Par (ne)piedošanu mammām: "Es varu savu mammu apkampt, bet sirds paliek ciet"

1:50

Mātes diena

"Kad mēs redzam – tā ir vakardiena, kurā ir nepabeigtas lietas –, tas, kurš ir stiprāks un gudrāks, nāk pirmais ar piedāvājumu: apsēdīsimies un parunāsim par to, kas bija. Kur mūsu ceļā parādījās tādi šķēršļi, ka mēs pazaudējām kontaktu, mēs pazaudējām to iespēju tā brīvi apmīļoties," par to, kā risināt pieaugušu bērnu un viņu mammu attiecības sarunā ar "Mammamuntetiem.lv" stāsta psihoterapijas speciāliste Aina Poiša.

"Jo ļoti bieži es no pieaugušām sievietēm dzirdu: "Es varu savu mammu apkampt, bet es redzu, ka tās ir manas rokas, kas to dara, bet mana sirds paliek ciet". Ir kaut kas noticis tāds, kur nav tā piedošana jeb izlīdzinšāna notikusi.

Un tad bieži vien ir tā, ka ir mammas, kas sper pirmo soli un saka: "Meitiņ, es tagad, ar distanci paskatos uz to, ka es daudzus gadus mācījos būt par mammu, man vajadzēja pieļaut tik daudz kļūdu, sevišķi, ka tu biji mans pirmais bērns. Un es pati vēl bieži vien jutos kā bērns. Vai tu vari saprast manas kļūdas, kad es gribēju, kā labāk, bet man sanāca tā, kā tajos aptākļos es vispār spēju izdomāt kaut cik sakarīgu. Ka es tevi neatstāju grozā pie baznīcas durvīm... Es vienkārši nemācēju būt tev klāt, es nemācēju savas prioritātes sakārtot, es nemācēju uzminēt, ko tieši tev vajadzēja no manis. Tāpēc es varu iedomāties, ka daudzās epizodēs tev ir palicis tukšums no manis. Es varu tikai tev lūgt: "Piedod man par to, ka tev ir palicis kaut kāds tukšums tavā sirdī un tu esi tiesīga man to pārmest".