Kā noskaņot sevi saticīgai, mīļai dzīvošanai?
Reizēm piezogas nīgrums. Un velns aiz mēles rausta. Gan jau ne es viena tāda, bet tas nav nedz mierinājums, nedz attaisnojums. Ne to velnu, ne nīgrumu man vajag.
Šādas pārdomas - par sevī mītošajām labajām un ne tik labajām lietām - piezogas, kad tuvojas kaut kā jauna sākums. Šajā gadījumā - Jaunais gads. Un, ja ir pārdomas un jautājumi, tad agrāk vai vēlāk uzrodas arī atbildes.
Nupat svētkos man uzdāvināja grāmatiņu – „Maģiskās
latvju tautas dainas. Dabiskas enerģijas avots”.
Uzšķīru pāris lapas, un tur tas ir – atbildes visu sevī mītošo
mošķu atbaidīšanai. Es jau zināju, ka neba aiz trejdeviņām jūrām
jābrauc gudrības meklēt, tās ir mūsu pašu tautasdziesmās. Tikai
vajag ieklausīties.
Šeit dažas no tām:
Rīta rasa noskaloja
Rožu ziedam puteklīšus;
Es aizmirsu ļaunu vārdu,
Labu vārdu dzirdēdams.
Ienaids naida nepacēla,
Kad nebija cēlājiņa;
Zobens kaklu nenocirta,
Kad nebija cirtējiņa.
Nesmejos nevienam,
Kādu kuru redzēdama:
Kādu Laima izlaidusi,
Tādu māte auklējusi.
Visi man labi bija,
Kad es pati laba biju;
Visi mani naidinieki,
Kad es naida cēlājiņa.
Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja
Foto: Aigars Jansons