Katrs pats savas laimes kalējs – tukši vārdi vai fakts?

Vēl kāds piemērs.

Kad bija “treknie gadi”, daudzi pazīstamie pirka un būvēja mājas, un es biju līdz asarām – es arī gribu māju! Re, kāda tiem skaista, bet mums nav, utt. Es činkstēju vīram, gaudos un patiešām bimbāju. Un tad kādu dienu vīrs man teica: “Paskat, Garkalnē izīrē māju, braucam skatīties! Pamēģināsim, vai šobrīd mums dzīve mājā ir piemērota.”

Es biju uz pauzes. Tā bija ziema. Mājām sniegs līdz palodzēm. Draugi sūrojās par rīta fizkultūru, tīrot piebraucamos ceļus. Mums viena mašīna, bērniem vakaros pulciņi Rīgas centrā. Vai esmu gatava tādām pārmaiņām?

No izlūkbrauciena atteicos un no čīkstēšanas par māju biju izārstēta. Un beidzot kritisku aci sāku vērtēt, par ko vēl savā dzīvē mēdzu sūdzēties sūdzēšanās pēc. Nebija viegli sev paskatīties acīs un pateikt: visa tava laime ir atkarīga tikai no tevis. Ha, pagāja gadi, līdz to pieņēmu!

Nebija viegli sev paskatīties acīs un pateikt: visa tava laime ir atkarīga tikai no tevis. Ha, pagāja gadi, līdz to pieņēmu!

Tagad es droši varu teikt – jā, katrs pats savas laimes kalējs. Vēl pirms pāris gadiem tādi mūsu, Mammamuntetiem.lv, projekti kā Tēva dienas svinības un dzejoļu krājums "Tētis", žurnāls “Mammām un Tētiem” (dzejoļu krājumu un žurnālu bez maksas vari lejupielādēt sadaļā Mūsu izdevumi), kampaņa “Necel roku!”, kā arī citi, man likās neiespējamā misija. Tajā brīdī, kad katram no tiem noticēju, projekti īstenojās.

Katrs pats savas laimes kalējs – šis ir fakts, kas attiecināms kā lieliem, tā sīksīkiem mūsu dzīves notikumiem. Man nav laika, es neprotu, viņš laimīgais, man neveicas, viņai tik skaistas drēbes, es esmu tik resna, man besī mans darbs – šīs ir tikai atrunas, gaudu frāzes, lai neuzņemtos atbildību par lietām, ko darām vai nedarām. Salikt rokas klēpī un žēloties – tas ir katra cilvēka paša izvēlēts dzīvesveids. Jā, es ilgi pretojos šo īstenību pieņemt.

Kad gatavojām Ziemassvētku apsveikumu saviem klientiem, draugiem un sadarbības partneriem, ilgi meklēju īsu, trāpīgu pantiņu. Ar meklēšanu nevedās, tāpēc uzrakstīju pati:)

- Katrs pats savas laimes kalējs, -

teica Ziema,

gleznojot logā

leduspuķu dārzus...

Kāda kolēģe uzmeta lūpu – sak, tieši torīt pamodusies, domājot, cik neapmierināta ar savu dzīvi, bet epastā no manis šitāds pantiņš. Kā sāls brūcēs. Es tā negribēju. Vēlējos nodot sajūtu, ka viss ir iespējams!

***

Lai šoziem jums grezni leduspuķu dārzi un skaidras domas par to, kādu laimi vēlaties sev izkalt! Pa laimītei katru dienu.

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Mammamuntetiem.lv vadītāja

Foto: Shutterstock