Iedvesmai: Sen jau tā vajadzēja, Zaķi!
Ir dienas, kad deguns baksta sūnas - cik viss liekas grūti, smagi un tā tālāk. Tad gribas, lai kāds sapurina, iekniebj, lai mostos no ne tā virziena. Lūk, un šī pasaka, kas lasāma zemāk, ir tā, ko tādās nepareizās dienās pārlasīt. Vēlreiz un vēlreiz. Tā liek pamosties.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Lasītākais
Nelielai atkāpei. Pasaka "Sen jau tā vajadzēja, Zaķi!" ir visiem labi zināmā "Ezītis miglā" autora Sergeja Kozlova darbs. Šajā sērijā iznākusi biezumbieza grāmata, ko iesaku iegādāties ikvienam!
- Zaķi! Zaķi! Zaķi! Aši joz šurp!
- Kas par lietu? - jautāja Zaķis.
- Tu tikai paskaties! - Vāvere, augstu priedē sēdēdama, ar ķepu uz kaut ko norādīja.
Zaķis palēcās:
- Neko neredzu.
- Lien te augšā! Paraugies, kāds skaistums!
- Ko tu, Vāvere! Es taču neprotu... kokos.
- Es nolaidīšu lejā groziņu! - iesaucās Vāvere. - Tu kāp iekšā, es tevi uzvilkšu augšā!
Un nolaida lejā savu sēņu lasāmo groziņu.
- Ko tu, Vāvere! - Zaķis atkal teica. - Vai tad es tajā ielīdīšu?
- Tu pieturies, pieturies!
Zaķis ieķērās, kā mācēja, un Vāvere uzvilka viņu augšā priedē.
Rietēja saule, un bija tik skaisti, ka Zaķim aizrāvās elpa.
- Pavasaris! Pavasaris! - sauca Vāvere. - Jūti, kā smaržo.
Zaķis ievilka nāsīs gaisu.
- Tu šurp skaties, šurp!
Zaķis raudzījās platām acīm; bija ļoti skaisti, bet viņš tomēr nespēja aizmirst, ka viņam jātiek arī lejā.
- Kā es tikšu lejā?
- Pēc tam, pēc tam, - vidžināja Vāvere. - Tu skaties! Saule norietēs!
Zaķis ar trīcošām ķepām turējās pie zara, raudzījās uz rietošo sauli un saprata, ka patiešām ir ļoti skaisti, bet tik un tā nespēja nedomāt par to, ka viņam nāksies rāpties lejā. “Nu, kāpēc es līdu tajā grozā? - domāja Zaķis. - Būtu aizskrējis līdz krastam, no turienes arī viss labi redzams.”
- Skaties! Skaties! - nerimās Vāvere.
Un Zaķis pēkšņi nodomāja:
“Ko es te visu laiku trīcu? Ko es visu laiku - “kā?” un “ko nu?”, un “kāpēc?'. “Uzspļauj!” Zaķis pats sev teica. “Uzspļauj un skaties! Un priecājies! Pēc tam domāsi, kā lejā tikt.”
Un Zaķis rimās trīcēt.
Un nostājās uz zara kā putns ar atpakaļ atmestām ausīm.
Un pēkšņi viņam likās, ka viss mežs, visa pļaviņa, visa upe, kas nu bija tik labi redzama, - ka tas viss pieder viņam, Zaķim, un nav jādomā ne par ko.
- Nu te, - teica Vāvere. - Sen jau tā vajadzēja. Rau, tu uzreiz labāk izskaties, Zaķi!
Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Mammamuntetiem.lv vadītāja
Foto: Shutterstock.com
