Kā sameklēt Indiju tepat pie Baltijas jūras

 
Jau vairākus gadus Vides izglītības fonds īstenos burvīgu iniciatīvu „MANA JŪRA” – 500 kilometru garu pārgājienu gar Baltijas jūras krastu no Nidas līdz Ainažiem. Tas ilgst mēnesi ( šogad – jūnijā) un ikviens var pievienoties jebkurā maršruta posmā. Izvēlies sev ērtu pārgājena laiku, interesantāko piejūras posmu un attālumu, ko spēj pievarēt. Krāmē somas un dodies ceļā. Paņem līdzi bērnus! Izbaudi klusumu, ja vēlies iet atsevišķi no grupas, vai ej ar visiem kopā un klausies jūras un piedzīvojumu stāstus.


Doma doties pārgājienā galvā kņudēja jau vairākus gadus. Pirms gada uzzināju par šo akciju, šogad pievienojos.  Noslēguma posmā  no Svētciema līdz Ainažiem divās dienās pēc maršruta bija plānots pieveikt 22 kilometrus. Vienā dienā – 12, otrā 10 km. Pat bērns to var noiet dažu stundu laikā.  Pat tāds biroja planktons kā es!

Savācām telti, guļammaisus, bļodiņas, vilnas zeķes un devāmies ceļā.  Līdz Svētciemam aiz Saulkrastiem jānokļūst pašiem. Tad zvans organizatoriem un draudzīgais puisis vārdā Roberts klāt ar busiņu. Sakrāmē mantas bagāžniekā, mūs pašus busā un laižam tuvāk jūras piekrastei.  Ar busiņu ik dienu visas dalībnieku mantas tiek pārvestas no vienas nakšņošanas vietas uz nākamo.


Priekšā jau telšu pilsētiņa ar tiem, kas pārgājienam pievienojušies iepriekš.  Te ir kāds kungs cienījamos gados, kas visus 500 kilometrus ir noskrējis. Tāds mēnesi garš izaicinājums sportiskajam rūdījumam. Cita mamma ar savu 9 gadus veco meitu pievienojas gājienam tad, kad ir iespēja, laiks un apstākļi. Dažas dienas iet, tad atpūšas mājās, tad atkal iet. Šis nav pirmais gads, kad  viņas to dara.  Citi šadā „Indijas meklējumā”  dodas vieni. Paņem darbā nedēļu ilgu atvaļinājumu, atstāj mājās telefonu un iet satikt sevi tepat – pie mūsu dzimtās Baltijas jūras. Fantastiski attīra smadzenes un ievieš iekšējo kārtību.  Jā, gājiens nav bez mērķa.  Visi, kas pievienojas šim pasākuma, vismaz reizi iesaistās tā saucamajā vides monitoringā. Ik rītu dalībnieki „izķemmē” organizatoru noteikto piekrastes smilšu zonu un savāc ikvienu atkritumu, ko tur atstājis cilvēks. Pēc tam speciālisti analizē, kā tiek piesārņota jūras piekraste un ko darīt, lai Baltijas jūras baltās smiltis paliktu arī mūsu mazbērniem.
 
Lasīt svešus piedzīvojumu aprakstus ir diezgan garlaicīgi, tāpēc neiedziļinoties visos sīkumos un detaļās, šoreiz par būtiskāko.  

Ejiet ar bērniem un ģimeni šādos pārgājienos! Tas fantastiski satuvina, jo nekas vairs nenovērš uzmanību no būtiskām sarunām par dzīvi. Ir tikai jūra, horizonts, kāda vientulīga kaija un tu ar savu atvasi.

Ejiet, pat ja esat galīgi nesportiski, tizli, vārgi un šķībi. Tas liek sajust, ka tavā ķermenī ir ne tikai pirksu muskuļi, kas ļauj klabināt klaviatūru.  Mani bērni pirmās dienas vakarā vaidēja, ka „nekad vairs”, bet jau nākamajā dienā jautāja, vai atkal piedalīsimies. Piedalīsimies un tā būs mūsu vasaras izjušanas tradīcija.

Ejiet, jo tas ir PIEDZĪVOJUMS!  No bērnības paliks atmiņā tas, ko tu sajuti, ko pārvarēji un izturēji pats.  Grūtības un nogrums aizmirsīsies, smaržas, garšas, skaņas paliks atmiņā.

Ejiet, jo jūs satikiet cilvēkus, kurus ikdienā nesastopat. Zvejnieku, kas tāpat vien ceļa gājējus cienā ar nupat sazvejotām vimbām un stāsta par savām trim sievām.  Un meža vidū tu sastopi cilvēku, ar kuru pirms daudziem gadiem biji ekskursijā, nekad vairs nesatikies un pēkšņi viņš iznāk no vientuļa namiņa piekrastē.  Nekad nevar paredzēt, ko vēl satiksi ceļā....

Ejiet, jo tas ir pedagoģiski (cik garlaicīgs vārds!) un izglītojoši. Kad paši ar savām rociņām esat salasījuši citu atstātos cigarešu izmēķus un PET pudeles, vairs nebūs jāstāsta bēnriem teorija par to, kāpēc daba ir jāsaudzē un ko mēs nodaram jūrai, nesaimnieciski saimniekojot.

 
Mēs gājām un iesim. Līga, portāla redaktore, Rēzija (8 gadi) un Elizabete (11 gadi)