Vai gavējot cilvēki kaitē veselībai? Uztura ārsta Tupiņa pieredze

Daudzi pavasarī ievēro gavēni. Vieni to dara kristīgo vērtību vadīti, citi, lai iegūtu enerģiju gadalaikā, kad pēc garās ziemas spēki šķiet pametuši, vēl citi iespaidojas no kolēģiem vai draugiem. Gavēt var, lai tuvinātos Dievam, un var arī, lai attīrītu un atveseļotu organismu. Dakteris Tupiņš gavē, lai labi justos.

Garās badošanās laikā ideāli, ja var atgulties un atpūsties, bet man bieži vien tam neatliek laika, jo jāturpina skriet un darboties, īpaši, ja enerģija pieaug.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Garās badošanās laikā ideāli, ja var atgulties un atpūsties, bet man bieži vien tam neatliek laika, jo jāturpina skriet un darboties, īpaši, ja enerģija pieaug.

Gavēnis tulkojumā nozīmē atteikšanos no kaut kā. Dietologs un uztura ārsts Atis Tupiņš stāsta, ka viņam gavēnis ir nevis kampaņa pirms Lieldienām un Ziemassvētkiem, bet zināmā mērā ikdiena. “Nedaru to reliģisku apsvērumu dēļ, lai gan daudzi pirms Lieldienām ievēro gavēni ticības motīvu vadīti. Zināmā mērā esmu ateists, tomēr cienu tos, kas gavē reliģijas dēļ, īpaši pareizticīgie, kas ļoti stingri ievēro gavēņa postulātus. Bet bieži vien tam nav nekāda sakara ar veselību, un kristieši pie manis dažreiz atnāk ar jautājumu: “Vai es pareizi gavēju, vai nenodaru pāri savai veselībai?” Gavēnis ir izmaiņas ēdienkartē un atturēšanās no kaut kā, bet bieži vien tā ir arī vispārēja atturēšanās, kad cilvēks parāda Tā Kunga priekšā raksturu, atsakoties no kaut kā, bez kā nevar dzīvot. Reliģijā tā ir ziedošanās un gavēnim ir citi motīvi. Mans stāsts ir citāds.


Ārstnieciskā badošanās
Padomju laikos populāra bija ārstnieciskā badošanās, un Latvijā bija vairākas iestādes, kur šo terapiju piedāvāja. Bija nodaļas psihoneiroloģiskajās slimnīcās, kur ar ārstniecisko badu ārstēja atsevišķas šizofrēnijas formas un smagas depresijas, kas grūti padevās tā laika medikamentiem. Pacientiem, kuri ievēroja badu, bija ilgstošas remisijas un izteiktas uzlabošanās, tomēr tās bija garas badošanās – trīs nedēļas, mēnesi. Tika ārstēti arī somatiskie pacienti, kam bija sirds, nefroloģiskās vai locītavu problēmas, otrā tipa cukura diabēts, hipertensija – šīs slimības labi padodas bada terapijai. Visbiežāk badošanās ilga desmit dienas vai divas nedēļas. Savukārt Stradiņos bija Gastroenteroloģijas-dietoloģijas centrs, kur arī ārstēja ar ārstniecisko badu. Tolaik trīs četras dienas sagatavoja zarnu traktu – ar veģetāro uzturu, pēc badošanās vēl bija atiešana, un tad cilvēks sabija slimnīcā mēnesi, pusotru ar visu ieiešanu – iziešanu, ja, protams, pieļāva laiks.
 

Mūsdienās tas nav aktuāli, jo tās ir milzīgas izmaksas. Stāstu to tāpēc, ka pieredzēju, cik kolosāli uzlabojas veselība, ka cilvēks var būt nevis sakrities un anēmisks, bet izārstējies no ļoti grūti dziedināmas vainas kā, piemēram, smags neirodermīts, astmatisks stāvoklis, paaugstināts holesterīns.


Kad pabeidzu Medicīnas institūtu, strādāju Latvijas Eksperimentālās klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskajā institūtā, biju zinātniskais līdzstrādnieks Uztura laboratorijā. Tajā laikā šī terapija bija ļoti modē, bija pieejama literatūra, piemēram, Pola Brega Badošanās brīnums un Jurija Nikolajeva Голодание ради здоровья. Profesors Nikolajevs atklāja un pierādīja, cik fantastiski labi rezultāti ir šai terapijai, nodibināja ārstnieciskās badošanās klīniku Maskavā. Starp citu, badošanos praktizēja jau senajos laikos, piemēram, Pitagors savā skolā pieņēma tikai tad, ja skolnieki bija badojušies 40 dienas, tolaik gan to darīja filozofijas, nevis veselības dēļ.

 

Jau jaunībā badojos reizi nedēļā, bet divreiz trīsreiz gadā pilnīgi atturos no ēšanas septiņas astoņas dienas, lietoju zāļu tējas, nesāļu minerālūdeni, ūdeni, kopumā 3,5 līdz 4 litri dienā, un sajūta ir lieliska 


Jāizmēģina pašam
Visu to redzot, iedziļinājos un pats praktiski pamēģināju, jo man taču bija jāzina, kā cilvēks jūtas. Sākumā bija fiziski grūti, taču literatūrā biju lasījis – būs dulla galva, nespēks, nogurums. Sākumā ieturēju īsās – diennakts – kūres un vēlāk izrādījās, ka šo dienu gaidu, jo jutu kolosālu enerģijas pieplūdumu. Neēšanas dienā var lietot jebko, kur nav kalorijas – kumelīšu, piparmētru, zaļo vai ingvera tēju, citronu vai dzērveņu ūdeni, enerģijai, ja jūt miegainību, var pielikt arī dažas karotes medu.


Lai gan jauns cilvēks jūtas labi arī tāpat, jau jaunībā badojos reizi nedēļā, bet divreiz trīsreiz gadā pilnīgi atturos no ēšanas septiņas astoņas dienas, lietoju zāļu tējas, nesāļu minerālūdeni, ūdeni, kopumā 3,5 līdz 4 litri dienā, un sajūta ir lieliska, dažreiz pat gaidu, kad pienāks badošanās brīdis. Gavēju agrā pavasarī, ja pēkšņi nokavēju iedvesmas brīdi, tad vasarā nebadojos, jo maijā sākas veģetācija, kas pie mums ir tik īsa, ka jāpaspēj izbaudīt dārzeņus un augļus. Kāda tur vēl badošanās, jāizmanto, ko daba dod! Badojos arī rudenī, kad beidzas arbūzi un melones.
 

Nenodarīt sev pāri!
Izmēģināju arī 28 dienu badošanos. Jutos tik lieliski, ka negribējās pārtraukt – ir labi, nav jāēd, laika daudz, nauda ietaupās, kas vēl labāks var būt?

Esmu badojies arī, lai risinātu veselības problēmas, kā kādreizējs sportists esmu guvis traumas un ir bojātas locītavas, bet pēc badošanās kūrēm uzlabošanās šajā sfērā ir acīmredzama. Četrdesmit astoņu stundu badošanās laikā jau otrajā dienā sajutu uzlabojumu. Manā skatījumā tā ir profilakse pret distrofiski deģeneratīvām slimībām un profilaktiskās medicīnas pamats arī – ja ķermenī jau kaut kas sācies, tas var ietekmēt šīs problēmas risināšanos. Tomēr badošanos nevar piemērot smagi slimam cilvēkam, jāskatās, kāda ir situācija, – ja esi saaukstējies un neēd, tā ir viena lieta, bet pavisam kas cits, ja esi, piemēram, insulta slimnieks.

Pēc garās badošanās svarīgi ir pareizi iziet no procesa, un tas jādara tik dienas, cik neēd. Nevar uzreiz atsākt ēst visu pēc kārtas, sākumā jādzer svaigi spiestas sulas, kuras pirmajā dienā var šķaidīt ar ūdeni – pa glāzei piecas līdz septiņas reizes dienā, pēc tam jau tīras sulas, tālāk pāris reizes dienā var ēst svaigu dārzeņu salātus, beigās pievienojot augļus un graudu izstrādājumus.
Taču vajadzētu atcerēties, ka ilgstoši badoties uz savu roku nav ieteicams, vajag pakonsultēties vai nu ar speciālistu vai cilvēkiem, kas to jau darījuši. Ja neievēro pareizu ēšanu, bet atsāk uzturā lietot desas, kūpinājumus, žāvējumus, rafinētus un apdegušus produktus – mūsdienu racionu –, tad lielas jēgas no gavēņa nebūs.

Reklāma
Reklāma

 

Katram savs
Badošanās laika izvēli nesaistu arī ar Mēness fāzēm vai jogas kalendāru, tomēr atzīstu, ka tas ir labs paņēmiens, kā sevi mobilizēt un organizēt. Vairāk ievēroju sociālo ritmu, un daru to pirmdienā, jo, ja nu piektdienā vai brīvdienās gadās kāda atkāpīte, neoptimāla rīcība saistībā ar savu ēdienkarti? Protams, mēneša garumā var pielāgot badošanos arī pie Pilnmēness, kad nenoliedzami ir kādas iedarbes uz mums. Statistiski ņemot, Pilnmēnesī neēšanu ievērot vieglāk.


Garās badošanās laikā ideāli, ja var atgulties un atpūsties, bet man bieži vien tam neatliek laika, jo jāturpina skriet un darboties, īpaši, ja enerģija pieaug. Kad atsāku ēst, ieklausos arī sevī, trešajā dienā jau ēdu novārītus griķus, rīsus, aplietas auzas vai ar visu miziņu novārītu kartupeli. Pilnībā atgriežos atpakaļ trijās dienās. Uzsākot badoties, īpaši negatavojos, jo pareizi ēdu visu laiku. Taču, ja cilvēks ir nepareizi ēdis, piemēram, pārēdies žāvējumus, bet tomēr grib attīrīties, tad kādreiz jāiztīra zarnu trakts ar kādu caurejas tableti vai klizmu. Protams, pirmās dienas gribas ēst, jo tā jau ir bauda un arī man garšo paēst, bet esmu iemācījies ēst veselīgi, un tad ir ļoti viegli sākt badošanos. Ja badošanās laikā gribas ēst, vienkārši lasu. Ir cilvēki, kuriem ilgāk gribas ēst un nevar pierast, bet tas ir jāiztur. Ja cilvēks emocionāli nav gatavs badoties, to nevar uzspiest.


Ne svara samazināšanai
Nekad nevienam nepiedāvāju badošanos kā svara samazināšanas pasākumu, jo pēc tam svars var ļoti nākt atpakaļ - badošanās laikā ieslēdzas pašregulācijas mehānismi, izdalās vielas, kas optimizē vielmaiņu un vēlāk no salīdzinoši neliela uztura apjoma svars pieaug, cilvēks ļoti ātri atgūst atpakaļ to, ko ir zaudējis. Parasti tie, kam ir liekais svars, vairāk zaudē, bet pēc ta, pat pareizi ēdot, dabū atpakaļ vismaz pusi no zaudētā svara, tāpēc badošanos labāk izmantot noteiktu veselības problēmu risināšanai, nevis svara zaudēšanai. Badošanās laikā atjaunojas organisma audi, normalizējas asinsspiediens un holesterīna līmenis.

Ja cilvēks grib vienkārši rūpēties par savu veselību, labāk izveidot pārdomātu, veselīgu ēdienkarti un reizi nedēļā ievērot atslodzes dienas. Tā ir tā pati badošanās, jo netiek uzņemtas kalorijas. Atslodzes dienā arī vajag daudz dzert, vismaz 2,5–3,5 l ūdens vai zāļu tējas dienā. Pašam man patīk arī alternatīvās atslodzes dienas, kad neatsakās no ēdiena pilnībā, bet ikdienas uzturu aizstāj ar svaigiem augļiem, dārzeņiem, dzer kefīru vai svaigi spiestas sulas.

Reliģiskā gavēņa laikā, kad cilvēks neatsakās no ēdiena pilnībā, bet ierobežo sevi uztura ziņā, daudzi vienkārši sāk pareizi, normāli ēst, un skaidrs, ka labāk jūtas. Tā būtu jāēd jebkuram cilvēkam ikdienā!

 

Īsi par svarīgo
* Bez ārsta uzraudzības nav ieteicams badoties ilgāk par 14 dienām.
* Pirms badošanās jāsagatavojas – vairākas dienas nelieto uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus, samazina kaloriju daudzumu uzturā u. tml.
* Pirms badošanās sākšanas var iztīrīt zarnu traktu, lai izvairītos no pūšanas un rūgšanas procesiem.
* Pēc badošanās kūres vismaz nedēļu jāēd ļoti maz.
* Badoties labāk agrā pavasarī vai vēlā rudenī.


Kur slēpjas terapijas būtība?
Badošanās laikā organisms sadala pats sevi, un vienlaikus tam jāiegūst enerģija un sevi jāatjauno. Šajā laikā organismā utilizējas 80% no sadalītā materiāla, kas tiek atkal izmantots atkārtoti. Vienkārši, normāli ēdot, vecās šūnas noārdās un iet bojā, visā organismā dzimst jaunās šūnas, un gada laikā cilvēks pilnīgi atjaunojas, bet ir tādas šūnu grupas noteiktās ķermeņa vietās, kur šis process notiek ļoti ātri, un ne jau viss tiek izmantots enerģijai. Badošanās laikā organismam vispirms jāiegūst enerģija, un tā kā no malas to vairs nevar iegūt, organisms destruē pats sevi. Vispirms izmanto taukaudus un visus mazāk svarīgos audus, glikoigēna (dzīvnieku cukurs) rezerves, un tad metas virsū mazāk svarīgiem audiem un patoloģiskiem veidojumiem. Organisms sadala visus mazāk svarīgos audus, jo nostrādā pašregulācija – kā zināms, dzīvs organisms ir atklāta, pašregulējoša, pašatjaunojoša sistēma. Pašregulācijas ietvaros organisms lieliski atpazīst visu, un badošanās laikā samazinās iekaisuma procesi, rētaudi, taukaudi. Īsā badošanās sasparo organismu, bet sakārto tā garākā, kura ir virs 36 stundām.

Anna Brice, žurnāls “100 Labi Padomi”
 

Avots: www.kasjauns.lv