Sportošanai ir maz kopīga ar svara zaudēšanu, svarīgs ir kas cits

Vai esat kādreiz sporta zālē ievērojuši kādu resnu cilvēku, kas trīs vai četras dienas nedēļā svīst uz slīdošā skrejceļa, bet tā arī nekad nekļūst tievāks? Šis pierādījums, ko redzat paši savām acīm, ir pretrunā tam, ko mums stāsta, jo svara zaudēšanas nosacījums ir šāds – jo aktīvāks esat, jo vairāk kaloriju nodedzināt. Ja uzņemto kaloriju daudzums ir mazāks par iztērēto, tātad sākat zaudēt kilogramus. Piemēram, kādā pētījumu pārskatā, kas veikts Stenforda Universitātes Medicīnas skolā, teikts, ka mazkustībai ir daudz lielāka saistīta ar aptaukošanos nekā ar ēdienu, ko ēdam. Savukārt Amerikas Nacionālajā veselības aptaujā, kurā pētnieki sekoja līdzi iedzīvotāju veselības stāvoklim no 1988. līdz 2010. gadam, novērots milzīgs aptaukošanās un mazkustības pieaugums, ko nevarēja attiecināt uz patērēto kaloriju daudzumu.

Un tomēr – kā var izskaidrot faktu par resno cilvēku uz skrejceļa, kurš nekļūst tievāks? Šķiet, viss nav tik vienkārši, un, jo vairāk mēs iedziļināmies, jo vairāk tiešā saistība starp fiziskajām aktivitātēm un kaloriju izlietojumu sāk pazust. Beilora Universitātes pētnieki Teksasā pētīja divas ļoti atšķirīgas astoņus gadus vecu bērnu grupas. Vienā bija iekļauti Ekvadoras Amazones šuāru cilts bērni, kam tipiska diena ietver strādāšanu ģimenes fermā un rūpes par pārtikas sagādi. Otra grupa mums ir labāk zināma – astoņgadīgs rietumnieks, kas sēž skolas solā un pēc tam mājās atpūšas ar spēļu konsoli rokās vai ir iebāzis degunu planšetē.

Protams, nav brīnums, ka šuāru bērni Amazonē ir par 25 % aktīvāki nekā viņu Rietumu vienaudži. Taču ir kāds āķis – abas grupas katru dienu nodedzināja vienādu kaloriju daudzumu.

Tas darbojas īstermiņā
Pētnieki domā, ka viss varētu būt saistīts ar evolūciju un veidu, kā ķermenis ir pielāgojies dedzināt kalorijas. Mūsu vielmaiņas sistēma ir kā piesardzīgs naudas tērētājs, kas rūpīgi seko līdzi budžetam un pārtrauc iepirkties, kad konta bilance sāk samazināties.

Šuāru bērni ir daudz tievāki par tipisku Rietumu pasaules bērnu, bet šuāru ķermenis “zina”, kā apturēt kaloriju dedzināšanu, lai nodrošinātu svarīgu fizioloģisko procesu norisi. Vismaz tā par to, “kas notiek”, liek domāt Beilora Universitātes pētnieki.

Citi pētnieki ziņojuši par līdzīgu fenomenu. Ņujorkas Universitātes pētnieki atklājuši, ka smaga fiziskā piepūle nekavējoties ietekmē svaru, taču pēc tam svara samazinājums palēninās, līdz vispār apstājas, un tā ir pat tad, ja treniņi un fiziskā slodze palikuši nemainīgi. Vislabākais veids, kā konsekventi un ilgtermiņā zaudēt svaru, ir ievērot diētu, secināja pētnieki. Taču tā nav populāra ideja. Laikā, kad, sākot skolas gaitas, piektā daļa bērnu ir aptaukojušies, veselības uzraugi, cenšoties ierobežot šo aptaukošanās epidēmiju, vedina bērnus kļūt daudz aktīvākiem, nevis sakārtot ēdienkarti.

Regulāras fiziskās aktivitātes samazina daudzu slimību risku, ieskaitot vairākus audzējus, cukura diabētu, demenci un sirds slimības, taču fiziskās aktivitātes nav svara zaudēšanas stratēģijas nozīmīgākā daļa. 

Beilora Universitātes pētnieki norāda, ka ir ļoti daudz labu iemeslu, lai sportotu, un pirmām kārtām par to pateiksies sirds un asinsvadu sistēma, taču svara zaudēšana nav viens no šiem iemesliem.

Tam piekrīt arī populārais kardiologs Asīms Malhotra.
Regulāras fiziskās aktivitātes samazina daudzu slimību risku, ieskaitot vairākus audzējus, cukura diabētu, demenci un sirds slimības, taču fiziskās aktivitātes nav svara zaudēšanas stratēģijas nozīmīgākā daļa. 

Tas ir ēdiens!
Aptaukošanās un svara zaudēšana ir atbildes reakcija uz to, ko mēs ēdam.  Ēdiens, konkrēti – cukurotu, ogļhidrātiem bagātīgu pārstrādāto produktu ēšana, ir aptaukošanās galvenais cēlonis. Kā jau norādīts viena pētījuma virsrakstā, kura autors ir arī Dr. Malhotra, jūs nevarat izvairīties no slikta uztura sekām.

“Cilvēki pārpārēm saņem nederīgu informāciju, ka ar kaloriju skaitīšanu var saglabāt veselīgu svaru, un daudzi joprojām maldīgi tic, ka aptaukošanās pilnībā rodas kustību trūkuma dēļ,” saka Asīms Malhotra. Mēs pat nesaņemam pareizo vēstījumu par pārtiku. Mēs iegūstam enerģiju no taukiem un ogļhidrātiem, galvenokārt no cukuriem, un mums stāsta, ka tad, ja gribam zaudēt svaru, mums ir jāierobežo tauku daudzums uzturā. Taču tā ir ļoti vienkāršota pieeja, un bieži to atbalsta pārtikas ražošanas industrija, kas gūst lielu peļņu no attaukoto dzērienu un ēdienu ražošanas. Sekas ir tādas, ka mēs uzņemam vairāk ogļhidrātu, neraugoties uz to, ka patiesībā tieši cukuri, nevis tauki liek pieņemties svarā.

Otrs vēstījums, kas tiek nemitīgi uzturēts, skan šādi: “Visas kalorijas ir vienādas.” Šo domugraudu pagājušā gadsimta 50. gados iesēja cukura ražošanas industrija, un "Coca-Cola" 2013. gadā pilnveidoja, paziņojot, ka visas kalorijas “skaitās”.  Kampaņā, ko kompānija izvērsa, tā vainoja aptaukošanās epidēmijā mazkustību, nevis savus cukurotos dzērienus. Taču visas kalorijas nebūt organismu neietekmē vienādi. Cukura kalorijas (no ogļhidrātiem) sekmē tauku uzkrāšanos un izsalkuma sajūtu, un, kā liecina pētījumi, katras papildu 150 kalorijas, ko cilvēki uzņem no cukura, valsts mēroga līmenī palielina saslimšanu ar diabētu par vienu procentu. Savukārt papildu tauku vai olbaltumvielu patēriņš šādu iespaidu neatstāj. Cilvēkiem ar insulīna rezistenci pārstrādātās pārtikas ēšana varētu vēl sliktāk ietekmēt veselību. Vai varētu būt arī tā, ka cilvēki, kas ēd šādu pārtiku, iedzīvojas insulīna rezistencē, kas ir diabēta priekšvēstnese.

Nav pietiekami daudz pierādījumu
Vairākums joprojām atzīst kaloriju kontroles teoriju. Tie, kuri domā, ka visa vaina ir fizisko aktivitāšu trūkumā, norāda uz pierādījumiem, kas demonstrē, ka tas ir visefektīvākais veids, kā zaudēt svaru. Piemēram, tā secinājuši pētnieki Maseja Universitātē Jaunzēlandē. Pētnieki novērtēja 15 citus pētījumus, kuros bija iesaistīti 556 cilvēki, kas 36 nedēļas vingroja un katrs zaudēja vidēji 3,7 kilogramus. Taču daži no šiem pētījumiem bija slikti izstrādāti. Labākajā gadījumā, kā zinātnieki atzina, ir daži pierādījumi, ka vingrojot var samazināt ķermeņa taukus, tas darbojas vēl mazākā mērā, nekā palīdz uzlabot vielmaiņu, piemēram, kontrolēt holesterīna līmeni un insulīnu.

Citā pārskatā, kas aptvēra 29 pētījumus, atzīts, ka īsti nav skaidrs, vai vingrošana būtiski ietekmē kādus aptaukošanās rādītājus, piemēram, ķermeņa masas indeksu un vidukļa apkārtmēru, taču, šķiet, tā palīdzēja cilvēkiem zaudēt svaru.

Zinātnieki, kas uzskata citādi, piemēram, Asīms Malhotra, saka, ka pierādījumi par vingrošanu nav pārliecinoši, un paliek pie sava, ka beidzamo 30 gadu laikā fizisko aktivitāšu līmenis nav īpaši mainījies, bet aptaukošanās rādītāji ir krietni pieauguši. Pētnieki redzējuši, ka tā noticis, piemēram, Subsahāras Āfrikā. Laikā no 1992. līdz 2005. gadam aptaukošanās radītāji šeit pieauguši par 35 %, un tas sakrīt ar laiku, kad šajā reģionā kļuva daudz brīvāk pieejama lētā pārstrādātā pārtika.

Akcentējot domu, ka vissvarīgākā ir kaloriju skaitīšana, tiek novērsta uzmanība no īstās problēmas – rūpnieciski pārstrādātu produktu ēšanas.

Starp citu, Pasaules Veselības organizācija piekrīt, ka slikts uzturs izraisa vairāk slimību nekā mazkustība, smēķēšana un alkohola lietošana kopā.

Kā saka Taftsa Universitātes profesors Dariašs Mozafarians, “mums ir jāšķiras no mīta, ka mazāk tauku un mazkaloriju produkti ļaus arī mazāk pieņemties svarā. Šī ilūzija noved pie paradoksālas politikas, kurā uzmanību pievērš kaloriju daudzumam, nevis pārtikas kvalitātei. Spilgtākais piemērs – tiek aizliegti pilnpiena produkti, bet ir atļauts attaukots un ar cukuru saldināts piens.”