Piepjot uz mežu: īstais laiks doties lasīt sērapiepes

Sociālie tīkli šobrīd ir pilni ar krāšņām parastās sērapiepes (Laetiporus sulphureus) fotogrāfijām, kur dzeltenie vēdekļi vai pat vēl pavisam jauni sēnes aizmetņi redzami ne tikai uz koku stumbriem, bet arī jau pagatavoti kārdinošos ēdienos.
 

Lasa arī pētnieces
Arī Latvijas Dabas muzeja mikoloģes Inita Dāniele un Diāna Meiere, nesen iznākušās Latvijas Lielās sēņu grāmatas autores, devušās uz mežu. “Mikologi reti sēņo, lai pielasītu grozus ar ēdamajām sēnēm, ko sagatavot maltītei un krājumiem ziemai,” stāsta Diāna. Sērapiepe ir izņēmums, jo tās garša abām pētniecēm ļoti patīk.

“Mēs gaidījām, kad sāksies sezona, lai savāktu un baudītu šo mūsu valstij vēl samērā nepierasto ēdamo sēni. Pretēji indīgajām bisītēm, kuras pavasaros tomēr nevajadzētu vākt un lietot uzturā, parastā sērapiepe ir laba ēdama un vienkārši pagatavojama sēne. Kaut gan ir cilvēki, kuri nespēj pieņemt šo sēņu īpatnējo, dažkārt skābeno, garšu. Tā ir gaumes lieta, jo ir taču arī tādi, kuriem pat baravikas negaršos,” teic Meiere.

Izskatā pēc vistas gaļas
Jaunu sēņu mīkstums pēc struktūras atgādina vistas gaļu. Iespējams, tāpēc, kā arī košā izskata dēļ, ASV un Lielbritānijā šo piepi dēvē par chicken of the wood, tulkojot – meža cālis. Sēni plaši lieto pārtikā, dažkārt to iespējams arī iegādāties no ekoloģiskās pārtikas tirgotājiem, ja nav veicies pašam atrast mežā. Pasaulē sērapiepe ir īpaši populāra veģetāriešu un vegānu aprindās.

Ievācot sērapiepes, jāpievērš uzmanība, lai tās būtu jaunas, maigas, gaļīgas, košas arī šķērsgriezumā, ar patīkamu smaržu. (Foto: Maija Pohodņeva)

Inita Dāniele skaidro, ka šobrīd Latvijā atrast sērapiepes nav grūti, jo košās dzeltenās krāsas dēļ tās ir viegli pamanāmas. Jādodas meklēt tur, kur aug lieli veci lapu koki, gan mežos, gan senos parkos, jāapskata ozoli, vītoli un citi.

Ēdamās piepes aug gan uz dzīviem kokiem, gan arī kritušiem stumbriem un celmiem. Augļķermeņi ir viengadīgi, veido iespaidīgus čemurus, kas sastāv no lielām daivām. Čemuru platums līdz 40 centimetru. Virspuse citrondzeltena, sēradzeltena līdz oranždzeltenai jaunai sēnei. Novecojot sēne izbalo un izkalst, kļūst gaiši brūna vai pat balta.

Tikai ne vecas
Ievācot sērapiepes, jāpievērš uzmanība, lai tās būtu jaunas, maigas, gaļīgas, košas arī šķērsgriezumā, ar patīkamu smaržu. Vecas kļūst bālganas, drupanas, sausas un šķiedrainas, piemīt nepatīkama smaka, kas atgādina vecas olas vai peļu midzeni.

Toties jaunas sērapiepes ir ne tikai ēdamas un garšīgas, bet arī ārstnieciskas, samazina cukura līmeni, izmantojamas vēža profilaksei. Interesenti var atrast pietiekami daudz zinātnisku pētījumu par šo sēni.

Pagatavojot jāatceras, ka šīs sēnes labi uzsūc taukvielas, tāpēc cepot nevajadzētu skopoties ar sviestu vai eļļu. Ceptas lieto tāpat kā visas sēnes: mērcēs, kā piedevu kartupeļiem, zupās. Var sasaldēt lietošanai ziemā. Ja, smalkās lapiņās sagrieztas, cep lielā taukvielu daudzumā, nepārtraukti maisot, var pagatavot gardus sērapiepju čipsus. Gatavās sēnes novieto uz papīra salvetēm, lai notek liekā eļļa, ēd ar krējumu un zaļumiem.

Pirmajā reizē nepārēsties
Vācot sērapiepes, gan jābūt uzmanīgiem, jo tās nereti aug grūti pieejamās vietās un augstu, tāpēc var viegli gūt traumas. Cilvēkiem, kuri nekad nav mēģinājuši sērapiepju ēdienus, pirmajā reizē jāpagaršo pavisam nedaudz, jo ir zināmi gadījumi, kad tās izraisa alerģiju vai gremošanas traucējumus. Turklāt sēnes tomēr ir arī kuņģim smaga un grūti pārstrādājama pārtika.
Sērapiepes cep uz pannas kā daudzas citas sēnes, tikai vajadzēs daudz eļļas vai tauku. (Foto: Maija Pohodņeva)

Sērapiepēm līdzīgas ir zeltpores, bet, tā kā pēdējās ir reti sastopamas, nav liela riska sajaukt. Mikoloģes atgādina: “Ar sēnēm vienmēr ir jāapietas uzmanīgi – ja nepazīsti, neesi drošs vai sēne šķiet veca un uzturā nelietojama, neņem, atstāj to mežā!”