Sārmains ūdens veselības uzlabošanai - mārketinga triks

Ūdenim var būt atšķirīgs skābums vai sārmainība. Lielākā daļa krāna ūdens logaritmiskajā pH skalā atbilst neitrālajam skaitlim 7 (mazāks skaitlis par 7 norāda uz skābu vidi, rādītājs virs 7 – uz sārmainu vidi). Dabīgas izcelsmes “ciets” ūdens ir sārmaināks un parasti satur kalcija karbonātu, magnija karbonātu un citus minerālus.

Strauji popularitāti iemantojuši arī mājās lietojami aparāti – jonizēšanas ierīces –, kas padara ūdeni sārmainu. Mājas ūdens jonizatori no cieta ūdens minerālvielām atdala negatīvi lādētos karbonāta jonus no pozitīvi lādētajiem skābajiem joniem un rada divas ūdens plūsmas – sārmainu un skābu.

Līdz šim nav veikti pētījumi, kas apliecinātu, ka vispār ir iespējams mainīt cilvēka organisma skābuma līmeni. 

Tā ir patiesība – vēža šūnas patiešām var vairoties skābākā vidē ar zemāku pH līmeni nekā parastās šūnas, un audzējiem patiešām parasti ir skābs pH līmenis, taču līdz šim nav veikti pētījumi, kas apliecinātu, ka vispār ir iespējams mainīt cilvēka organisma skābuma līmeni. Nav gan arī tādu, kas liecinātu, ka tas ir ieteicams.

“Ja nosaka tikai sava urīna vai siekalu skābumu, tas nebūt nenozīmē, ka viss organisms ir skābs,” pauž holistiskās medicīnas ārste, akupunktūras speciāliste Kristīne Makgerija (Kristin McGary) no Bolderas Kolorādo. “Jāatceras, ka siekalu un kuņģa pH līmenis svārstās no 1,5 līdz 3,5, taču urīnam ir cits pH, makstij – cits, asinīm un muskuļiem – arī cits pH līmenis.

Ja kāds uztaisīs urīna analīzi un tā pH būs 5,5, viņš ar urīnu mierīgi varēs tīrīt savas automašīnas akumulatoru, taču tas nekādā ziņā nenozīmēs, ka viss viņa organisms būs skābs,” ironizē ārste. Kādā visaptverošā pētījumā zinātnieki analizēja 8278 pētījumu fragmentus un 252 kopsavilkumus un meklēja cēloņsakarības starp audzējiem, uztura skābuma vai sārmainības līmeni un sārmainu ūdeni, taču pētnieki neatrada nekādu saikni.


Nav arī pārliecinošu pierādījumu, ka sārmaina diēta ietekmē kaulu veselību, lai gan šādas diētas ievērošana var netieši atstāt labvēlīgu iespaidu uz ķermeni, un daļa cilvēku apgalvo, ka gūst no tā labumu. Taču galvenā problēma, ar ko saskaras sārmainā ūdens aizstāvji, ir fakts, ka nav svarīgi, cik sārmainu ūdeni dzeram, jo, kad tas nonāk kuņģa sevišķi skābajā vidē, prieki ir galā. “Vai no ūdens sārmainības kas paliks?” vaicā Makgerija. “Es to apšaubu.”

Daudzi veselības aprūpes speciālisti, no kuriem daļa paši tirgo ūdens jonizatorus, apgalvo, ka organisma starpšūnu vides mainīšana uz sārmaino pusi palīdz. Citi, līdzīgi Makgerijai, domā, ka sārmainības labums ir pārdošanas triks. Un vēl citi, kā piemēram Dr. Maikls Gregers (Michael Greger) no Mērilendas, nopietni tic sārmaina ūdens dziednieciskajam spēkam, taču iesaka izmantot daudz lētāku “dari pats” metodi. “Sārmains ūdens var būt labvēlīgs,” saka Grēgers, “taču jonizatori ir krāpšana. Tādu pašu efektu var panākt, ja pusgalonam ūdens (nedaudz vairāk nekā 2 litriem) pievieno 3/4 tējkarotes sodas.”

Pat ārsti, kuri izmanto sārmainu ūdeni savā praksē, nereti pieklusina tā nozīmi. Ņujorkas ārste Šerija A. Rodžersa (Sherry A. Rogers), grāmatas Detoxify or Die (“Attīries vai mirsti”) autore un sertificēta vides medicīnas speciāliste, savā praksē izmanto sārmainu ūdeni, jo pārliecinājusies, ka pacientu stāvoklis uzlabojas, kad tie dzer sārmainu ūdeni. Viņa arī piebilst, ka “kaut kāda iemesla dēļ” soda (nātrija bikarbonāts) un citi ķīmiskie aģenti, kas padara ūdeni sārmainu, nedod tādu pašu efektu, kādu iegūst no ūdens jonizatora. Un tomēr viņa uzsver, ka ūdens kvalitāte ir nieks, ja runā par visu, kas ietekmē veselību. “Ir tik daudz citu faktoru, kas veido kopējo toksisko slogu, turklāt jāņem vērā arī cilvēka individuālā veselības aina,” viņa saka. “Nevar iegūt tīru ūdeni, pat ja to destilē, jo vienmēr paliks kādas vielas – alumīnija daļiņas vai kas cits – no tīrīšanas ierīces. Un nav pat svarīgi – kas. Vienkārši dariet vislabāko, ko varat,” viņa saka.

Informācija no žurnāla ""Ko Ārsti Tev Nestāsta"