Viņa aizgāja pēc piena un nepārnāca... Līdzjūtība Zolitūdes traģēdijā cietušajiem

Sirēnas nerimās, līdz iemigu. Un iemiegot nodomāju – nelaime ir lielāka, nekā vakarā vēstīja ziņu lentes. Vēl lielāka par četriem Zolitūdes traģēdijā mirušajiem!

Šorīt izvedu pastaigā suni. Sirēnas joprojām gaudo! Vai tiešām mirušo skaists būs vēl lielāks par 25..? 

Steidzot garām divām sieviņām, dzirdēju aprautas frāzes. “Liktenis,”  viņas saka par traģēdiju.

Tagad, kad esmu mamma, kad esmu sieva, šādi notikumi mani apstādina. Liek sariesties asarām. Jo tu zini, ko nozīmē kādu mīlēt tik ļoti, ka bail pazaudēt, ka gribas piekļaut sev cieši, cieši, samīļot, sasildīt un pasargāt no visām nelaimēm un bēdām. Taču nu ir zuduši vismaz 25 mīļie cilvēki. Tik daudzām mammām, tētiem, bērniem, draugiem, tuviniekiem, kolēģiem, kaimiņiem... Kas būvēja sapņus par kopīgu, skaistu nākotni, kas kopā priecājās par ikdienišķiem niekiem, kas plānoja kopā pavadīt gada baltākos svētkus – Ziemassvētkus. Un nu tukšums. Kopā ir zudis.

“Iedomājies – varbūt kāda sieva aizgāja pēc piena, vīrs sēdēja mājās un domāja – nu kur viņa tik ilgi?!” - vakar vakarā, lasot ziņas, teica mans vīrs. Es to nespēju iedomāties. Tas ir pārāk biedējoši.

Šī ir diena, kad apstāties. Izvērtēt, pārdomāt, pārcilāt. Savus darbus, nedarbus, ikdienu, dzīvi. Apskaut savus mīļos, pateikt vairāk labu vārdu, nekā ikdienā ierasts. Mācīties tos ikdienā teikt biežāk, dzīvot saticīgāk, sirsnīgāk. Jo reizēm viss beidzas tik pārsteidzoši ātri...

Mēs, mammamuntetiem.lv, kolektīvs izsakām dziļu līdzjūtību Zolitūdes traģēdijā bojā gājušo tuviniekiem.

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja