Kā mēs rotājām saulespuķu podiņus Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā

Mūsu pavasarīgais priekšlikums bija greznot puķu podiņus, kuros vēlāk iesēt un izaudzēt katram savu saulespuķi, cerību un gaismas pilnu. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Pedagoģijas dienesta vadītāja Indra Veismane, priecājoties par piedāvājumu, aicināja, lai novadām divas radošās nodarbības – gan Saulaino dienu bibliotēkā, gan Hematoonkoloģijas nodaļā. 

Tā nu, apkrāvušās ar puķu podiņiem, košām lentēm, raibām spalvām un mirdzošām pērlītēm (paldies veikalam Perlotava.lv par materiālu ziedošanu!), ieradāmies Bērnu slimnīcā. 

Pirmie pie darba ķērās bibliotēkas mazie apmeklētāji un mums par prieku viņu vidū - arī vairāki pusaudži. Tiesa, kad ieradās pirmie trīs - divi zēni un viena meitene -, nebiju droša, ka viņi tiešām mums pievienosies, sak, vai tik tā nav bērnu padarīšana? Taču, šur un tur izmetuši pa mazītiņām piezīmēm, drīz vien visi jau bija sasēduši pie darba galda un kāds pat pamanījās piezvanīt mammai, sakot: "Mammu, es tev uztaisīju dāvaniņu!". 

Pēc radošā darba bibliotēkā devāmies uz 10. jeb Hematoonkoloģijas nodaļu. Saule rotājās viņu sejās, redzot, cik koši nieciņi sanesti. Un mammas, kas ik dienu dzīvo ar saviem bērniem slimnīcā, priecājās līdzi. Bet visvairāk, šķiet, gavilēja vienīgais tētis, kurš kopā ar savu 6 gadus veco dēlu meistaroja podiņu pēc podiņa! "Tā saulespuķe izaugs lielāka par mani!" izsaucās tik līksmais puisēns, izvēloties sēkliņas no manas saujas. 

17 FOTO

Mammamuntetiem.lv un Bērnu universitāte viesojas Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā

+ 13

Skatīt visus

Mani brīdināja, ka nodarbībā visticamāk piedalīsies ne vairāk kā 7 bērni - ne vienam vien šīs nodaļas pacientam šādas nodarbes fiziski ir pārāk grūtas. Tomēr sapulcējās vismaz 10 bērni, un saku paldies katram no viņiem.

Kāda 9 gadus veca zēna acu skats bija aizklīdis tik tālu, ka šķita - es viņu nesasniegšu. Uz manām runām viņš īsi atbildēja ar jā un nē, un ledusaukstām rociņām norādīja uz sevis izvēlētajiem materiāliem. Raizējos, vai puisi mana klātesamība pārāk neapgrūtina, līdz mums negaidīti izvērsās dzīvīga saruna! Viņa acīs ielija dzirksts, kad apjautājos, vai viņš zina, kas ir līmes pistole. "Jā, es vienreiz apdedzinājos!" viņš izsaucās. "Es taisīju zīļu cilvēciņus." Tas noticis vēl tad, kad viņš nebija slimnīcā. 

Kāds cits zēns, aptuveni gadus 10 vecs, uz darbošanos iekustējās visai lēnām. Man paskaidroja, ka viņam ļoti niez rokas un ka dēļ operācijas galvā esot pasliktinājusies atmiņa. Bet tad viņš aizrāvās ar domu, ka no krāsainajām stieplēm vajadzētu pagatavot velosipēdu. Šķendējās, ka nesanāk. taču likām galvas kopā, un izdevās uzmeistarot ne vien velosipēdu, bet arī riteņbraucēju! "Izskatās pēc Homēra Simpsona," zēns smējās. 

...

Un tomēr tās asaras, kas saslēpušās mammu un tēta acu kaktiņos, arī bija tur. Varbūt tāpēc, ka es pati mamma, tās vieglāk atpazīt. Mēs spējām aizvest tikai drusciņu prieka, drusciņu saules, lai gan tik ļoti būtu gribējuši sagādāt vairāk - ticības, cerības un veselības. 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja