"Māmiņ, ēd dillītes!" Skaidrojam, kāpēc tik vērtīgs ir latviešu kulta garšaugs - dilles

Parastā dille (Anethum graveolens) sākotnēji bijusi ārstniecības augs, un tikai vēlāk to sāka lietot kā garšaugu, un latviešu tradicionālā virtuve (tāpat kā Austrumeiropas un Ziemeļeiropas virtuves) bez dillēm ir grūti iedomājama. Citu labo īpašību starpā dilles nostiprina imūnsistēmu un ļauj dažādas infekcijas slimības pārciest vieglāk vai pat nesaslimt. Ārstniecībā izmanto gan diļļu augļus, lakstus, žāvētas, saldētas vai svaigas lapas.

Lasi tālāk un uzzini - kā radušās dilles, kā tās pareizi audzēt un lietot veselībai un skaistumam

Senajā Romā ar dillēm aromatizēja vīnu
Dilles ir viens no senākajiem ārstniecības un garšaugiem. Par šī auga dzimteni uzskata Vidusjūras reģionu. No šejienes dilles izplatījušas pa visu Eiropu, Āziju un pēc tam iekarojušas Ameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi. Mūsdienās audzē ļoti daudz diļļu šķirņu, bet kā savvaļas augs tās sastopamas Mazāzijas un Vidusāzijas reģionos, Ziemeļāfrikā un Himalaju apkārtnē.

Dilles kultivētas jau pirms daudziem tūkstošiem gadu Āzijā, Eiropā un Ziemeļāfrikā. Ir zināms, ka pirms 5000 gadiem senie ēģiptiešu ārsti izmantojuši dilles kā zāles, tās pielietotas arī skaistumkopšanā. Senajā Grieķijā dilles bija zāles pret žagošanos, bet Senajā Ķīnā tās audzēja kā īpaši ekskluzīvu līdzekli imperatora potences uzlabošanai. Romieši dilles izmantoja arī vīna aromatizēšanai. Senajā Romā un Grieķijā dzejnieki cildināja dilles savos dzejoļos, un dažkārt sacensību uzvarētāji tika apbalvoti nevis ar ierastajiem lauru, bet gan diļļu vainagiem.

Arī franku karalis un pirmais Svētās Romas imperators Kārlis Lielais (742 – 814), izpratis diļļu ārstniecisko un kulināro vērtību, pavēlēja tās audzēt savā valstī.

Viduslaikos dilles lietoja pret ļaunu aci, raganu lāstiem un citos rituālos
Interesanti, ka viduslaikos dillēm bija slikta slava – uzskatīja, ka dilles spēj ietekmēt cilvēka apziņu. Dilles ieņēma stabilu vietu burvju, raganu un pūšļotāju arsenālā. Tās pievienoja gan maisījumiem pret ļaunu aci, raganu lāstiem, gan mīlas dzērieniem iecerētā pieburšanai. Tā turpinājās līdz XVI gadsimtam, kad aizspriedumi pret dillēm kļuva vājāki un pakāpeniski dilles sāka lietot kā ārstniecības augu, bet pēc tam kā viegli pieejamu garšaugu, kas būtiski uzlaboja to laiku ēdienu garšu un smaržu.

Tomēr pie diļļu savdabīgās smaržas cilvēki pierada ne uzreiz. Tā slavenā angļu botāniķa un ārsta Nikolasa Kalpepera darbā Angļu dziednieks, kas tika izdots 1652. gadā un vēlāk nosaukts par Kalpepera zāļu grāmatu, bija 369 zāļu receptes no Anglijā augošajiem augiem, par dillēm autors rakstīja – augam piemīt ass, nepatīkams aromāts, kaut dilles ir ārkārtīgi veselīgas.

Savdabīgi dilles izmantoja amerikāņu puritāņi XVII – XVIII gadsimtā. Zinot, ka diļļu augļi novērš vēdera pūšanos un vēdergraizes un tiem piemīt viegli nomierinoša iedarbība, vecāki pirms ilgiem dievkalpojumiem saviem mazuļiem deva pakošļāt diļļu sēklas, lai viņi neraudātu un netraucētu reliģiozo rituālu norisi. Uzskata, ka tieši tāpēc Amerikā līdz pat mūsdienām diļļu augļus mēdz saukt par sanākšanu sēklām. Interesanti, ka daudzās valodās lietotais vārds dilles cēlies no senās norvēģu valodas vārda dilla, kas to arī nozīmē – remdināt un nomierināt.

Viduslaiku medicīnas spīdeklis, persiešu zinātnieks un ārsts Avicenna (980 – 1037) atzina, ka dilles ir noderīgas ievainojumu un čūlu ārstēšanai, tās palīdz pret žagām, pārpildītu kuņģi, veicina piena veidošanos mātēm zīdītājām, iedarbojas nomierinoši un kā miegazāles.

Kad un kā dilles ievāc
Diļļu augļus ievāc tehniskas gatavības stadijā, kad tie kļūst brūngani. Tā kā augļi neienākas vienlaikus, tad vispirms noplūc tos čemurus, kuros augļi jau nogatavojušies. Kad lielākā daļa augļu nogatavojusies, dilles nopļauj, sasien kūlīšos un žāvē šķūņos vai nojumēs, tad nokuļ un attīra no negataviem augļiem vētījot. Ja nepieciešams, augļus var papildus žāvēt kaltēs līdz 40 grādu temperatūrā.

Dārzā dilles labi aug blakus gurķiem un brokoļiem, bet ar burkāniem un tomātiem tās kopā labāk nesēj.

Lakstus drogai vāc visā ziedēšanas laikā, tos nogriež apmēram 10 centimetrus virs zemes. Žāvē parastos apstākļos vai kaltēs līdz 40 grādu temperatūrā.

Diļļu lapas vāc visu vasaru, tās parasti lieto svaigas, bet var kaltēt vai saldēt.
 

Kāds ir diļļu sastāvs un iedarbība
Diļļu augļi satur ēterisko eļļu, kuras galvenās sastāvdaļas ir D-karvons, dillapoils, fellandrēns, D-limonēns. Augļi satur arī fulokumarīnus, eļļu (ap 20%), minerālvielas. Svaigi diļļu laksti satur askorbīnskābi, karotīnu, kvercetīnu, izoramnetīnu, kempferonu.

Diļļu ēteriskajai eļļai ir ne tikai antiseptiska un pretkrampju iedarbība, tā veicina arī gremošanas dziedzeru sekrēciju, veicina ēstgribu, mazina vēdera pūšanos. Tām ir pretvemšanas iedarbība, un tās palīdz pret jūras slimību. Dilles var izmantot kā pretiekaisuma un bakteriostatisku līdzekli. Diļļu ēteriskā eļļa var sakārtot uztraukumu novājinātu nervu sistēmu, samazina stresu un emocionālo spriedzi. Pat tikai diļļu smarža iedarbojas nomierinoši un palīdz cilvēkam mierīgāk uztvert notiekošo.

Diļļu augļus pulvera, novārījuma vai uzlējuma veidā lieto kuņģa un zarnu trakta, žultsvadu un urīnvadu spazmu novēršanai, kā arī pret meteorismu (gāzēm vēderā). No diļļu augļiem gatavo preparātu Anetīna, ko lieto sirds mazspējas un vēdera dobuma orgānu spazmu novēršanai.

Tautas medicīnā diļļu augļus lieto aizdusas, elpošanas slimību, klepus, galvassāpju, bezmiega ārstēšanai un žults sekrēcijas stimulēšanai. Veicina organisma izturību pret infekcijas slimībām.

Kā dilles pareizi audzēt
Dārzā dilles labi aug blakus gurķiem un brokoļiem, bet ar burkāniem un tomātiem tās kopā labāk nesēj.

Pēc izmantošanas veida izšķir diļļu šķirnes lapu kaltēšanai un ziedkopu izmantošanai citu dārzeņu konservēšanai, bet Latvijā vairāk ir populāras dilles svaigam patēriņam. Pēc augšanas veida izšķir parastās dilles, kas relatīvi agri veido stublāju un ziedkopas un tā sauktās krūma dilles, kas intensīvi cero, veidojot lielu kuplu krūmu. Krūma diļļu šķirnes ir vēlīnākas, un Latvijas apstākļos to sēklas neienākas.

Dilles labi padodas jebkurā augsnē, svarīga ir tās temperatūra un nodrošinājums ar mitrumu sēklu dīgšanas laikā. Segtās platībās dilles vislabāk ir audzēt, bagātinātas kūdras substrātā.

Dilles ir aukstuma izturīgas, pacieš nelielas salnas (līdz –3...–4grādiem). Sēklas sāk dīgt pie temperatūras no +3 grādiem, bet optimālā temperatūra to dīgšanai ir +18–20 grādi. Optimālā temperatūra zaļās masas augšanai ir +20–22 grādi dienā un +16–18 grādi naktī. Dilles ir prasīgas pēc augsnes mitruma, sevišķi augšanas sākumā.

Zaļumu ieguvei labāk izvēlēties vēlīnas diļļu šķirnes, kas ilgi neizzied, turpretī konservēšanai piemērotākas ir agrīnas šķirnes. Latvijā dilles atklātā laukā var sēt no aprīļa līdz augustam, siltumnīcās – no marta līdz septembrim. Siltumnīcā audzētas dilles ir mazāk aromātiskas palielināta gaisa mitruma dēļ.

Kādos ēdienos dilles garšo vislabāk
Ja žāvētus diļļu augļus, lakstus un lapas var izmantot kā ārstniecības augus, tad svaigas dilles ievērojami bagātina ēdienu ar vitamīniem un daudzām citām vērtīgām vielām. Vārīti kartupeļi ar sakapātām dillēm, zaļais sviests ar dillēm un ķiplokiem, biezpiens ar dillēm, svaigu gurķu salāti ar dillēm, zaļais kefīrs, zivju un dārzeņu ēdieni, zupas, mērces, skābēti gurķi, dažādas marinādes – šos ēdienus grūti iedomāties bez dillēm.

Pat pelmeņi, bagātīgi pārkaisīti ar kapātām dillēm, pretendē uz veselīga ēdiena statusu. Skandināvijā izsmalcināts ēdiens ir reņģe somu gaumē – zivs tiek bagātīgi apbērta ar kapātām dillēm, pētersīļiem, sīpoliem, melnajiem pipariem un tad cepta.

Dilles ietilpst garšvielu maisījumos – Hmeļi-suneļi, adžikā, Boloņas maisījumā, Balkānu maisījumos dārzeņu ēdieniem.

Ieteicams ēdieniem pievienot svaigas dilles. Ja tas ir karstais ēdiens, dilles ievieno pašās gatavošanas beigās, lai tās nezaudētu spirgto garšu. Žāvētas dilles ēdienam pievieno drusku ātrāk nekā svaigās. Savukārt diļļu augļu aromāts atklājas pilnībā pēc karsēšanas, tāpēc tās karstajiem ēdieniem pievieno pašā gatavošanas sākumā, un pirms tam vēl var pakarsēt uz sausas karstas pannas.

Ko nozīmē, ja dilles redz sapņos
Ja dilles redz sapņos, tas ir uz bērnu labklājību nākotnē; ja sapnī cilvēks ēd dilles, gaidāma ilga un laimīga dzīve. Ja sapņos cilvēks sajūt diļļu smaržu, gaidāma priecīga ziņa par dārgu cilvēku.

Savukārt Freida sapņu tulkā viņš brīdina: griezt dilles  nozīmē, ka cilvēks cenšas atrisināt sarežģītu problēmu, sadalot to sastāvdaļās. Tomēr te būs nepieciešama pilnīgi citāda pieeja: risināt visu kopumā, nedalot veselumu daļās. Savukārt ja sapnī redzi, ka ber dilles pie kāda ēdiena, tas ir brīdinājums – ja neko nemainīsi intīmajā dzīvē, tad rezultātā vienkārši apniks nodarboties ar seksu.

Diļļu augļu novārījums
Vienu ēdamkaroti diļļu augļu aplej ar 200 mililitriem verdoša ūdens, ļauj 10 minūtes ievilkties, izkāš, atdzesē un dzer pa pusglāzei divas reizes dienā.

Malti augļi
Samaltus diļļu augļus lieto pa vienam gramam (naža galam) trīs reizes dienā piena sekrēcijas veicināšanai.

Diļļu lakstu tēja
Dažus zariņus diļļu lakstu pārlej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj ievilkties. Dzer pret paaugstinātu asinsspiedienu un kā urīndzenošu līdzekli.

Diļļu augļu vai lakstu uzlējums
Vienu ēdamkaroti sasmalcinātas drogas aplej ar 300 mililitriem verdoša ūdens, ļauj 30 minūtes ievilkties, nokāš un dzer pa pusglāzei 3 – 4 reizes dienā pirms ēšanas apetītes rosināšanai, gremošanas uzlabošanai, zarnu peristaltikas veicināšanai, lai mazinātu rūgšanas un pūšanas procesus zarnās un mazinātu gāzu uzkrāšanos un spazmas.

Ārīgi uzlējumu lieto kompresēs acu apsārtuma, iekaisuma un noguruma mazināšanai.

Stiprais diļļu augļu uzlējums
Divas ēdamkarotes sasmalcinātu diļļu augļu termosā pārlej ar glāzi verdoša ūdens, ļauj ievilkties vismaz 5 – 6 stundas, nokāš un izdzer vienu līdz divas stundas pirms gulētiešanas pret urīna nesaturēšanu un nakts enurēzi. Kursa ilgums: 7 – 10 dienas.

Diļļu piens
Šis dzēriens palīdz pret ielaistu klepu arī tad, ja visi zināmie līdzekļi izmēģināti un neviens nav līdzējis.

Katliņā uzvāra 300 ml piena, ieber pustējkaroti diļļu sēklu, vēl 3 minūtes vāra uz lēnas uguns, uzliek vāciņu un aptuveni 30 minūtes nostādina. Pēc tam izkāš caur sietiņu un izdzer maziem malkiem.

Diļļu pienu ieteicams dzert pašā vakarā pirms gulētiešanas. Vairumā gadījumu klepus mazinās vai pat pilnībā pāriet jau pēc pirmās lietošanas reizes. Taču efekta nostiprināšanai novārījumu ieteicams lietot vēl 2–3 vakarus.

Vīriešiem potences paaugstināšanai
Ēdamkaroti diļļu sēklu aplej ar glāzi verdoša ūdens, 15 minūtes nostādina, tad izkāš. Lieto pa ēdamkarotei 5–6 reizes dienā pirms ēšanas. Kurss: viena nedēļa. Pēc 3–4 dienu pārtraukuma kursu atkārto. Šo kūri ieteicams papildināt, katru dienu apēdot 50 g zaļumu.

Diļļu losjons vīstošai ādai
Sajauc pusglāzi sīki sasmalcinātu diļļu zaļumu, 20 g glicerīna, 100 ml 70% spirta un nostādina 3 dienas. Tad izkāš un pielej 100 ml destilēta ūdens. Lieto sejas apslaucīšanai no rīta un vakarā.