Dzemdības slimnīcā un mājās

Mans pirmdzimtais — dēls Klāvs — pasaulē ieradās pirms trīsarpus gadiem ģimenes dzemdībās slimnīcā. Meita Lība piedzima pirms pusotra mēneša mājdzemdībās. Lai gan atmiņas par dēla dzemdībām man palikušas pozitīvas (manuprāt, dzemdības pāri saliedē vēl vairāk), pēc tam mani grauza pašpārmetumi, ka šīs radības tika dažādi stimulētas, proti, bez īpašas vajadzības notika iejaukšanās dabiskajos procesos.

Ievācot informāciju par dzemdību norisi un meklējot atbildes uz „kāpēc-ārstiem-tā-bija-jādara?”, esmu uzzinājusi, ka tādas atbildes nav... Ja neskaita to, ka daudzās slimnīcās iejaukšanās dzemdību norisē ir sistēma, nevis nepieciešamība, proti, dzemdības notiek nevis atkarībā no māmiņas un mazuļa vajadzībām, bet gan pēc noteiktas, sen izveidotas kārtības. Augļūdeņi nogājuši jau tik un tik stundas, bet atvērums „pārāk mazs” — stimulējam; atvērums jau tik liels, bet kontrakciju starplaiki „pārāk gari” — stimulējam. Un tā tālāk. Taču nedz bērns, nedz veselas sievietes organisms nav nekādi muļķīši — viņi strādā saskaņā viens ar otru, radot tieši sev ideālākos dzemdību apstākļus.

Taču nedz bērns, nedz veselas sievietes organisms nav nekādi muļķīši — viņi strādā saskaņā viens ar otru, radot tieši sev ideālākos dzemdību apstākļus.

Kādreiz ir dzirdēti izteikumi, ka „mājdzemdības (vai dabiskas dzemdības) ir lieka auklēšanās un gumijas stiepšana”. Jo ātrāk, jo labāk! Bet tā tas nav. Cenšoties paātrināt dabiskos procesus, pastāv ļoti liela varbūtība nodarīt pāri gan māmiņai, gan bērniņam.

Nepārprotiet, es te necenšos visus pierunāt pārmesties uz mājdzemdībām. Es cenšos pievērst vecāku uzmanību tam, ka dzemdības nav slimība, kas jānodod ārstu rokās (protams, izņemot gadījumus, kad grūtniecība ir noritējusi ar sarežģījumiem vai māmiņai nav laba veselība). Dzemdības ir tikpat dabisks process kā, piemēram, mīlēšanās. Dabiskas dzemdības ir dzemdības, kurās nenotiek iejaukšanās no malas. Šādas dzemdības ir iespējams piedzīvot arī slimnīcā, un, lai tā notiktu, topošajai māmiņai jāmeklē tādi slimnīcu ārsti un/vai vecmātes, kas atbalsta dabiskas dzemdības. Šādi speciālisti ir gandrīz ikvienā Latvijas slimnīcā!

DZEMDĪBU SĀKŠANĀS
Slimnīcā: Manas pirmās dzemdības tika stimulētas, pārdurot augļūdeņus 10 dienas pāri noteiktajam dzemdību termiņam, lai gan grūtniecība noritēja teicami. Atgādināšu, ka pilnīgi normāli ir, ja dzemdības sākas laika posmā no pilnām 37 līdz pilnām (!) 42 grūtniecības nedēļām. Ja grūtniecība sniedzas pāri 40. grūtniecības nedēļai, biežāk tiek klausīti mazuļa sirdstoņi un citādi uzraudzīta māmiņas un mazuļa labsajūta.
Par stimulēšanu biju sadrūmusi — nu, kas tad vainas manam organismam? Kāpēc šis nedarbojas, kā vajag? Taču neiedomājos ārstiem iebilst. Bet kādu laiku pēc dzemdībām es sāku pārdzīvot to, ka notikusi stimulēšana bez vajadzības, vien ar argumentu — jo ātrāk, jo labāk. Šāda slimnīcas sistēma jaunajā māmiņā var iedzīt neticību saviem spēkiem un pat sajūtu, ka „bez labajiem dakterīšiem ar mums būtu cauri”.

Mājās: Ap pusdiviem naktī mani pamodināja kontrakcija, par kuru es nekļūdīgi zināju — jā, ir īstā. Tas notika, kad bija pilna 41. grūtniecības nedēļa. Gulēju gultā un gavilēju — ar mani viss ir vislabākajā kārtībā! Dzemdības ir sākušās bez papildspēkiem! Ja tobrīd priecājos, tad dažas dienas pirms tam biju raudājusi — manī bija izmisums, jo šķita, ka arī šīs dzemdības būs jāierosina.

DZEMDĪBU NORISE
Slimnīcā: Slimnīcā mums bija lūgts ierasties rīta pusē, lai smagākais darbs (dzemdības) nenotiek naktī. Augļūdeņi tika pārdurti (par šo jau esmu sūdzējusies — mani nebrīdināja, kādā veidā tiks stimulētas dzemdības; vienkārši pārbaudes laikā pārdūra, un lieta darīta) ap pulksten 11 no rīta. Mums tika ierādīta ģimenes palāta, kā bijām vēlējušies. Kontrakcijas sākās ļoti drīz pēc stimulēšanas. Pūtām košļeņu burbuļus, skatījāmies Pirmo formulu, un priecādamās izteicu prognozi, ka ap sešiem vakarā mēs jau būsim trīs (un bijām ar’!).
Šad un tad pie mums ienāca vecmāte (līgumu ar nevienu ārstu vai vecmāti slēgusi nebiju) apraudzīt, kā jūtos. Vecmāte vaicāja, vai man sāp. Jā, protams — atbildēju. Redzēdama mūsu omulību, viņa atteica: „Es atnākšu, kad jums patiešām sāpēs.” Par šo izteikumu paraustīju plecus — man tiešām sāpēja! Bet, nezinādama, cik tad traki dzemdībās kam jāsāp, turpinājām savu čalošanu, kontrakciju laikā sparīgi staigājot pa palātu.
Labā lieta: Tas bija burvīgi, ka vecmāte nenoticēja manām sāpēm — mēs tikām atstāti savā nodabā, nebija jāpāriet uz pirmsdzemdību palātu, un nenotika ķimerēšanās ap mums. Kad beidzot atkal ieradās vecmāte un aizveda mani uz apskati, viņas ar ārsti bija pārsteigtas — jau bija pilns atvērums, un ar steigu biju jātipina uz dzemdību zāli...

Foto: Meitas gaidīšanas nakts mājās.

Mājās: Kad sākās kontrakcijas, kādu brīdi vēl gulšņāju, pārliecinoties, vai tās ir regulāras, un tad modināju vīru. Varējām jau vēl pāris stundiņas pasnaust, taču mana vecmāte Rudīte Brūvere bija piekodinājusi, lai zvanu viņai, kad kontrakcijām ir desmit minūšu starplaiks — Rudīte dzīvo Cēsīs, bet mēs — Rīgā.
Vecmāte Rīgā ieradās pulksten četros no rīta, un teicām, ka viņa vēl var pagūt atpūsties (viņai ir arī miteklis Rīgā), jo līdz dzemdībām vēl jāpagaida.
Un tā nu mēs ar vīru sēdējām savā viesistabas pustumsiņā un gaidījām meitu. Vīrs bija sadedzis sveces un uzlicis Eimijas Vainhausas koncerta video ierakstu. Viņš man atnesa termoforu, ar ko pasildīt muguriņu, dzēru daudz ūdens, un kontrakciju starplaikos pārlapojām kalendāru, meklējot mazajai vārdiņu. Tā rāmi un romantiski (ielieku tās nakts foto, noskaņai).

MĀMIŅAS PĀRBAUDES
Slimnīcā: Divas reizes tiku vesta uz vaginālo apskati. Vagināli tiku apskatīta arī pirms izrakstīšanās mājās.

Mājās: Kad ieradās vecmāte, viņa man vaicāja, kā es labāk vēlos — lai apskata vagināli vai lai atvērumu nosaka ar citām metodēm. Oho! Es zināju, ka mājdzemdībās galvenā noteicēja ir māmiņa, bet nebija ne jausmas, ka pat šādos sīkumos! Izvēlējos pirmo variantu, man tas šķita vienkāršāk.

KUR LIKT VECĀKO BĒRNU?
Slimnīcā: Tā kā dzemdības slimnīcā piedzīvoju ar savu pirmo bērnu, šis jautājums atkrita.

Mājās: Grūtniecības laikā izdomāju, ka bērniņš varētu dzimt vai nu darba dienas vidū, kamēr vecākais bērns ir dārziņā, vai arī naktī, kamēr puika vēl guļ. Dzemdības tātad notika naktī, taču mēs neiekļāvāmies laikā — Klāvs mostas astoņos, bet uz to laiku meita vēl nebija piedzimusi. Tā kā tam bija jānotiek kuru katru mirkli, dēlu saģērbu, un uz dažām stundām viņu pie sevis paņēma vīra vecāki. Mans trīsgadnieks nebija pārsteigts, ka rīta agrumā mājās jau rosās vecmāte Rudīte — pāris reizes dēls nāca līdzi uz manām ikmēneša vizītēm, un viņš zināja, ka Rudīte palīdzēs piedzimt māsiņai. Tāpat Klāvs nebrīnījās par dzemdību baseinu — bijām jau izstāstījuši, ka tur piedzims māsiņa. Rezultātā puika ļoti rāmā un mierīgā gaisotnē devās pie vecvecākiem, manai vecmātei visgudri paziņodams: „Kad es atbraukšu, māsiņa jau būs piedzimusi!”

ELPOŠANA
Slimnīcā: Pirms dzemdībām jau biju apguvusi, ka vislabāk ir elpot šādi — ieelpa caur degunu, izelpa caur muti. Kad sākās bērniņa izstumšanas fāze, ārste man diktēja, kad un kas darāms — spied, nespied, nekliedz!, spied, nekliedz!, spied bez balss, nespied utt. raudzījos viņā kā diriģentā.

Mājās: Biju lasījusi, ka dabiskās dzemdībās tiek uzsvērts, ka nav pareizas vai nepareizas elpošanas, ka māmiņa pati vislabāk zina, kad un kas darāms. Vadoties no iepriekšējās pieredzes, sākumā es tomēr vērsos pie vecmātes, jautādama, kā gan man tagad elpot? Uz ko viņa tiešām tā arī atbildēja: tu pati zini vislabāk. Un vēlāk dzirdēju, kā vecmāte ik pa brīdim uzslavē, ka es ļoti labi elpoju.

KONTRAKCIJU STARPLAIKU REGULĀCIJA
Slimnīcā: Kad jau bija pilns atvērums, kontrakciju starplaiki aizvien bija kādas piecas minūtes gari. Vedot mani uz dzemdību zāli, vecmāte sniedza mazu, baltu tabletīti, sakot, ka „tā neko sliktu nenodarīs, liec tik zem mēles”. Uz manu izbrīnīto skatienu viņa atbildēja, ka piecu minūšu starplaiki izstumšanas fāzē ir pārāk gari, tā nedrīkstot būt (piebildīšu, ka izstumšanas fāze vēl nebija sākusies). Protams, tableti (nu es zinu, ka tas ir oksitocīns) apēdu, jo vai gan drīkst apstrīdēt ārsta teikto? Ja nav ne jausmas, kas tās par tabletēm, tad apstrīdēšana ir bezjēdzīga, bet tolaik es par tādām tiešām neko nezināju.

Mājās: Dabiskas dzemdības, kā jau iepriekš minēts, nozīmē dzemdības bez mākslīgas iejaukšanās, ja vajadzīgs, lieto vien homeopātiju. Jāatceras, ka viena mākslīgā iejaukšanās var novest pie citas un, ja kas tāds patiešām ir nepieciešams, dzemdības tiek organizētas slimnīcā ārstu klātbūtnē. Manās mājdzemdībās medikamenti lietoti netika, vien homeopātija. Turklāt novēroju, ka dzemdību gaita abās reizēs bija līdzīga — arī otrajā reizē, kad jau bija pilns atvērums, kontrakciju starplaiki bija apmēram četras minūtes... Kad tiešām sākās izstumšanas fāze, organisms visu pats sakārtoja.

DZEMDĪBU VIETA UN POZA
Slimnīcā: Teorētiski man tika piedāvāti divi varianti — dzemdību krēsliņš un dzemdību kušete. Dzemdību krēsliņu galīgi negribējās, taču es pie tā nebūtu tikusi jebkurā gadījumā — tas bija aizņemts. Noteikti ir vērts izlasīt rakstu

Dzemdību pozas nozīme

!

Foto: Šāds izskatās piepūšamais baseiniņš, kur notiek dzemdības, ja mājas vanna par mazu.

Mājās: Mājdzemdību vecmātes pirms dzemdībām ierodas mājas vizītē, lai dzemdību dienā nebūtu jāmeklē pareizā māja, kā arī lai izskatītu māju un apdomātu, kur tieši bērniņš varētu tikt sagaidīts. Es gribēju ūdens dzemdības, taču secinājām, ka mūsu vannas istaba un vanna ir pārāk šaura tādām nodarbēm. Tāpēc vecmāte mums iznomāja piepūšamo baseiniņu. Dzemdību laikā vecmāte vēlreiz pārjautāja, vai tiešām vēlos dzemdības ūdenī, jo šīs vēlmes taču var mainīties. Jā, es gribēju. Un sāpes tiešām šķita mazākas! Bērniņš bija ārā pie trešās kontrakcijas — tiesa gan, tas diezin vai bija ūdens nopelns, jo tikpat īsa izstumšanas fāze man bija arī pirmajās dzemdībās. Izlasi fragmentu par ūdensdzemdībām

Ar ko ūdens radībās ir īpašs

no grāmatas Gaidības un radības ar prieku!

Meitiņa Lība piedzima deviņos no rīta saules pielietā dzīvoklī. Aizčāpojām uz guļamistabu nosnausties, un pēc stundiņas vīrs jau aicināja pie brokastu galda, un tad es novērtēju to, ka esam mājās — maziņā čučēja, un mēs trijatā ar vīru un vecmāti pārrunājām nule piedzīvoto. Vēl pēc pāris stundām atbrauca vecvecāki ar mūsu dēlu, un viss atkal jau bija kā iepriekš, vien blakus man dusēja maza, maza meitiņa...
 

Inga Akmentiņa-Smildziņa

, māmiņa un mammam.lv/tetiem.lv mārketinga direktore