Vai laime slēpjas tradicionālā ģimenē – vīrs, sieva un bērns?

Vai tiešām? 

Reiz, uzklausot šādu nosodījuma pilnu runu, es uzdevu jautājumu: vai tiešām šis cilvēks ir pārliecināts, ka bērna laimei ir nepieciešams vīrietis un sieviete..? Man diemžēl ir zināmas tik daudzas ģimenes, kas it kā ir labi situētas, respektablas, bet kurās mammai un tētim nav laika, ko veltīt savām atvasēm. Vai tas tiešām ir labāk, nekā ja bērnu audzina divi homoseksuāli cilvēki, kuri savu bērnu no tiesas mīl un rūpējas par viņu? 

/Papildinājums. Redzot, kādu kursu uzņēmuši komentāri pie raksta, ielieku atsauci uz zinātniskajiem pētījumiem. Tātad Amerikas Psihologu Asociācijas zinātniskie pētījumi liecina - bērna seksuālajai orientācijai nav saistības ar to, kādā ģimenē - heteroseksuālā vai homoseksuālā - viņš aug. Plašāka informācija par pētījumiem ir šeit - www.apa.org./

Vakar lasīju interviju ar politoloģi Ivetu Kažoku (žurnālā "Lilit", maija numurā), un skatos – viņa runā tieši par šo pašu tematu. Ielikšu fragmentu no intervijas.

Būtu vērts sākt ar attieksmi: ja cilvēki ir izvēlējušies dzīves modeli, kas dara viņus laimīgus un nedara pāri apkārtējiem, tad kamdēļ viņiem to liegt? 

“Aptuveni puse bērnu pašlaik nedzimst tradicionālajā laulībā – tas liecina, ka sabiedrībā notiek lielas pārmaiņas. Man, protams, šķiet labāk, ja bērns aug mīlošās ģimenēs, nevis bērnu namos vai pie vecākiem, kuri audzina viņus vieni. Bet par to, ka obligāti ir jābūt diviem cilvēkiem, gan neesmu pārliecināta. 

Ģimenes modeļi ir viena no tēmām, par kurām Rietumos runā aizvien brīvāk, bet līdz kurai mēs Latvijā joprojām neesam nonākuši. Ne tikai runājot par tradicionālajām/netradicionālajām attiecībām praida kontekstā, bet arī par to, vai ģimene vienmēr nozīmē divu cilvēku monogāmas attiecības. Būtu vērts sākt ar attieksmi: ja cilvēki ir izvēlējušies dzīves modeli, kas dara viņus laimīgus un nedara pāri apkārtējiem, tad kamdēļ viņiem to liegt? 

Man bija grūti līdz galam pieņemt domu, ka homoseksuāli orientēti cilvēki var ne tikai laulāties baznīcā, bet arī adoptēt bērnus. Tagad man tas šķiet pašsaprotami.

Arī man, uzaugušai postsovjetiskā sabiedrībā, bijis jāpārvar diezgan daudz stereotipu. Kad pirms desmit gadiem kursabiedrs uzaicināja mani uz savām un drauga kāzām Upsalā, man bija grūti līdz galam pieņemt domu, ka homoseksuāli orientēti cilvēki var ne tikai laulāties baznīcā, bet arī adoptēt bērnus. Tagad man tas šķiet pašsaprotami. Taču vajadzēja notikt zināmam lūzumam, lai es līdz šai atziņai nonāktu. 

Redzu, kā pati esmu mainījusies piecpadsmit divdesmit gadu laikā, un domāju, ka līdzīgi procesi notiek arī sabiedrībā kopumā – mēs palēnām kliedējam dogmas. Nākotne atraus slūžas pārdomām par absolūti visu, kas sabiedrībā patlaban tiek uzskatīts par vispārpieņemtu.” 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja 

Foto: Dana Romaņuka, www.photokidz.lv