Indīgās sēnes grozā nonāk dažādi

Ar sēnēm ir sarežģīti, jo neizpētītā ir krietni vairāk nekā zināmā, skaidro Latvijas Dabas muzeja mikoloģe – sēņu speciāliste Inita Dāniele. Nepārtraukti notiek jauni atklājumi. Piemēram, agrāk par ēdamām uzskatītās ir pievienotas indīgo sarakstam – kailā mietene, bisīte un kopš nesena laika arī parastā smiltene tiek vērtētas dažādi.
 

Kļūdīties viegli
Tajā pašā laikā daudzas no tām, kuras tradicionāli uzskatām par neēdamām vai pat indīgām, patiesībā ir ēdamas, piemēram, kailā aplocene, kurai piemīt biedējošs violets tonis, vai salnas gliemezenes, kuras gļotainības dēļ pat nepatīkami paņemt rokās.

Bālo mušmiri mēdz kļūdaini noturēt par atmateni. Abām ir paresninājumi kāta lejasdaļā. Atmatenei gan tas ir vienkārši paplatinājums, bet bālajai mušmirei – olas jeb maksts, no kuras izaugusi sēne, paliekas. (Foto: Maija Pohodņeva)

Dažreiz, lai kļūdītos, pietiek, ka sēne aplipusi ar smiltīm, skujām vai sūnām. Ja ir slikta redze, krēsla vai nav pārliecības, kas salasīts, atmatenes ir jāizmet. Un ne tikai viena, par ko ir šaubas, bet visas, kas salasītas. Jāpatur prātā, ka abas sēnes var augt līdzīgā vidē.

Mēdz kļūdīties arī celmeņu lasītāji. Par laimi, Latvijā celmenes nav tik populāras kā Krievijā, tāpēc saindēšanās, piemēram, ar apmaloto ķivereni, kas mēdz viltīgi ieaugt tieši pa vidu celmenēm, notiek reti. Ja visām sēnēm paņemtas tikai cepurītes – atšķirt ir teju neiespējami. Ķiverene ir tikpat indīga kā bālā mušmire. Ja starp konservētam celmenēm gadīsies indīgās sēnes, uz šķīvja tās nebūs iespējams atšķirt.
 

Par laimi, Latvijā celmenes nav tik populāras kā Krievijā, tāpēc saindēšanās, piemēram, ar apmaloto ķivereni, kas mēdz viltīgi ieaugt tieši pa vidu celmenēm, notiek reti. Ja visām sēnēm paņemtas tikai cepurītes – atšķirt ir teju neiespējami. Ķiverene ir tikpat indīga kā bālā mušmire.

Pie vainas bija uzdzeramais
Indīgās sēnes, kas salasītas apzināti, nav populārs noziedznieku ierocis, jo to iedarbība nav prognozējama, bet nāve neiestājas uzreiz. Turklāt mūsdienās ārsti toksikologi ātri saprot saindēšanās cēloni, ja iemesls ir sēnes. Tāpat sporas arī termiski apstrādātām un apēstām sēnēm ir atpazīstamas.
Pirms vairākiem gadiem pie mikoloģes vērsās kriminālpolicijas pārstāvji, lūdzot noteikt, kādu sēni ēduši divi cilvēki. Uz Dānieles jautājumu, kādu versiju viņi paši min, policisti atbildēja, ka abi vairs neko nesaka – miruši.

Ar sēnēm jāievēro tikai viens likums: šaubies vai nezini, atstāj mežā. (Foto: Maija Pohodņeva)

Kuņģa satura paraugos mikoloģe atrada alksneņu un beku gabalus, abi nelaiķi bija mielojušies ar marinētām sēnēm. Tomēr konservs nebija nāves iemesls, drīzāk gan tas, pie kā kārums izmantots kā uzkoda. Pēc kāda laika, kad paraugi jau pāris nedēļas bija glabājušies Dānieles ledusskapī, viņa piezvanīja policistiem, lai pajautātu, ko ar tiem darīt. Atbilde bija draudzīga – ēdiet nost.

Slepkavības ierocis
Otrs mikoloģei zināmais gadījums ar kriminālu sēņu piesitienu noticis ar sarkano mušmiru izmantošanu. Dāniele gan piebilst, ka nav drošu ziņu, ka tas nav vienkārši pārstāsts, ko izplata kā baumas, jo neviens tiesas priekšā nestājās.

Proti, šķirts pāris mitis zem viena jumta lauku mājā. Bijušais laulenis dzēris tā, ka nabaga sieviete nolēmusi viņu noindēt. Naktī salasījusi sarkanās mušmires, pagatavojusi mērci, ko žūpa nākamās dienas vakariņās notiesājis gardu muti.

Indētāja, gaidot upura bojāeju, nakti mocījusies tādās bailēs un sirdsapziņas pārmetumos, ka pati gandrīz infarktu dabūjusi, kad ieraudzījusi plenci nākamajā rītā dzīvu un veselu. Otrreiz indēšanu vairs neatkārtoja.
 

Apgaismības vietā mokoša nāve
Uzskata, ka nāvējošā sarkano mušmiru deva ir četri kilogrami, bet nav veikti pētījumi, kas notiek, ja pret kādu no šīs sēnes indēm jutīgs cilvēks apēd kaut nedaudz. Tāpēc nodarboties ar eksperimentiem pēc YouTube video noskatīšanās, kur kāds apgalvo, ka viņš mierīgi ēd sarkanās mušmires, piemēram, lai “attīrītu savu psihi”, nedrīkst. Nav droši zināms, vai video veidotājs patiešām tās sēnes ēd vai vienkārši muļķo skatītājus lētas popularitātes dēļ.

Vismaz visi pazīst sarkano mušmiri. (Foto: Maija Pohodņeva)

Krievijā sarkanās mušmires preparāti ir atzīti par medikamentiem ārīgai lietošanai, bet Nīderlandē un Rumānijā šo sēņu glabāšana un pārdošana ir aizliegta.

Tas nenozīmē, ka citas indīgās sēnes, ja apēsta pietiekami liela deva, var nenogalināt. Izņēmumi drīzāk būs laimes spēle, nevis likumsakarība. Kā piemērs minams atgadījums tepat kaimiņos – Lietuvā.

Kāds, kurš uzskatīja sevi par augstāko apgaismību sasniegušu jogu, apgalvoja, ka viņš spējot ar gara spēku novērst zaļās mušmires indīgo iedarbību. Izrādījās, ka sevi tomēr pārvērtējis… Viņu piemeklēja tāda pati mokoša nāve kā romiešu imperatoru Klaudiju 54. gadā pirms mūsu ēras. Viņu ar indīgām sēnēm pacienāja sieva Agripīne, kura vēlējās redzēt tronī savu dēlu no iepriekšējās laulības.  

Smieklu lēkme komplektā ar caureju
Latvijā ir sastopamas halucinogēnās sēnes, bet to ir maz, ir indīgas un pārsvarā ļoti rūgtas. Kaifu var nedabūt, bet vēdergraizes, ja ne nopietnākus veselības bojājumus, gan.

Jebkura maza sēnīte, kas vizuāli atgādina maģiskās sēnes, nav jābāž mutē, jo dažkārt pat mikologi ar grūtībām nosaka sugu un arī tikai tad, kad zem mikroskopa izpētītas sporas.

Latvijā ir sastopamas halucinogēnās sēnes, bet to ir maz, ir indīgas un pārsvarā ļoti rūgtas. Kaifu var nedabūt, bet vēdergraizes, ja ne nopietnākus veselības bojājumus, gan.

Vienmēr pastāv iespēja apēst apmaloto ķivereni, kuras inde ir tikpat spēcīga kā zaļajai mušmirei, vai kādu no Cortinarius ģints tīmeklenēm, kas izraisa paliekošus nieru bojājumus.

Vienai no liesmenēm piemīt dīvaina īpašība – saindēšanās izraisa smieklu lēkmes. Vēlāk gan sākas pārējās pazīmes, un smieties, sēžot uz poda vai vemjot, varētu nebūt aizraujoši. Katrā ziņā apgaismību un gara izaugsmi tas neveicina.

Dzeltējošas atmatenes. (Foto: Maija Pohodņeva)

Tā kā sēņu toksīni nav pietiekami izpētīti, nav zināms, kādu ilgtermiņa iespaidu uz lietotāju organismu tie atstāj, pat ja noticam, ka nerodas psiholoģiska atkarība.

Pazudis tulkojumā
Arvien aktuāla lieta – pretrunas par cūceņu indīgumu. Problēmas sakne meklējama tulkojumā no krievu valodas, kur par svinušku jeb cūceni sauc pavisam citu sēni – kailo mieteni. To, ko mēs saucam par cūceni, Krievijā dēvē par – gruzģ čjornij jeb melno krimildi. Tāpēc stāsti par mūsu cūcenēm kā vēža izraisītājām ir folklora.

Taču kailā mietene ir bīstama – tā satur vielas, kas, nonākušas organismā, izraisa slēptas, bet bīstamas izmaiņas. Un, ja reiz tās ķermenī ir nonākušas – nekad vairs ārā izvadīts netiek, bet gan uzkrājas.

Termiska apstrāde, sālīšana, kaltēšana vai marinēšana sēņu indes nevar neitralizēt! Bālo vai zaļo mušmiri var droši uzskatīt par lietojamu tikai tad, ja tā pilnībā sadedzināta

Viens cilvēks nodzīvos mierīgi visu mūžu, ēdis kailās mietenes, bet citam pietiks ar pāris ēdienreizēm, lai attīstītos smaga akūta autoimūna hemolītiskā anēmija. Šķiet, ka pēkšņās veselības problēmas, kad sabrūk sarkanie asinsķermenīši, bojāti dažādi orgāni, radušās bez iemesla. Kopš kailās mietenes regulāras lietošanas var būt pagājis ilgs laiks, ārsti var arī nesaprast, kāds bijis patiesais saindēšanās iemels. Pasaulē reģistrēti vairāki simti saindēšanās gadījumu, no kuriem vismaz pieci bijuši nāvējoši.

Kailā mietene ir bīstama – tā satur vielas, kas, nonākušas organismā, izraisa slēptas, bet bīstamas izmaiņas. Un, ja reiz tās ķermenī ir nonākušas – nekad vairs ārā izvadīts netiek, bet gan uzkrājas. (Foto: Maija Pohodņeva)

Trīs saujas smilšu
Popularitāti vēlo rudens sēņu vācēju pulkā ieguvusi arī parastā smiltene. Tomēr mikologi sliecas to dēvēt par nosacīti ēdamu sēni, jo pasaulē fiksēti nāves gadījumi. Saindēšanās izraisa muskuļu bojājumus, kas rada to sāpes. Tālāk pēc muskuļos esošas olbaltumvielas mioglobīna nokļūšanas asinīs attīstās nieru mazspēja. Šis stāvoklis ir rabdomiolīze.

Taču atkal ir pretrunas – Polijā veikti pētījumi, kur fiziski veseli brīvprātīgie apēduši pat 300 gramu šo sēņu, un nekas slikts nav noticis. Viena no versijām – sēņu inde varētu būt mijiedarbojusies organismā ar medikamentiem, kas lietoti iepriekš. Vai arī cilvēkam ir bieži jāapēd ļoti daudz smilteņu… Nav īsti zināms.

Tāpēc, vācot un lietojot pārtikā sēnes, ir jāievēro tikai viens likums: šaubies vai nezini – atstāj mežā! Ja tradicionāli vācamo sēņu sezona šogad beigusies, noglabājam groziņu līdz nākamajai vai arī iepazīstam sēņu pasauli, bet bez mērķa – noteikti apēst. Nevajag riskēt, jo neesam jau badā!

Šogad seši cietušie

Roberts Stašinskis. (Foto: Austrumu klīnika)

Roberts Stašinskis, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas ārsts anesteziologs reanimatologs:

“Saindēšanos gadījumu skaits atkarīgs no tā, vai ir sēņu gads vai nav. Arī šogad sezona vēl nav beigusies. Piemēram, 2010. gadā, kad sēņu bija daudz, Toksikoloģijas un sepses klīnikā nonāca 28 cilvēki. Tajā gadā arī bija divi mirušie – kļūdas dēļ bija apēstas baltās mušmires. Tie bija vienas ģimenes locekļi. Izdzīvojušajam, bet smagi cietušajam bērnam bija nepieciešama aknu transplantācija Vācijā.”

Statistika par saindēšanos ar sēnēm Latvijā netiek apkopota. Toksikoloģijas un sepses klīnikas dati ir šādi: 2019. gadā – seši gadījumi, pērn – četri, 2017. gadā – 11, 2016. gadā – pieci, 2015. gadā – 16.

Kur meklēt palīdzību?
Ja ir aizdomas par saindēšanos, ikviens bez maksas var zvanīt Saindēšanās un zāļu informācijas centram pa tālruni 67042473. Visu diennakti pie telefona dežurē mediķis, kas palīdzēs izlemt, vai nepieciešams saukt neatliekamo medicīnas palīdzību, doties uz slimnīcu un kā pareizi rīkoties.

Aicināti zvanīt ne tikai cietušie un viņu piederīgie, bet arī ārsti, jo nepieciešamības gadījumā iespējams pie tālruņa pieaicināt speciālistus, kuri nekavējoties novērtēs situāciju un ieteiks, kā labāk sniegt palīdzību slimniekam. Neatliekamās palīdzības tālrunis: 113.

No portāla Jauns.lv