Kāpēc latvieši izliekas neko neredzam jeb Ikviens no mums ir līdzvainīgs Zolitūdes traģēdijā

Būsit ievērojuši, cik daudz šodien “varoņu”, kas sev piekabina vieduma medaļu – es jau toreiz, kad Zolitūdē būvēja “Maximas” ēku, “nojautu” un “paredzēju”, ka nebūs labi! Kad ēka bija uzcelta, es “redzēju”, ka tā nav droša! Un tā tālāk. Ko šie cilvēki, kas “visu bija paredzējuši”, bija iepriekš – kamēr cilvēki nebija zaudējuši dzīvības? Ko konkrēti šie cilvēki darīja, lai “paredzamo” nelaimi novērstu? Kur vērsās, kādām instancēm ziņoja par savām aizdomām? Vai arī klusēja, lai “goda medaļu” piespraustu sev pēc traģēdijas? 

Mums Latvijā ir pierasts klusēt, pat ja redzam vai nojaušam, ka notiekošais ir slikti. Mīļā miera labad, lai izvairītos no nosodījuma, baidoties zaudēt darbu un savu silto vietiņu, baidoties būt par izlecēju, par dadzi acī. Dažkārt vienkārši slinkuma dēļ. Bet, jo vairāk mēs klusējam, jo vairāk izliekamies, ka neko neredzam, jo grūtāk ko izcīnīt tiem, kas tomēr neklusē. Viens nav arējs! 

Latvijā ir pierasts klusēt, pat ja redzam vai nojaušam, ka notiekošais ir slikti. Mīļā miera labad, lai izvairītos no nosodījuma, baidoties zaudēt darbu un savu silto vietiņu, baidoties būt par izlecēju, par dadzi acī.

Pirms pāris gadiem mana bērna bērnudārza grupiņas vecāki saņēma informāciju ar ierosinājumu nomainīt āra nojumes jumtu – bērnudārzam naudas nav, bet nojume rotaļām kļuvusi bīstama. Darbīgākie vecāki jau sāka skaitīt izdevumus un rēķināt, cik katram būtu jāsametas. Otra mana bērna klases vecāki saņēma informāciju ar ierosinājumu nopirkt klasei jaunus galdus un krēslus – vecie iegādāti pirms 16 gadiem, ir avārijas stāvoklī. Darbīgākie vecāki atrada jau konkrētus solus, kas no vecākiem prasītu tikai Ls 20. Kurš gan šajā situācijā pateiks nē, riskējot saņemt nopēlumu, ka esi slikts vecāks, kam žēl 20 latu? Jā, arī man nebija drosmes piecelties klases vecāku sapulces vidū, lai protestētu. Tomēr es pateicu nē. Es vērsos domē un darīju citas aktivitātes, kas bija manos spēkos. Man nav žēl 20 latu, taču es neatbalstu šo sistēmu. Ja valstī ir noteikts, ka pamatizglītībai nepieciešamo nodrošina valsts, ja ir noteikts, ka man par to ir jāmaksā nodokļi, tad kāpēc man prasa naudu? Bet prasa, jo vecāki paši maksā, nevis meklē risinājumu. Atbalstīt tikai tāpēc, lai citu vecāku un pasniedzēju acīs es būtu labiņais, kas “sava bērna dēļ vienmēr ir gatavs atvērt maku”. Jāteic, ka šobrīd bērnudārzā jumti nomainīti visām nojumēm un pat atjaunoti rotaļu laukumi – bez vecāku līdzekļiem! Arī jauni skolas soli ir sagādāti – bez vecāku līdzekļiem. 

Šis ir piemērs ar labām beigām, un to minu, lai ieskicētu, cik plašas ir jomas, par kurām mīlam kliegt, bet paši ar savu rīcību to veicinām. Taču ir arī sliktāki, kur retie aktīvisti izrādās par maziem cinīšiem, kas lielo vezumu apgāzt nevar. Stāsts ir par veikalu “Maxima” darbiniekiem. Mums, mammamuntetiem.lv, savu pieredzi uzticēja Līga (vārds mainīts), kura divus gadus bija darbinieku sastāvā Tukuma “Maximā”. Viņa uzskaita virkni pārkāpumu pret darbiniekiem un arī to, ka dažas no darbiniecēm, tai skaitā Līga, rakstīja iesniegumus “Maximas” augstākajai vadībai, tomēr situācija neuzlabojās. Rezultāts – Līga veikalā “Maxima” vairs nestrādā. 

Bijušās Tukuma “Maxima” darbinieces pieredze:

* Veikalā ir bijuši daži nelaimes gadījumi, kad darbinieks ir savainojies, tādā gadījumā, veikli tika sarunāts un nokārtots, ka darbiniekam ir bijusi brīvdiena. Vienā gadījumā, kad darbinieks tika izsaukts uz darbu savā brīvdienā un krita, tika pārrakstīti grafiki, uztaisīts tā, ka tā nebija viņa brīvdiena, jo darbinieks teica, ka sūdzēšoties. Direktore ar apsargiem uzrakstīja aktu, ka darbinieks ir alkohola reibumā.

* Visas instrukcijas tiek parakstītas bez darbinieku iepazīstināšanas ar tām un izskaidrošanas. Parasti jaunas instrukcijas bija jāparaksta pēc steidzama zvana, kad kādā veikalā kaut kas bija noticis.

* Darbiniekus nekad neinstruēja par to, kas būtu jādara pie kāda no nelaimes gadījumiem.

Mūsu "Maximas" darbinieki divas reizes rakstīja vēstules augstākajai vadībai, jo nebija izturami apstākļi veikalā un spiediens no direktores. Taču nevienu reizi nekas netika mainīts, jautāts vai izmeklēts! Vienīgi - aktīvistēm tika samazināta alga...

* Grafiki tiek vienmēr veiksmīgi pielāgoti attiecīgajai situācijai, tāpēc arī bija saprotams, ka “Maximas” pārstāvji uzreiz baidījās nosaukt darbinieku skaitu, kuri novembra traģēdijas vakarā atradās veikalā, jo ļoti iespējams, ka tur bija arī cilvēki, kuriem bija brīvdiena.

* Ceļot Tukuma "Maximu", būvprojektā bija kļūdas, problēmas un nevarēja veikalu laikus nodot, palaist to darbībā.

* Kad pieņēma ēku, bija jāklāj galds visiem inspektoriem un līdzīgām personām. Izstaigāja pabeigtu, skaisti iekārtotu veikalu un iedzēra ar veikala vadību kafiju – tā skaitījās ēkas pieņemšana. Tā noritēja visas pārbaudes - ieradās, padzēra kafiju un parakstīja dokumentus!

* Bieži vien veikals pludoja, tecēja jumts. Ūdens tecēja iekšā tirdzniecības zālē pie nepārtikas produktiem. Izsauca cilvēku, lai apskata, kas par vainu. Apskatīja, neko nekonstatēja, ūdeni saslaucīja un tā tas turpinājās visu laiku - nekas netika labots.

* Veikalā ir skanējuši trauksmes signāli un neviens nekad par to nelikās ne zinis! Viss, kas bija jāizdara, jāmēģina atslēgt signalizācija! Atbrauca pārbaudīt signalizācijas iekārtas, tās kārtībā, telpās nekas nedeg, tātad arī turpmāk tās būs viltus signalizācijas. Tas nekas, ka lietus laikā no stūriem jaunuzceltā veikalā gāžas ūdens. Atbrauc meistari, paskatās, vizuāli neko redzēt nevar, tātad viss ir kārtībā!

* Lielā daļā veikalu tiek strādātas virsstundas, jo no rīta administrācijai darbā ir jābūt 7.30 un jāstrādā līdz 18.00, protams pusdienas laiks viena stunda tiek izrēķināts, bet darbiniekiem netiek ļauts šo stundu izmantot. Par kasieriem vispār nerunājot, tas ir vergu darbs, kad netiec pat uz tualeti, jo tevi vienkārši neizlaiž.

* Darbiniekiem tiek nodrošinātas pusdienas. Lai viss būtu uz papīra pareizi, ir prasība pēc ierakstiem par izlietotajiem produktiem, lai nevarētu piesieties, ka baro ar vecu pārtiku, bet reāli dzīvē tā arī vairumā veikalu notiek – darbiniekiem pusdienās ceļ produktus, kam beigušies realizācijas termiņi!

* Jā un apsargi… tas jau ir cits stāsts! Liela daļa no šiem apsargiem ir bez sertifikātiem, bez iespējas atrast labāku darbu, tad nu viņi izpaužas šajā vietā. Rodas jautājums, kā šādi nekvalificēti darbinieki var būt atbildīgi par svarīgu lēmumu pieņemšanu, vai telpas ir drošas cilvēkiem vai nav!

* Parasti “Maxima” apsargi bija ar pamata izglītību. Apsarga kursus izgāja bezdarbniekos 2 -3 mēnešu laikā un ieguva sertifikātus. Un šādi cilvēki ir atbildīgi par daudzu cilvēku dzīvībām un veselību.

* Ja vajadzēja kādu darbinieku atlaist, direktorei bija tikai jāpajautā, lai apsargi uzraksta kādu pārkāpuma aktu, un to viņi safabricēja par jeb ko. 

* Ja veikala direktore baidās par savu darba vietu, viņa nekad nedomās par darbiniekiem, bet tikai par to, kā visu labāk, ērtāk, ātrāk un klusāk nokārtot. 

* Mūsu "Maximas" darbinieki divas reizes rakstīja vēstules augstākajai vadībai, jo nebija izturami apstākļi veikalā un spiediens no direktores. Taču nevienu reizi nekas netika mainīts, jautāts vai izmeklēts! Vienīgi - aktīvistēm tika samazināta alga...

* Jo vairāk vadītāja ietaupa uz darbinieku algām, jo lielāku prēmiju iegūst pie ikmēneša algas. Tā kā viņai tas bija izdevīgi, tad šādi viņa rīkojās katru mēnesi.

Neba “Maxima” ir vienīgais veikals, kurā tamlīdzīga situācija. Un neba šī vienīgā joma, kurā notiek neprāta lietas. Latvijas iedzīvotāji šobrīd kliedz pēc vadītāju demisijām, izsaukā visus par neliešiem, kurus jāpārmāca un no kuriem sagaida pārmaiņas, bet... vai mēs katrs pats sevī saredzam nelieti un pieprasām viņam demisiju? Vai mēs spējam saskatīt savu vainu un vietu pastāvošajā sistēmā? Vai un ko katrs no mums ir gatavs sevī un savos darbos mainīt? 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja

Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva