Es to paveicu: man atkal der manas drēbes!

Aptuveni pirms gada abas ar māsīcu stresu remdējām veikalā, šādā ceļā tiekot pie diezgan prāva drēbju kalna... Māsīca bija krietni apaļāka, līdz ar to uz vienām un tām pašām mantām nepretendējām. Atceros, kā, nesot uz pielaikošanas kabīni par vienu izmēru lielākas bikses, māsīcu vēl paķircināju, ka viņai ar steigu kaut kas jādara, ja reiz tik lielas bikses izrādās pašā laikā... Rudens, ziema, pavasaris, un es biju spiesta lūgties, lai viņa man šīs bikses aizdod. Nejēgā biju tā uzēdusi taukus (es to saucu par ēšanas traucējumiem), ka gandrīz nekas, izņemot tunikas, no pašas garderobes vairs nederēja. Bet, kad ieraudzīju, ka man jau knapi iet ciet māsīcas "lielās bikses", nebija vairs šaubu, ka no kauna vasarā mani var glābt tikai diēta! (Paldies Dievam, ka šogad vismaz nenācās strauji izmesties vasaras drēbītēs!) Turklāt neilgi pirms tam paziņa bija vienu izstāstījusi, kas šķita ļoti iedvesmojoša. Nākamajā dienā vēl kolēģēm redakcijā stāstīju - iedomājieties, 3 dienas ēd ābolus, 3 dienas - sieru, 3 dienas - vistas gaļu, vēl 3 dienas dzer kefīru, un 10 kilogramu vairs nav! Un viena no viņām uzreiz sauca: "Super! Rīt sākam!" Man neko vairāk nevajadzēja! Sirds dziļumos biju viņai tik pateicīga (man diezgan daudz kas dzīvē sanāk, ja tas ir kolektīvi).

Nākamajā dienā vēl kolēģēm redakcijā stāstīju - iedomājieties, 3 dienas ēd ābolus, 3 dienas - sieru, 3 dienas - vistas gaļu, vēl 3 dienas dzer kefīru, un 10 kilogramu vairs nav!

Pirmās trīs dienas pārtiku no āboliem. Tie man ļoti garšo, turklāt no pārāk lielās apņēmības novājēt jutu vieglu stresiņu un - varētu pat teikt - zināmu apetītes trūkumu.
Tad nu ābolu dienas aizvadīju miera vējos.
Protams, to, ka mēs divas esam "uz diētas", zināja visas kolēģes. Patiesībā viņas izturēt bija nesalīdzināmi grūtāk nekā diētu. "Vai tad nav vieglāk mazliet "ieturēties" un vingrot?" "Jums pēc tam svars atnāks dubultā atpakaļ, gan redzēsiet!" "Kāpēc tieši ābolus? Tajos ir tik daudz cukura!" "Jūs tikai apturat vielmaiņu! Taukus jau diēta nesadedzina. Tievākas izskatāties tāpēc, ka jums ir zudis viss liekai šķidrums."  Nē, nu taisnība vien ir! Tāpēc pretim nestrīdējāmies. Vienīgi centāmies darīt zināmu, ka mums obligāti nevajag, lai pēc 12 dienām ir mīnus desmit kilogrami. Mums vienkārši vajag stimulu saņemties, un mēs negatavojamies atsākt rīt, kad diēta būs galā. Paldies kolēģēm, ka viņas vismaz izlikās, ka mūs saprot.
Nākamās trīs dienas ēdām sieru. Speciāli abas ar kolēģi devāmies uz Vidzemes tirgu pirkt Degoles pienotavas sieriņu ar ķimenēm un balto, un vēl pa kādam mazkaloriju siera "gabaliņam". Uzreiz teikšu - arī šīs būtu bijušas (varbūt) viegli izturamas dienas, ja vien pēdējā siera dienā nebūtu "iegrābusies" ar sieru, kas man galīgi negaršoja... Tovakar biju spiesta glābiņu meklēt pie kolēģes. Man obligāti vajadzēja telefona klausulē dzirdēt, ka viņa ir noturējusies un nav kritusi nagos kārdinājumam diētu pārtraukt. Viņa vēl mani uzmundrināja, pastāstot, ka vakarā svērusies, un – mīnus pieci kilogrami. Tas bija forši. Nolēmu, ka man arī vajag ar steigu nopirkt svarus! Nākamajā dienā to noteikti izdarīšu!

Tā nebija badošanās itin nemaz! Cik kilogramu mīnusā? Es tiešām nezinu, jo sākumā nenosvēros. Kopš tā brīža, kad nopirku svarus, nost nogāja divi kilogrami.

Vēl trīs dienas. Vista! Jau siers pēc ābolu ēšanas likās tik gards un sātīgs, bet nu vēl kas labāks! "Cerams, jūs zināt, kā jāēd vārīta vista?" diezgan smējīgi painteresējās kolēģes. "Bez sāls un bez ādas!" Tad nu gan nobiedēja. Lai nenošautu greizi tāpat kā ar sieru, izdomāju, ka vārīšu vistas šķiņķīšus, tie man garšo vislabāk. Pie viena vēl veikalā - drošs paliek drošs - nopirku pamatīgu ķiploka galviņu un timiāna zariņus. Manai vistai bija jābūt ar garšu! Pirmajā dienā ēdu un kaifoju. Dienā biju paredzējusi apēst trīs šķiņķīšus, bet apēdās tikai divi. Toties pirmo reizi vakarā nenocietos un vārda vistiešākajā nozīmē "izgaršoju" pamatīgu ananāsa šķēli. Pirms tam gan ielīdu internetā, lai pārliecinātos, ka ananāss neko ļaunu man nenodarīs.
Te nu man uzreiz ir jāpasaka, ka uz domām "varētu kaut ko mazliet apēst" vai "vismaz pagaršot" uzvedina ne viens cits kā mājinieki. Ticiet man, šajā laikā pat visparastākā dārzeņu zupa, ko ēd mājinieki, smaržo kā nez kāds kārums. Galvenais - nepadoties provokācijām! Darbā? Kolēģes jau pierimušas. Tik vien kā apvaicājās: "Nu, ko tad mēs šodien ēdam?" Un vēl paķircināja: "Nē, mēs nevaram grauzt gurķi un ēst zemenes, mums diēta! Mums jāēd vārīta vistiņa!" Toties bija vismaz tik godīgas, ka atzinīgi novērtēja mūsu sasniegumus ar vārdiem: "Eu, bet jūs tiešām esat baigi notievējušas!" Tas arī bija ļooooti liels stimuls izturēt līdz galam un nepadoties! Trešajā dienā gan bija ietrāpījušies tādi patreknāki šķiņķīši. Pusdienās apēdu uzreiz divus un sapratu - nav labi. Nolēmu vakarā tos vairs neēst, tad jau labāk savu pusēsto ananāsu, kas mājās.
Pēdējās trīs dienas. Kefīrs. Ar kolēģi pirms tam runājām - varbūt neēst kefīru, bet gatavot auksto zupu? Taču svars stāvēja uz vietas, un tas nebija iedvesmojoši... Tomēr nē, labāk lai ir kefīrs. Kā par brīnumu, ar litru dienā pietika. Taču trešās dienas vakarā es tomēr sāku gatavot to auksto zupu (nākamajām divām dienām, lai ātrumā neapēstu ko sliktu) un arī "nogaršoju". Pirmo reizi neizmantoju marinētas bietes, bet tvaicētas. Skābumiņam izspiedu laima sulu... Neatceros, kad pēdējo reizi biju ko tik garšīgu ēdusi. 
Tā nebija badošanās itin nemaz! Cik kilogramu mīnusā? Es tiešām nezinu, jo sākumā nenosvēros. Kopš tā brīža, kad nopirku svarus, nost nogāja divi kilogrami. Toties man tagad der visas drēbes, un tas ir galvenais! Pat mīļās džinsenes, kuras tikai neuzmanības dēļ neizmetu no skapja, jo, goda vārds ,vairs neticēju, ka jelkad tās uzvilkšu. Kolēģe notievēja par pieciem kilogramiem. Interesantākais, nedēļu pēc diētas svēru vēl par diviem kilogramiem mazāk, jo tagad ļoti gribas piedomāt pie tā, ko es ēdu. Vismaz pagaidām.


Materiāls publicēts sadarbībā ar nacionālo ziņu portālu www.kasjauns.lv