielo pieredzi pētniecībā, Sergejs Kuzņecovs
uzskata, ka perfektu zāļu pret vēzi nebūs nekad. Kāpēc? “Jo tam ir
pārāk daudz seju. Ja šūnās ir kādas izmaiņas, mutācijas, tad tās ar
konkrētu antivielu var iznīcināt. Taču šūna uzreiz maina savu
ģenētisko formulu, un veidojas rezistence. Tieši tāpēc tik svarīga
ir profilakse un savlaicīga ārstēšana. Galvenā problēma – nespēja
agrīni diagnosticēt vēzi.” Bet kurš gan veiks analīzes, ja nav
nekādu sūdzību? “Tādā gadījumā nav brīnums, ka šī problēma bija, ir
un būs... Regulāra, profilaktiska mamogramma, kolonoskopija, plaušu
rentgens un dzimumzīmju apskate var glābt dzīvi. Es ļoti ticu arī
jaunajai pieejai – ģenētiskajai diagnostikai, kas laikus prognozētu
visas iespējamās problēmas. Manā skatījumā būtu labi, ja cilvēks
jau dzīves sākumā zinātu, ar kurām slimībām ir risks saslimt un ko
darīt lietas labā, līdz kādam vecumam vēlams dzemdēt, un
tamlīdzīgi.
Kas ir poliprenols? “Tā ir viela, kas iegūta no priežu skujām un
aizvieto ļoti būtiskas substances – dolihola – trūkumu organismā.
Dolihols ir specifiska viela, ko izstrādā cilvēka organisma šūnas.
Vēzis ir epitēlija jeb šūnas ārējā apvalka veidojums. Lai tas
nevarētu izveidoties, šūnām nepieciešama nepārtraukta saskarsme.
Gluži kā ģimenē – ja nav mijiedarbības, tā izjūk. Ja veselajām
šūnām ir labi attīstīti savstarpējie kontakti, tās slikto šūnu var
piespiest veikt pašnāvību. Šūnām ir tādas kā glikoproteīnu antenas,
kuras palīdz radīt dolihols. Un ar tām tās var redzēt, vai kaimiņu
šūnām ir kāds defekts. Ja kontakta starp šūnām nav, slimās šūnas
sāk vairoties. Savukārt kontaktus starp šūnām nodrošina
glikoproteīns, un tas savukārt ir saistīts ar dolihola veidošanos
organismā. Citās valstīs poliprenolu iegūst no ginkgo biloba lapām,
mēs – no priežu skujām! Neesmu pirmais, kas pētī poliprenolu. Katrā
pasaules universitātē ir pa kādai grupai, kas to dara.
Mēs poliprenolu pētījām jau padomju laikā. Mēģinājām atrast kādu mehānismu, principu, lai saprastu, kā šī viela darbojas organismā. Sapratām, ka katram orgānam ir specifisks dolihola ķēdes garums. Ja šī viela izdalās, ar analīzēm var precizēt, kurā orgānā ir tās deficīts. Gan japāņu, gan amerikāņu, gan zviedru zinātnieki, kam ir lieli fondi, nepārtraukti pētī šo vielu. Amerikāņi ir secinājuši, ka ar poliprenolu var mēģināt izārstēt saistaudu vajūmu, imūndeficītu, aknu fibrozi, kā arī patoloģisku ādas sausumu. Viņi pieņem, ka doliholu varētu iegūt no cūku taukiem, vienlaikus atzīstot, ka tas gan būtu ļoti dārgi.”
Vai lietojot uzturā priežu pumpuru tēju un citus skuju dzērienus,
arī iespējams uzņemt poliprenolu? “Lai no priežu skujām izvilktu
šādu vielu, ir nepieciešama īpaša tehnoloģija. Priežu skuju
dzēriens satur daudz vērtīgu vielu, tostarp hlorofilu, kas stiprina
imūnsistēmu un izvada no organisma kaitīgās vielas, taču
poliprenolu tur neatradīsiet. Poliprenols jālieto gadījumā, ja
analīzēs konstatē dolihola trūkumu. Dolihola analīzes būtu
ieteicams veikt cilvēkiem ar augstu noslieci uz onkoloģiskām
saslimšanām (radiniekiem bijis vēzis, smēķēšana, saskare ar
kancerogēnām vielām), pacientiem ar aizkuņģa, krūts, olnīcu un citu
vēzi, kuri saņem ķīmijterapiju, astmas paasinājuma ārstēšanai un
profilaksei, astmas rašanās riska izvērtēšanai un profilaksei,
bērniem ar atopisko dermatītu, alerģisko rinītu un pārtikas
alerģiju, ja ir neauglība, aknu saslimšanas, lai prognozētu
rehabilitācijas procesu pēc insulta, kā arī lai novērtētu
vakcinācijas risku.
Droši var savākt priežu pumpurus, apliet tos ar degvīnu vai karstu
ūdeni, paturēt divas nedēļas un tad pa vienai līdz divām tējkarotēm
dienā lietot veselības, imunitātes stiprināšanai. Šo pašu uzlējumu
var lietot, ja ir bronhīts vai sarežģījumi pēc dažādām infekciju
slimībām. Bērnībā man patika košļāt jaunās priežu skujas un mīksto
miziņu, kas slēpās zem ārējās, biezās mizas. Par priežu pumpuru un
skuju ārstnieciskajām īpašībām zināms jau ļoti sen. Piemēram, kad
par poliprenolu lasīju lekcijas Ķīnā, man parādīja vairāk nekā
simts gadu senu ārstniecības līdzekļa recepti, kas sastāvēja no
baltvīna un priežu skujām. Šo recepti pārbaudījām mūsdienīgā
laboratorijā un atklājām, ka aktīvā viela ir poliprenols,” stāsta
zinātnieks.
“Fizisko veselību ļoti lielā mērā ietekmē arī mūsu domas. Garantija
veselībai – māksla sevi saprast. Ne velti ir sens teiciens, ka zivs
pūst no galvas. Dažreiz saviem pacientiem iesaku ēst vienkārši
šokolādi, lai priecīgāks prāts. Jo vairāk prieka, jo spēcīgāka
veselība!”
Ārsta Sergeja Kuzņecova kulinārijas rekomendācijas un
receptes
Priežu pumpuri imunitātei
Imunitātes stiprināšanai var savākt priežu pumpurus, apliet tos ar
degvīnu vai karstu ūdeni, paturēt divas nedēļas un tad pa vienai
līdz divām tējkarotēm dienā lietot veselības uzlabošanai. Šo pašu
uzlējumu var lietot, ja ir bronhīts vai sarežģījumi pēc dažādām
infekciju slimībām.
Mērce dārzeņu salātiem
4 ēdamkarotes. linsēklu eļļas + 1 ēdamkarote ābolu etiķa, 1
sasmalcināta ķiploka daiviņa, melnie pipari pēc garšas. Visu labi
samaisa.
Mājas kečups
Nomizo 5–6 tomātus, izspiež caur sietu, kamēr veidojas pasta,
pievieno 3 ēdamkarotes lineļļas, sīpolus, ķiploku, piparus.
Dziednieciskais mājas margarīns
Uz lēnas uguns izkausē sviestu un pievieno tādu pašu daudzumu linu
eļļas.
Ķirbju sviests ar makaroniem
Produkts pēc ķirbju eļļas izspiešanas. Ķirbju sviestu pievieno
makaroniem. Šāds ēdiens īpaši ieteicams, lai uzlabotu vīrieša
veselību.
Svaigi šampinjoni ar tomātu eļļu
Īpaši ieteicami sievietes veselībai.
Pankūkas ar linsēklu klijām
Pavisam cita garša un vērtība veselībai.
Siļķes foršmaks ar diļļu eļļu
Īsts kārums zivju gardēžiem.
Vinegrets ar ķimeņu eļļu
Atklājiet šos sen zināmos salātus no jauna.
Monika Griezne, žurnāls „Patiesā Dzīve”
Avots: www.kasjauns.lv