Bērns visu laiku pieprasa saldumus! Kā panākt kompromisu?

Droši vien uz zemes nav tāda bērna, kas teiktu, ka viņam negaršo saldumi jā, kāds varbūt lielāks vai mazāks saldumu mīlis, bet kopumā kaut ko saldu apēst prasās gandrīz visiem. Bet dažreiz patika pēc saldumiem pāriet pāri robežai un tie tiek patērēti ārkārtīgi lielos daudzumos. 

Jautājums – kā nepieļaut šādu situāciju, kā iemācīt bērnam zināt mēru, kā neaiziet galējībās, kad saldumi tiek patērēti neierobežoti vai, kad tie ir pilnībā aizliegti? 

Lai veicinātu veselīgu attieksmi pret ēdienu, jo īpaši pret saldumiem, noteikti nav jāprovocē ar agrīnu šo produktu ieviešanu uzturā, jo tad būs diezgan apgrūtinoši ieviest uzturā citus produktus, jo visi pārējie būs “ne tik saldi”, “ne tik garšīgi”, kā piedāvātais saldais biezpiena sieriņš vai sula, salīdzinot ar parasto biezpienu ar ogām un ūdeni. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka pievienotā cukura daudzums dienā nedrīkst pārsniegt 5-10% no kopējā dienas enerģijas daudzuma.

Šīs rekomendācijas ir attiecināmās gan uz bērniem, gan uz pieaugušajiem. Vidēji pieaudzis cilvēks, kam ir jāuzņem vidēji 2000 kcal dienā, drīkst uzņemt 25-50 gramus pievienotā cukura dienā. Bet bērniem šīs daudzums ir vēl mazāks.

Līdz divu gadu vecumam vispār nav ieteicams pievienot ēdienam papildus cukuru un lietot uzturā produktus, kas satur šo pievienotu cukuru, bet no divu-trīs gadu vecuma pievienotā cukura daudzums var būt aptuveni 10-15 grami dienā. 

Vienā tējkarotītē ir aptuveni 5 grami cukura, tas nozīmē ka dienas laikā: 

• pirmskolas vecuma bērni drīkst uzņemt 2 līdz 3 tējkarotes cukura;
• skolas vecumā bērni 3 līdz 5 tējkarotes cukura;
• pusaudži 5 līdz 10 tējkarotes cukura. 

Nākamais, ko būtu jācenšas ievērot, ka saldumi nav visu laiku brīvi pieejami, ka jebkurā ērtā brīdi bērns var pienākt un tos apēst, jo tad attiecīgi, arī būs tendence ik pa laikam, ejot garām paķert kaut kādu našķīti, pat neaizdomājoties vai tajā brīdī tiešām gribas to konfekti. 
 

Saldumus un vispār ēdienu nedrīkst izmantot kā balvu, kā mierinājumu, jo tad bērnam var veidoties neveselīgas attiecības ar ēdienu, kad bērnam ir slikti un bēdīgi ir jāēd kaut ko saldu, lai sajustos labi. 

Bet arī pilnībā aizliegt saldumu ēšanu nedrīkst. Pirmkārt, jāvienojas par daudzumiem, ko var apēst, tad par to cik bieži, piemēram, brīvdienās, vai ik pārdienu tiek apēsts kaut kāds našķis. Protams, optimāli, lai našķi ir vidēji 1 līdz 2 reizes nedēļā nevis katru dienu, kā tas ir lielākai daļai bērnu. 
 

Svarīgs moments ir arī kā bērns ēd našķus – pie galda, kopā ar kādu pamatēdienreizi (pēc tās), ar baudu un prieku. Nevis savā istabā, pie datora vai cita gadžetā, ka rezultātā bērns pat neatcerēsies ko ir ēdis un cik daudz ir ēdis, jo visa uzmanība tiek novērsta uz ekrāna nevis šķīvī.